Pieņem drosmīgu izaicinājumu un dodas pārgājienā no Kolkas līdz Dubultiem

2019. gada 7. jūnijs 07:45

238

Pieņem drosmīgu izaicinājumu un dodas pārgājienā no Kolkas līdz Dubultiem

Iespējams, būsit dzirdējuši par 136 kilometru garu pārgājienu gar Latvijas gleznaināko jūras piekrasti no Kolkasraga līdz Jūrmalai, kurš jāveic, iekļaujoties 55 stundu kontrollaikā. No sajūsmas līdz sāpēm un bezspēkam, bet finišā neaptverams gandarījums – tā īsumā dalībnieki raksturo šo pārgājienu. Internetā atrodama informācija, ka pārgājiena pirmsākumi meklējami desmit gadu senā vēsturē, kad deviņi drosmīgi jaunieši devās trīs dienu piedzīvojumā, lai izbaudītu pēdējo vasaru pirms lielās dzīves. Šogad 24. maijā ceļā no Kolkas uz Dubultiem devās 1360 cilvēku, finišēja 919 jeb 68 procenti no sākotnējā skaita. 136 kilometri ir tieši tikpat liels attālums kā no Smiltenes līdz Rīgai, ko visbiežāk cilvēki mēro automašīnā vai autobusā. Tieši tāpēc “Ziemeļlatvija” uz interviju aicināja trīs smilteniešus ‒ bērnudārza audzinātāju Inesi Melderi, uzņēmēju Andri Lanku un nagu dizaina speciālisti Sniedzi Krēgeri ‒, kuri pirmo reizi dzīvē kājām mērojuši šādu attālumu – 136 kilometrus. Viņu stāsti iedvesmo un apliecina, ka cilvēka spēkos ir krietni vairāk, kā ikdienā spējam nojaust un aptvert. Vajag tikai motivāciju, un tā viņiem netrūkst.

Kaut rāpus, bet
zināju, ka finišu
sasniegšu
Sniedze Krēgere, nagu kopšanas speciāliste
136 kilometrus veica 52 stundās un 5 minūtēs

