Caur cilvēku prieku un smaidiem ieguva mīlestību un piepildījumu, kura reizēm pietrūka viņai pašai

2019. gada 14. jūnijs 07:45

1422

Caur cilvēku prieku un smaidiem ieguva mīlestību un piepildījumu, kura reizēm pietrūka viņai pašai

Gaišs un sirdssilts cilvēks, savus bērnus un līdzcilvēkus mīloša. Kad bērni bija pavisam maziņi, Lolita tos ļoti loloja un mīlēja, reizēm viņa gāja “kā tanks”, lai tikai bērniem nekā netrūktu. Bija grūtības, bija laimes brīži, bet viņas vienmēr bija kopā. Viņas dzīve bija kā komēta – spoža, ātra, elpu aizraujoša. Viņa prata mirdzēt! Tā smiltenieši raksturoja Lolitu Balodi, kura desmit gadus spoži vadīja kultūras dzīvi Variņu pagastā, bet savas dzīves pēdējos deviņus gadus aizvadīja Anglijā. Nesagaidījusi savu 59. dzimšanas dienu, viņa aizgāja šopavasar. Slimība viņu paņēma. Ļaundabīgs audzējs.
“Viņa vienmēr gribēja, lai pasaule apkārt ir laimīga. Tad laimīga bija arī viņa. Lai visi smejas un priecājas, ne skumst! Viņa visiem, kuri bija apkārt, vienmēr lika smaidīt. Viņa nesavtīgi atdeva sevi pasaulei, pretī neprasot neko. Nu mēs varam sūtīt viņai visgaišākās domas un vieglākos eņģeļu spārnus, jo tieši 1. aprīlī, dienā, kad visa pasaule smējās, viņa aizgāja. Bet mēs zinām, ka viņa vienmēr paliks ar mums. Vienmēr! Mīlam Tevi no visas sirds! Attā, mamm!” todien, skumjākajā no visām Zostiņu ģimenes dienām, sociālajā tīklā Facebook ierakstīja viena no Lolitas četrām meitām, TV seja un labdarības projektu dalībniece Liene Bērziņa.
Meitas Liene, Līga, Lāsma un Inga no savas māmiņas atvadījās aprīļa sākumā Anglijā. Lolita vēlējās, lai pasaule smaida un dzied. Šo vēlmi Lolitas brīnišķīgās meitas piepildīja mīļajiem Latvijā, savas māmiņas vārda un dzimšanas dienā, 30. maijā, rīkojot labdarības koncertu “Mēs vēlreiz satiksimies” Variņu tautas namā – par godu mammas piemiņai un nerimstošajai mīlestībai pret dziesmu, dzīvi un Latviju. Koncertā ieradās vairāki simti cilvēku – Variņu vietējie iedzīvotāji, līdzgaitnieki, draugi un paziņas no Smiltenes un attālākām Latvijas vietām, lai caur dziesmām un dejām, caur smiekliem un asarām godinātu Lolitas piemiņu un vienlaikus atbalstītu viņas vēlmi ar ziedojumu palīdzēt kādam, kuram nepieciešams atbalsts vēža ārstēšanai. Smiltenes novadnieces Ievas ārstēšanai tika saziedoti 759,03 eiro.
“Mēs noteikti nevarējām citādi. Ja tas notiktu kā vienmēr, mēs pašas priekš sevis nespētu atrast kaut ko, lai tiktu uz priekšu. Mamma bija ļoti neparasta un īpaša, tāpēc viņa bija pelnījusi īpaši šos mirkļus – dziesmas un prieku, mīļos un tuvos cilvēkus apkārt, tos īstos. Tas bija labākais, ko varējām viņas labā izdarīt,” pēc koncerta intervijā teica Liene.
Visas četras dziedošās māsas aizdomājās: “Mamma noteikti ir sajūsmā, neapšaubāmi! Viņa noteikti būtu pirmā, kas stāvētu aizkulisēs un teiktu: “Nu kas ir, ejiet un dziediet!” Mamma vienmēr bija laimīga brīžos, kad mēs visas kopā dziedājām. Pēdējā laikā viņa teica, ka esam trakas, jo četratā varējām darīt ļoti trakas lietas un pārsteigt viņu nesagatavotu. Šis koncerts arī bija viena no mūsu trakajām lietām, ko viņai parādīt.”
Lolitai īpašs bija jauktais koris “Vidzemīte”, ar kuru kopā pagājušajā vasarā viņa piedzīvoja spilgtus mirkļus Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Kora dalībnieki līdzās bija arī labdarības koncertā, vienojoties kopīgā dziesmā un atmiņās.
