Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nebaidīties vai baidīties?

Ance Andrējeva-Empele

2019. gada 11. jūnijs 13:55

159
Nebaidīties vai baidīties?

Pagājusī nedēļa bija notikumiem pārpilna. Mācību gada beigas, skolotāju skolotāja Jāņa Cimzes jubileja, Starptautiskā bērnu aizsardzības diena un daudzi citi pasākumi. 

Man bija tas gods šīs nedēļas laikā piedalīties Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas vairāku dienu pasākumā “Ja tu dari, tad tu vari!”. Tas tika rīkots, lai atzīmētu mācību gada noslēgumu. Šādā formā mācību gada beigas tiek atzīmētas pirmo reizi – jauniešiem tika dota iespēja trīs dienas darboties dažādās tematiskās grupās, kuras varēja izvēlēties, balstoties uz savām interesēm, nākotnes profesiju u.tml. 

Tā kā savā ikdienā darbojos arī kā vispārējās fiziskās sagatavotības trenere, tiku uzaicināta gan kā viena no grupas veidotājām, gan kā viešņa darboties sporta grupā “Uzvari sevi!”. Man vienmēr ir paticis organizēt pasākumus, tāpēc būšanu ar līdzīgi domājošiem īpaši izbaudīju, neraugoties uz to, ka pirmajā dienā grupas jaunieši ieradās manāmi apjukuši, daži pat sadrūmuši, jo uztvēra šo kā kārtējo “smago” mācību priekšmetu. Diezgan loģisks iznākums – ņemot vērā, ka pasākums “jaunizcepts”. Centos jauniešus uzmundrināt un aicināt veidot pasākumu kopā, teicu, ka ar pirmreizējām lietām kļūdīties nav iespējams. Ņemot vērā atsaucību un bērnu sejas izteiksmi, sapratu, ka viņiem ir bail kļūdīties. Bet vai tad pieļautās kļūdas nav tieši tas, no kā iespējams vislabāk mācīties? Un kas mūsos iedzen šīs bailes – audzināšana, skola vai sabiedrība kopumā? Arturs Klots, jaunietis, kurš pēc neveiksmīga kritiena zaudēja spēju pārvietoties, tagad ir profesionāls sportists. Tiekoties ar skolēniem un atbildot uz viņu jautājumu, kā tas izdevās, atzina, ka galvenais ir NEBAIDĪTIES. Artura bezbailīgums ļāvis viņam izcīnīt Pasaules čempiona titulu parabobslejā. 

Ir tik daudz lietu, no kurām mēs baidāmies vai kuras mums rada diskomfortu. Tomēr, ja paliksim uz vietas – “tur, kur mums ērti” –, nenotiks attīstība. Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Arī dižais latviešu dzejnieks Rainis to mums atgādina.  Tāpēc, neraugoties uz to, ka skolēni mācību gada beigās bija manāmi noguruši, šis apjomīgais, vairāku dienu pasākums viņiem lika iziet ārpus savas komforta zonas – ieraudzīt citus cilvēkus un sev zināmās lietas no cita aspekta, kā arī apgūt ko jaunu, ko, sēžot skolas solā, neapgūs.