Ieraudzīju feisbukā sludinājumu un vienkārši pieteicos. Tas notika pirms kādiem trijiem mēnešiem, taču vilku laiku garumā, domājot iet, neiet. Izstāstīju savām kursabiedrenēm Jūrmalā par saviem nodomiem un tad viņas arī pieteicās. Ar vienu no viņām nogājām kopā visus 136 kilometrus.
Nezinu, vai to var teikt, bet īpaši šim pārgājienam vispār nemaz negatavojos, iepriekšējā dienā tik sakrāmēju somu, sametot tajā visu savu sporta apģērbu, paklājiņu, guļammaisu, ūdeni, elastīgo saiti un visādus pretsāpju krēmiņus. Jā, arī sauļošanās krēmu, bet nevarēja pasauļoties, jo bija baigi auksts.
Sākumā mums veicās labi, gājām ar ātrumu pieci kilometri stundā, tad pamazām temps samazinājās. Sākumā visi gāja baigā čiliņā, bet jau ap kādu sešdesmito kilometru jūti, ka runā arvien mazāk cilvēku. Pirmo nakti principā pavadījām ejot. Uz rīta pusi ap sešiem septiņiem vairs nebija spēka. Tad nedaudz zem egles pagulējām, jo guļammaisi mums bija mantu transportā, ko iespējams saņemt tikai nometnēs. Smidzināja lietus, bija auksti. Otrajā dienā sapratām, ka labāk visu ekipējumu nest līdzi.
Sākumā jau sajūtas baigi foršas, jo ikdienā daudz eju un skrienu. Pieļauju, ka noskriet kādu posmu būtu pat vienkāršāk, jo ejot strādā pavisam citas muskuļu grupas. Viegli iet līdz tam kilometram, kuru reāli tavas smadzenes atpazīst, citādāk sāk zust motivācija. Līdz 120 kilometriem man nebija domas izstāties. Ik pa laikam kaut ko nodzinām, tad kāds apsteidza mūs. Lielāko daļu gājām pa vidu.
Otrajā nometnē pavadījām daudzas stundas, bet pagulējām tikai trīs, jo bija ļoti auksti. Uzvilkām mugurā visu, kas bija somā, pat ar dvieļiem sasedzāmies, bet sala tāpat. Vajadzēja līst vienā guļammaisā.
Bet aukstums nebija lielākais šķērslis. Drausmīga ir sajūta, ka kājas nevari palocīt, jo ļoti sāp potītes. Tādos brīžos nācās sev iestāstīt, ka nekas nesāp. Pašās beigās tik ļoti esi noguris, ka pilnīgi vienalga, vari gulēt mežā zem egles, uz čiekuriem un neviens čiekurs neduras. Svētdienas rītā, ejot pa mežu, atradām nogāzušos koku, nogūlāmies uz muguras un uzstutējām kājas – lielāku laimi tobrīd nevarējām vēlēties. Tajā brīdī iedomājos, ka ikdienā cilvēki čīkst, vienam dīvāns par cietu, citam par mīkstu. Viņi nenovērtē, ko nozīmē, ka vienkārši var kājas pacelt uz augšu. Manuprāt, “Kolka–Dubulti” ir vairāk par morālo un psiholoģisko noturību, nevis fizisko. Man bija līdzi grāmata “Kā sadzīvot ar sāpēm”, ko pa ceļam lasīju. Galvenā atziņa, ir iemīlēt sāpes. Tā arī darīju un tas palīdzēja.
Vēl ļoti palīdzēja cilvēki, kas sekoja manām gaitām līdzi Instagramā. Sākumā neafišēju, ka esmu devusies pārgājienā, bet beigās sāku likt bildes un ierakstus, kam sekoja līdzi pat tādi smiltenieši, kurus ikdienā nemaz tik ļoti nepazīstu. Viņi rakstīja, ka esmu malacis, lai turos, ka varu noiet līdz galam un ka viņi man tic. Agrāk man nelikās baigi svarīgi šādus vārdus saņemt no svešiem cilvēkiem, bet patiesībā šādā brīdī viņi mani uzmundrināja un deva papildu stimulu. Paldies par to! Arī mans treneris ik pa laikam apvaicājās, lūdza nosūtīt video. Tas viss man daudz nozīmēja.
Uzmundrināja arī vietējie cilvēki, piemēram, pie vienām mājām cilvēki bija iznesuši ūdeni, krūzītes ar motivējošiem uzrakstiem, skanēja mūzika. Kādā citā vietā veikala pārdevēja mūs ielaida personāla labierīcībās.
Jāteic, ka šādos pārgājienos var doties kopā ar cilvēkiem, ar kuriem elpo un ej vienā ritmā, ja tā nav, tad pilnīgi viss sāk kaitināt. Šī nav tā reize, kad vajadzētu pārbaudīt draudzību. Par laimi, mēs bijām absolūti vienādas. Galvenā atziņa, ko guvu pēc pārgājiena, ir tā, ka cilvēks var visu, ja grib. Kopš pārgājiena ir pagājusi vairāk nekā nedēļa un tikai tagad sāku atgūties un normāli kustēties. Bet tas nemazina manu vēlmi nākamajā gadā atgriezties Kolkā. Startā, katrā nometnē un arī finišā dalībniekiem deva aprocītes, uz kurām rakstīti noietie kilometri. Šodien par godu tev uzliku visas aproces, sajūta ir ļoti īpaša. Tā atgādina, cik daudz ir mūsu spēkos.

No pacēluma un
saviļņojuma mājās nespēju aizmigt
Inese Meldere, bērnudārza “Pīlādzītis” audzinātāja
136 kilometrus veica 46 stundās un 48 minūtēs