Diriģente Dzidra Jēkabsone stāsta, ka Lolita korī dziedāja aptuveni divdesmit gadu. “Daudzus gadus viņa nebija kora sastāvā, tomēr tas viņai vienmēr bija mīļš. Viņa mūs uzmeklēja pirms Dziesmu un deju svētkiem, lai tajos atkal būtu kopā ar “Vidzemīti”. Tobrīd zinājām, ka Lolita cīnās par savu veselību un dzīvību. Tas visu tikai dubultoja, vēl vairāk pārsteidza viņas nerimstošais dzīvesprieks. No tā daudz var mācīties. Lolita bija ļoti sirsnīga. Vienmēr bija jūtams viņas lielais, atvērtais gaišums un labestība. Viņas enerģija plūda pāri, tas bija ļoti iedvesmojoši. No visām atmiņām, lai kā arī dzīvē viņai gāja, prata saglabāt to gaišo. Viņas enerģija un caursišanas spēja bija fantastiska. Lolita mīlēja dziedāt. Atceros, kā reiz ieradās pie kora, mūs pārsteidzot. Basām kājām, vainagu galvā, ar tādu tautisku un bezgala krāsainu, teatrālu sveicienu,” atmiņās dalās D. Jēkabsone.
Variņu tautas nama vadītāja, kora “Vidzemīte” dalībniece Velta Elstiņa atceras Lolitu no pasākumiem pagastā, kad tautas namu vadīja Lolita. “Mēs jau korī dziedājām kopā. Lai arī Lolita dzīvoja Anglijā, viņa ar mums vienmēr bija kopā lielākajos koncertos, kuros darījām trakas lietas. Viņa bija ļoti enerģiska, azartiska un dulla. Mēs kolektīvā teicām – dullais Lolis. Viņa mācēja priecāties, nekad neizrādīja, ka kaut kas ir slikti, allaž uzmundrināja un pagrūda – ej un dari! Mūsu pēdējā tikšanās bija pagājušā gada Dziesmu svētkos, kad abas divas kopā ar kori “Vidzemīte” dziedājām Mežaparka lielajā estrādē. Stāvējām viena otrai blakus un tad kādā brīdī, kur bija, kur ne, izlidoja ļoti skaista, krāsaina spārīte. Mēs pārējās ātri meklējām telefonu, lai to nobildētu, bet pa to laiku Lolita jau bija sabildējusi vai desmit bildes. Viņai patika tvert tādus skaistus, krāsainus dzīves mirkļus un pēc tam tos parādīt pārējiem. Arī mūs visus viņa bildēja. Arī šajā labdarības koncertā piedzīvojām ļoti emocionālus mirkļus. Paldies Lolitas meitiņām, kuras šo visu sarīkoja. Meitenēm izrādīju tautas namu, viņu mammas albumus, kuros glabājas fotogrāfijas un avīžu ieraksti par Variņu pasākumiem. Tāda viņa bija, krājot dzīves skaistākos un spilgtākos mirkļus, un tāda vienmēr paliks mūsu atmiņās,” teic V. Elstiņa.
Arī “Ziemeļlatvija” vienmēr enerģisko Lolitu pēdējo reizi satika pagājušajā vasarā. Vairākkārt uzrunājot Lolitu lielajai intervijai, viņa it kā piekrita un reizē nemanot no tās izspruka, jo īsajā ciemošanās laikā Latvijā jāpagūst tik daudz – apciemot draudzenes, savus mīļos, pasēdēt kafejnīcā, aizbraukt līdz savam mīļajam Niedrājam un Variņiem, piedalīties simtgades Dziesmu un deju svētkos... Vēl un vēl! Taču, noķerot Lolitu kaut uz mirkli, viņa neatteica. Vien dažas dienas pēc Dziesmu svētku noslēguma koncerta “Zvaigžņu ceļā” intervijā “Ziemeļlatvijai” Lolita teica: “Kaut šobrīd mana mītnes zeme ir Anglija, tomēr ar sirdi un dvēseli esmu šeit – savā dzimtajā Latvijā. Vietā, kur šūpulis kārts, kur manas saknes, ģimene, kur man mīļi un tuvi cilvēki. Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju! Es esmu šeit, kur gaisā virmo dziesma un dejas solis, kur satiekamies savējais ar savējo, virmo emocijas un visas tās izjūtas ir neaprakstāmas. Es esmu laimīga! Sirsniņa dauzās kā negudra!”

