Dzīvot pilnasinīgi

2019. gada 11. jūnijs 12:11

188

Kādu brīdī domāju ‒ darīt to vai ne, jo nekad neesmu rakstījusi par mirušu cilvēku, bet Lolitai Balodei veltītais piemiņas pasākums “Mēs vēlreiz satiksimies...” pagājušajā nedēļā Variņu tautas namā mani aizkustināja tik ļoti, ka vēlējos emocijās dalīties ar jums, lasītāji. To rīkoja Lolitas četras burvīgās meitas Liene, Līga, Inga un Lāsma. Slimība šopavasar uzveica viņu māmiņu – vienmēr dzīvespriecīgo, smaidīgo, ašo un stipro Lolitu, ko draugi mīļi dēvēja par Loli.

Jūs jau zināt, ka Lolita ilgus gadus nostrādāja Variņu tautas namā par vadītāju. Viņas rīkotie pasākumi vienmēr bija labi apmeklēti, pēdējos deviņus dzīves gadus pavadīja, dzīvojot un strādājot Anglijā. Ar Lolitu mēs iepazināmies, kad sāku strādāt “Ziemeļlatvijā”, taču tuvāk sadraudzējos pēdējos gados. Mūsu pēdējās tikšanās bija pagājušajā vasarā Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku dalībnieku gājienā, noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā” Mežaparkā un tad nedēļu vēlāk Smiltenes pilsētas svētkos. Tobrīd nemaz nenojautu, ka Lolitai ir tik nopietnas veselības problēmas, jo, kā allaž, viņa bija prieka un enerģijas pilna. Protams, ar fotoaparātu rokās. Tāda viņa bija – mazliet dulla un iemūžināja katru mirkli. Arī mums no pagājušās vasaras ir viena kopbildīte, bet vēl “jūra” bilžu, kur Lolis nemanot bija sabildējis mani, fotografējot pasākumus. Lai gan nebijām draudzenes, man ar viņu bija viegli un jautri.

No sirds pateicos Lolitas meitām, kuras kopā sapulcināja tik daudzus mammas draugus, laikabiedrus un paziņas. Tas bija tik svētīgi un reizē skumji. Pirmo reizi mūžā publiskā pasākumā nespēju valdīt asaras un mana seja bija sarkana, līdzīgi kā daudziem citiem klātesošajiem. Aizbraucot mājās, vēl ilgi domāju par dzīvības trauslumu un to, cik ikdienā tomēr viens pret otru esam nežēlīgi, jo īpaši pret savējiem. Tā vietā, lai sabučotu un samīļotu, visticamāk, uzbļaujam. Un vēl, cilvēku dabā ir aprunāt otru, vēl sliktāk, nosodīt. Bet ko tur nosodīt, katram mums ir sava dzīve, sava vienīgā. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tā jādzīvo pilnasinīgi, tā, kā gribas. Varbūt esmu nedaudz dīvaina, bet neatbalstu mājās sēdēšanu, jo, izejot ārā, ir tik daudz, ko redzēt, dzirdēt, sajust. Nerunāju par tāliem galamērķiem, kaifu var noķert arī, skrienot pa Veco parku, īpaši skaists tas ir satumstot, kad laternas ir iedegtas un strūklakas izgaismotas. Izbaudiet to, kas mums ir dots!
Un labu veselību!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzīvot pilnasinīgi

Kategorijas