Ieraudzīju internetā, ka ir šāds pārgājiens. Ivetas Kazaines treniņā ar Lauri, Ivetu un Signi sadomājām, ka varētu pieteikties, beigās paliku viena. Pārgājienā devos ar treniņos iepazītu meiteni no Valmieras. Pieteicāmies jau janvārī, kad organizatori rīkoja treniņpārgājienus gar jūras malu, kas notika līdz pat aprīlim. Pirmais bija 23 kilometrus garš, katrs nākamais jau garāks. Pēdējais ‒ 56 kilometru garš. Ļoti labi, ka bija šāda iespēja trenēties, jo tad varēja saprast, kurā brīdī, kas var sāpēt.
Uz “Kolku–Dubulti” mans ekipējums svēra deviņus kilogramus, kas bija nedaudz par daudz. Optimālais bija 6,5 kilogrami. Līdzīgi kā citiem, arī man bija līdzi tepiķītis, guļammais, ūdens, enerģijas batoniņi, cieti žāvēta desa un roltoni. Apavus izvēlējos vecās skrienamās botes. Labāk ir ar veciem un iestaigātiem apaviem nekā jauniem.
Mana motivācija bija pierādīt sevi. Ja jau var noiet 60, tad var noiet arī 136 kilometrus. Pirmie kilometri bija ļoti ātrā tempā, bet satumstot temps samazinājās. Sākumā bija jautri, daudz sarunājāmies, jokojāmies. Dalībnieki bija kā viena liela ģimene, cits citam palīdzēja tikt pāri upei vai piedāvāja plāksterus un pretsāpju zāles. Nezinu, vai bija kāds, kuram no lielās iešanas nebūtu tulznu. Man katrai kājai bija pa tulznai. Pirmajā nometnē nokļuvām īsi pirms pusnakts. Nolēmām, ka gulēsim, kad nokļūsim otrajā nometnē, bet kādus septiņus kilometrus pirms tās, sapratām, ka ir jāpaguļ divas stundas kāpās. Ļoti svarīgi ar otru cilvēku būt vienotiem. Mēs bijām saraduši jau treniņpārgājienos, tāpēc nebija problēmu. Lai cik grūti dažbrīd nebija, nevienā mirklī nepieļāvu domu par izstāšanos. Grūtāk kļuva iet pirms simtā kilometra, kad tulzna pārplīsa. Bet nebija līdz asarām, lai teiktu – vairs nekad. Tas arī emocionāli bija grūtākais posms no 62. līdz 100. kilometram, jo sākumā varēja redzēt, ka cilvēki iet strīpiņā, bet šeit dalībnieku bija pamaz. Tad sāku domāt, vai viņi ir izstājušais vai jau aizgājuši pa priekšu.
Atmiņā īpaši palikusi Engure, kurā viens mazs puisītis uzsauca – aiziet, sarauj, jūs esat malači! Pēdējie kilometri bija pat vieglāki, jo finišs šķita tik tuvu, arī atpūtnieki mūs uzmundrināja. Tas deva iedvesmu iet ātrāk. Saņemot melno aprocīti finišā, biju laimīga. Dažam varbūt tās aprocītes liekas gumijas nieciņi, bet ar katru noieto kilometru viņas kļuva arvien vērtīgākas un vērtīgākas. Gluži kā dimants! Tagad tās mājās esmu nolikusi līdzās medaļām.
Pirmais, ko darīju finišā, apsēdos krēslā un nobildējos karaļa krēslā. Emocijas – liels pacēlums un gandarījums, ka ir pieveikts tāds gabals. No saviļņojuma pat miegs nenāca, kaut arī tikpat kā nebija gulēts. Sapratu to, ka 136 kilometrus var pieveikt ne tikai 55, bet arī 46 stundās, un ka nākamajā gadā iešu atkal. Arī mājinieki lepojās!

Sasniedzot finišu un ieraugot meitu un sievu, pat asariņa nobira
Andris Lanka, SIA “Ase” valdes priekšsēdētājs
136 kilometrus veica 33 stundās un 31 minūtē