Mēs vēlreiz satiksimies
Lolitas Balodes (Zostiņas) pieraksti, vārdi un meitu Lienes, Lāsmas, Ingas un Līgas atmiņas labdarības koncertā “Mēs vēlreiz satiksiemies” Variņos

“Vai zini, kas man šodien bija pusdienās? Tas dīvainais angļu pīrāgs. Nu, es nesaprou, kā tādu vispār var ēst. Maize ar slapju gaļu un sēnēm... Es jau tikai pagaršoju,” viņa vienmēr teica un klusiņām bija noskrubinājusi visu, ko todien slimnīcas ēdnīcā pagatavoja pavārītes. Viņai bija atgriezusies apetīte, un tā taču ir laba zīme. Ak, kā mammai patika panašķēties un līdz pēdējam saglabāt noslēpumu, jo vispār jau viņa neēd. Tikai veselīgi un tikai noteiktos laikos. Tomēr ir kas tāds, kas vienmēr ar baudu, kaut kas nakts vidū. Tā maizes rika ar mājās kūpinātu speķi. To viņa mīlēja patiesi no sirds. Un dalījās ar citiem, lai zina, ka īstās garšas tās, kas no mājām.

“Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies” – dziedāja “Čikāgas piecīši”. Arī viņa. Ka būs un ne reizi vien. Tās peldes ziemas viducī Niedrājā, tie izbristie lauki un pļavas, lai klēpjiem rudzus nestu mājās. Viņa vienmēr zināja, kur iet un ko meklēt. Ko apmīļot un kam labu vārdu teikt. Lai arī kājas vairs neklausa un brīžiem elpas trūkst – smaids sejā vienmēr bija pāri visam. Cik svarīgi bija cilvēki mammas dzīvē! Kaut reizēm reti, bet vienmēr tik īpaši! Viņa bezgala lepojās ar katru un ikvienu, kas sastapts ceļā. Viņa lepojās ar katru no jums!
Bet paliek jautājums – vai vispār vēl būs? Un kur? Jā. Par spīti tam, ka nelabvēlīgais liktenis mūs katru savā pasaules malā tur... Mēs satiksimies vēlreiz šodien un satiksimies arī tur!

“Tie agrie rīti, kad saule tur aiz kokiem sāk rāpties debesīs... Tu atver acis un pasaki paldies.” To mamma darīja vienmēr. Teica ik rītam paldies.
21 250 saulainu rītu deva dienas, kas atkal nes jaunas iespējas. Tas pirmais – vissaulainākais rīts – 1960. gada 30. maijā. Tas pirmais notvertais acu skatiens un sauciens pasaulei. Nu laiks acis atvērt ir mums un ieraudzīt, ka katrs piedzīvotais saullēkts mums nes jaunu dienu. Un iespēju.

“Kopš šī brīža es uzlūkošu visas lietas ar mīlestību, un es būšu piedzimis no jauna. Es mīlēšu sauli, jo tā silda manus kaulus, taču es mīlēšu arī lietavas, jo tās attīra manu garu. Es ar prieku sagaidīšu laimi, jo tā dara plašāku manu sirdi, taču es arī pacietīšu skumjas, jo tās atver manu dvēseli. Es atzinīgi saņemšu atlīdzību, jo tā man pienākas, taču es nevairīšos no šķēršļiem, jo tie pārbauda manus spēkus.
Es mīlēšu gaismu, jo tā rāda man ceļu, taču es mīlēšu arī tumsu, jo tā rāda man zvaigznes.”

“Vai zini, cik tā ir labi?! Sākumā jau bija grūti, jā, kamēr pieradu, bet sajūta, ka tu iznāc no ezera ne siltās smiltīs, bet brienot kupenās. Kā no jauna piedzimusi. Kas to būtu domājis, ka kāds, kurš ūdenim gājis ar līkumu, tajā tomēr atradīs sevi. Agrās rīta stundas un peldēšanās biedri. Klusie miglas rīti Niedrājā un plikās pēdas lietus peļķēs.
Ūdens aizskalo bēdas. Un cik laba sajūta, ar meitenēm pat raidījumā tikām!” viņa lepni stāstīja un priecājās par kopīgiem mirkļiem.
Ak, kaut mēs spētu iekāpt laivā, kas aizved uz satikšanos. Tagad esam te – bez laivas un ūdeņiem, ar atmiņām un stāstiem. Lai līgo laiva, lai spoguļojas saule... Mēs noteikti iebridīsim – tajā dzestrajā Niedrāja ūdenī arī par Tevi!
Lielākais prieks bija cilvēku smaidi. Un svētki. Un viss, kas viņai pareizs un citiem nepareizs. Mamma mīlēja radīt svētkus. Caur cilvēku prieku un smaidiem viņa ieguva mīlestību un piepildījumu, kura pietrūka viņai pašai. Lai gan bieži nesaprasta savu ekstraordināro uzskatu, brīvības un atvērtības dēļ, viņa vienmēr bija gatava pārsteigt. Kā viņa pati teica, – dzīvē viņas acu priekšā ir vērtas ciet tūkstošiem durvju. Viņa vienmēr atrada iespēju iekāpt pa logu. Un to arī darīja. Vienmēr! Piedeva ikvienam, kurš bija vēlējis ļaunu, klusībā spilvenā sāpi izraudot. Bieži nesaprasta, bet dzīvi vienmēr mīloša.
“Tas nu ir noticis. Es esmu tālu prom no mājām, otrā pasaules malā. Cilvēks, kurš cīnās par savu izdzīvošanu. 2. septembra rīts... Rīts, kas izmainīja visu manu dzīvi. Ineta ar Daiguci mani pavadīja. No rīta atvadījos no sava mīļā Niedrāja. Vēl atlika samainīt ceļa naudu. Paldies Ingas audzinātājai, paldies Ilonītei, ka aizveda.”
140 latu maksāja mammas aizbraukšana. Viņa turpina: “Esmu ceļā – mašīnīte ar nevēlas, lai dodos projām. Tā pa ceļam gandrīz nobruka. Kā negribas braukt projām! Liktenis... Sākas mans ceļš uz nezināmo pasauli. Kopā te esam seši cīnītāji. Par labāku dzīvi, kuri dodas savu laimīti meklēt garās pupas zemē Anglijā. Bet kur paliek mana sirds?”

“Kāds savāds miers un klusums apņem, kad apstājas laiks. Tikai mēness kā debesu rūķītis draisks – ar zvaigznēm tas jautrā nakts rotaļā trauc. Klusi, klusi...
Tur sapņi ar’ – ņigu, ņegu, ķibru, ķabru. Sapnīts šurpu, sapnīts turpu – sapnīts tepat līdzās maigi sanošs. Sapnīts tepat līdzās liegs un skanošs... Klusi, klusi...”