Pirms gada jau biju noskatījis šo pārgājienu, bet, teikšu godīgi, nebiju tam īsti gatavs. Man ir tradīcija katru gadu 31. decembrī pieteikties dažādām sacensībām, tai skaitā uz Tet Rīgas maratonu, taku skrējēju seriālu “Stirnu buks” un šoreiz arī uz pārgājienu “Kolka–Dubulti”. Ja iepriekš piesakos kam tādam, zinu, ka ikdienā būs jātrenējas, lai spētu pienācīgi sagatavoties sacensībām.
Man ir trīs iemesli, kāpēc vispār to daru. Pārgājienā “Kolka–Dubulti” vēlējos piedalīties, jo interesēja, kas notiek ar manu ķermeni, šādu gabalu ejot salīdzinoši īsā laikā. Iepriekš ir bijusi pieredze, bet ne tik liela. Otrs iemesls – gribēju izbaudīt to iešanu, gulēšanu zem klajas debess jūras malā. Iespējams, manī joprojām mīt sapnis par Santjago ceļu, taču tagad arī šeit pat top Jūrtakas projekts (pārgājienu maršruts gar Baltijas jūras piekrasti Latvijā un Igaunijā – red.), kura kopējais garums būs 1100 kilometru. Un trešais iemesls, kas attiecas uz visām manām sportiskajām aktivitātēm – mana darba nedēļa nav ļoti aktīva, jo daudz ir sēdošs darbs. Lai sevi uzturētu formā, ir vajadzīgas fiziskās aktivitātes. Ja es zinu, ka konkrētā datumā man kaut kur ir jāpiedalās un lai gūtu no tā prieku un baudījumu, apzinos, ka man ir jāgatavojas. Tas mani motivē darba dienu vakaros sportot. Sāku 2014. gadā, kad svarā biju krietni jaudīgāks kā tagad. Braucu ar velosipēdu, nūjoju, skrienu, ziemā slēpoju – vairs bez tā visa nevaru.
Lai sagatavotos “Kolkai–Dubulti”, izmantoju Lieldienu un maija svētku brīvdienas, dodoties četrdesmit kilometru garos pārgājienos pa Smiltenes apkārtni. Lasīju organizatoru ieteikumus, padomus, īpaši tas attiecās uz ekipējumu. Speciāli pārgājienam “Kolka–Dubulti” sagādāju gulēšanas sistēmu – paklājiņu un guļammaisu. Tāpat līdzi bija ūdens sistēma un sasmērētas maizītes. Dalībnieki varēja izmantot mantu transportu, taču pats visu nesu līdzi. Apzinājos, ka pasākums tiek kontrolēts, pa ceļam ir vairākas nometnes, kurās nepieciešamības gadījumā var palūgt palīdzību. Pēc noietiem aptuveni 32 kilometriem un nokļūstot pirmajā nometnē, sapratu, ka līdzpaņemto ēdiena daudzumu varēju samazināt, jo tur bija uzkodas. Šādos garos gabalos pat 100 gramiem mugursomā ir liela nozīme. It īpaši, ja gājiens tuvojas finišam.
Jāatzīst, ka startā bija šoks par cilvēku daudzumu. Vairāk nekā tūkstoš cilvēku sevi izaicinājuši kam tādam. Visiem starts tika dots vienlaicīgi, tāpēc pirmie trīs četri kilometri gar šauro jūras malu bija kaitinoši lēni. Tiklīdz sāka izretoties, varēju uzņemt savu tempu. Vienmēr eju ar nūjām, jo, pareizi tās izmantojot, tiek atslogotas kājas – var vieglāk pieveikt lielus attālumus. Pirmā nometne bija Rojā, kur sakopos un pārģērbos, lai atkal dotos ceļā. Aiz Rojas sākās Kaltenes akmeņainā pludmale, daudzi izvēlējās iet pa ceļu. Ņemot vērā, ka tas notika vakarā, obligāta prasība bija atstarojošā veste. Man nebija mērķa iet bez apstājas un gulēšanas. Sapratu, ka jāpaguļ ir naktī, jo, ejot tumsā, ar lukturīti apkārtnes dabu nav īsti iespējams izbaudīt. Pats interesantākais bija guļas vietas meklēšana. Pulkstenis jau tuvojās pusnaktij, ejot pa asfaltu, saprotu, ka pienācis laiks doties uz jūru. Skatos ‒ uzraksts Kaltenes putnu taka. Eju pa taku, jo gar jūras malu nebija iespējams paiet – akmeņi, niedres, dūņas. Ejot pa taciņu, tumsā spēju saskatīt, ka tur ir privātmāju norobežojošie gabali. Vienā smuki izpļauts, citā knapi var paiet. Principā brien nekurienē, kājas slapjas. Uz zemes negribēju gulēt, ap pusdiviem naktī atradu soliņu. Iemigt bija grūti, taču izdevās uz dažām stundiņām. No rīta pamostoties un jūrā nomazgājot muti, pamanīju, ka turpat netālu vēl guļ citi dalībnieki.
Jāatzīst, ka pārgājiena laikā bija divi momenti, kurus daļēji varētu nosaukt par lūzuma punktiem. Katrā ziņā nevienu brīdi nebija domas, ka es stājos ārā. Domāju, kā savākt spēkus, kā tikt tālāk. Viens tāds moments bija aptuveni desmit kilometrus pirms simtā kilometra Zivārtiņā. Guvu motivāciju kādas meitenes dēļ, kura neticamā ātrumā man pagāja garām. Tajā brīdī no apaviem pārgāju uz basām kājām un turpināju iet aptuveni divdesmit kilometru. Viņa man iedeva tādu stimulu. Otrs smagākais moments bija īsi pirms finiša. Apdzinu kādu gājēju, kurš pārgājienā piedalās jau otro reizi. Viņš man teica, ka līdz Dubultiem ir 12 kilometru, lai gan izrādījās, ka jāiet vēl 18 kilometru. Zvanīju meitai, lai brauc pakaļ, jo biju aprēķinājis, ka finišēšu pēc pusotras stundas, kas nepareizās informācijas dēļ ievilkās līdz divarpus stundām. Ieraudzīju gaismu, šķita, ka tūdaļ būs finišs, bet tā lielāka nekļuva. Tas bija grūts posms, bet, tiklīdz reāli saskatīju finišu, sāku skriet. Pulkstenis bija ap pusdiviem naktī, emocijas neaprakstāmas. Personāls dedzīgi gaidīja ierodamies katru, bet, ieraugot meitu un sievu, pat asariņa nobira. Līdz šim lielākais izaicinājums bija paveikts. Zinu, ka daudziem dalībniekiem kājas bija tulznās, man ne, vien vienā traumā iedzīvojos. Šādiem pasākumiem ir jāgatavojas. Starp citu, aizbraucot mājās, pirmo reizi izjutu fiziskas sāpes pēc fiziskām aktivitātēm. Taču tas ir to vērts! Kā dēls, uzzinot, ka došos 136 kilometru garā pārgājienā, teica – traks vecis. Šovasar turpināšu skriet “Stirnu buku” un apmeklēt Smiltenē Ivetas Kazaines treniņus. Sportojot enerģijas ir vairāk, stresa un slimību mazāk.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pieņem drosmīgu izaicinājumu un dodas pārgājienā no Kolkas līdz Dubultiem

Kategorijas