“Reiz kāds man teica – tev būs dejot tāpat kā putniem debesīs un gazelēm leknās pļavās. Tev būs atdot visu un tikai nedaudz ņemt. Tev būs pagurumā raudāt laimīgāk. Varbūt pamēģināt?”

No jauna sākas tikai kalendāri,
Bet pārējais, kā zināms, turpinās.
Ir savai upei aizvien jāpeld pāri
Ikvienam uzdāvinātajās
                                   Laika laivās.
Ir līdzi iedots viss, kas vajadzīgs,
Bet lieko esi ievācis pa ceļam.
Varbūt no kaut kā atsacīties liks
Un pašu svarīgāko atdot otram.
Pat tad, ja negribi, ja nesanāk
                                  un nevari,
Ja miglā traucē akmeņi
                                 un krāces,–
Tev laivu neatņems un upi – arī,
Būs jāsaprot, ka tu joprojām
                                 mācies…
Un kad mēs visi vēlreiz satiksimies
Pie daudzsološa nosaukuma
                                “Turpinājums’’,
Tad, rokot laimes aku, vēlēsimies,
Lai jaunas Laika laivas
                               uzdāvina mums.
                              (Marika Svīķe)

“Tā pamazām aiztrauc gada pēdējā diena. Tāda dīvaina, tāda savāda... Un kāpēc gan ne, ja es esmu brīnum jauku cilvēku sabiedrībā Hospital, Linda McCartney centrā. Un kas to būtu domājis, ka vēl viens gads ir bijis manējais, kas ļāvis pārbaudīt manu spēku, izturību un varēšanu. Smiekli caur asarām, pakutināti nervu kamoliņi ne tikai man, bet arī maniem mīļajiem, tuvajiem – visiem tiem, kas patiesi ir īsti un patiesi draugi. Šajā laikā bija iespēja izvētīt graudus no sēnalām un palūkoties uz tām vērtībām, kas patiešām ir īstas. Mīļš paldies par sirds siltumu manām mīļajām meitiņām – Ingai, Lāsmai, Līgai un Lienei – un viņu ģimenēm, kas trīs gadu garumā izjuta šo spriedzi, kas mani pavadīja. Manas neparastās pārvērtības un dullības, ko spēju radīt. Kas teica, ka dzīve beigusies? Tā tikai turpinās. Paldies manai sirdsmāsiņai Lolitai, Agitai un Tadejam un viņu bērnu ģimenēm. Paldies latviešu skoliņas “Gliemezītis” un “Jūraskaķis” meitenēm Lindai un Lienei, kas neļāva ieslīgt depresijā un ļāva noticēt, ka esmu bezgala stipra. Skanīgas balsis manai mīļajai “Vidzemītei”, ar kuru piedalījos Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkos un pieredzēju brīnišķīgus mirkļus. Mīļi sveicieni Variņu pagasta ļaudīm, kas vienmēr kuplināja ar klātbūtni un radīja iedvesmu jauniem darbiem. Nenogurdināmajai bibliotēkas dvēselei Mudītei, Variņu skolas meitenēm un deju kolektīvam “Varis”.
Ak, mīļie, esmu ar jums visiem kopā – Zaiga, Zaiguci, Dagnija, Daguci! Vai turpināsim savus ceļojumus, rīta un vakara peldes Smiltenes burvīgajos ūdeņos?
Cik daudz atmiņu, bet vai visu var uzskaitīt? Mēs taču vēl satiksimies. Smaidām, smejam, mēs katrs taču esam tur, kur tajā mirklī mums lemts būt.”

“Lai cik reizēm grūti – pasmaidām! Jo dzīve taču līdzīga klavierēm – baltās joslas, melnās joslas un tad pa virsu vāks. Un tomēr tikai katrs vēl izspēlēsim savas dzīves skaisto melodiju.”

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Caur cilvēku prieku un smaidiem ieguva mīlestību un piepildījumu, kura reizēm pietrūka viņai pašai

Kategorijas