Uzdāvina skaistus kopā būšanas mirkļus audžuģimenēm

2019. gada 21. jūnijs 07:45

Ak, mana bērnības zeme! Tā daudziem saistās ar skaistām atmiņām, blēņām, mīlošu māmiņu un tēti. Citādāka tā bijusi bērniem, kurus liktenis nežēloja un tie nonāca institūcijās līdz brīdim, kad par viņiem rūpes uzņēmās mīloši audžuvecāki. Piektdien, 14. jūnijā, Smiltenes Bērnu un ģimenes atbalsta centrā vienkopus tikās desmitiem audžuģimeņu no Vidzemes reģiona, lai savstarpēji iepazītos un neformālā gaisotnē izbaudītu kopā būšanas mirkļus.

“Šī ir fantastiska iespēja vienam otru ieraudzīt un līdz ar to arī sapazīties. Te ir audžuģimenes no visa Vidzemes reģiona – gan pieredzējušas mammas, gan ģimenes, kurās bērni aug īsāku laika posmu. Būt par audžuģimeni ir misija, ko kurš katrs nevar pildīt. Ir jābūt dziļai iekšējai pārliecībai. Ar audžuvecākiem strādāju kopš 2006. gada. Es personīgi šo misiju nevarētu uzņemties, bet tieši tāpēc ļoti apbrīnoju šīs mammas un tētus. Agrāk tēti bija mazāk iesaistījušies, viņi bija, bet kā melnie kardināli. Šobrīd situācija mainījusies, tēti sākuši nākt arī uz atbalsta grupām. Būt audžuvecākiem ir Dieva dota misija, ko nes šīs mammas un tēti. Katram no šiem bērniņiem kaut kur ir īstie vecāki. Skumji, jo te ir tikai maza saujiņa no visiem, ar kuriem strādā pakalpojumu sniedzēji. Taču fantastiski, ka bērni nedzīvo institūcijā, bet ģimenē. Un šodien ģimenēm ir svētki,” stāsta psiholoģe Dace Gailīte.
Svētkus audžuģimenēm rīko Vidzemes reģiona ģimeņu atbalsta centrs “Smiltene”. “Mērķis ir tālejošs. Viss sākās ar ideju par bērnu zīmējumiem, kuros attēlota viņu bērnības zeme. Tie ir skaisti darbiņi. Pateicoties mazo mākslinieku veikumam, izveidojām izstādi un aicinājām uz to visas mūsu centra audžuģimenes. Ikdienā ar ģimenēm individuāli strādā mūsu speciālisti un tām savstarpēji nesanāk bieži satikties. Vēlējāmies, lai šī diena ir kā svētki, ko uzdāvināt bērniem un vecākiem. Izveidojām izstādi, šodien to var aplūkot, bet nākotnē zīmējumus plānojam izmantot prezentācijas materiālu izveidošanai,” stāsta centra sociālā darbiniece Ineta Štokne.
Bērniem bija sarūpēta piepūšamā atrakcija, iespēja piedalīties radošajās darbnīcās, radīt grafiti mākslas darbus un našķoties. “Tā ir liela atbildība ģimenēm. Būt par audžuvecākiem nav vienkāršs darbs, vecāki atbildību nes 24 stundas diennaktī. Bērniem ir dažāda vēsture, citiem ļoti smaga. Tāpēc ir svarīgi pateikties ģimenēm par viņu ieguldījumu un gādāt par šādiem mirkļiem. Tie nebūt nebūs pēdējie,” teic I. Štokne.

Pieredze

Gints un Elīna Gāberi, par audžuvecākiem kļuva pagājušajā gadā
Gadu esam audžuģimene. Priecājamies, ka šādi pasākumi notiek, jo tā ir brīnišķīga iespēja satikt pārējos vecākus, un jūs jau paši redzat, cik bērni šodien ir priecīgi.
Mēs to darām, jo vēlamies redzēt labāku sabiedrību. Nav uz kaut ko jāgaida, katrs varam darīt labu nākotnei jau šodien. Ja audžuģimeņu kustībā iesaistās kaut viens cilvēks, tas jau ir ļoti daudz un palīdz uzlabot kopējo situāciju. Pasaulē sliktā tāpat ir vairāk, bet to var mainīt, tikai darot labu. Mēs to šobrīd mācāmies. Mums ir trīs pašu un viens audžudēls. Mācāmies vairāk dalīties, pieņemt jauno situāciju. It kā sākumā esam dažādi cilvēki, bet ar laiku esam kā vienota ģimene. Tas varētu būt rādītājs.
Protams, realitāte atšķiras no priekšstata, kāds mums bija vēl pirms apmācībām un statusa iegūšanas. Šobrīd grūtākais liekas tas, ka pārāk lielu nastu uzliek vecākiem, varētu vairāk iesaistīties bāriņtiesa, ar ko mums ir laba sadarbība, un izlīdzināt atbildības nastu. Mazliet pietrūkst aizsardzības audžuģimenēm, jo mūs rausta uz visām pusēm – bioloģiskie vecāki, instances. Bet man patika, kā ir teikusi audžuģimeņu patronese, – mēs ziedojam jeb atdodam savu komforta zonu, kļūstot par audžuģimenēm, un tā arī ir. Gribam paturēt komfortu, bet esam zaudējuši, ielaižot instances un bioloģiskos vecākus savā ikdienā. Varbūt šī sajūta mums būs tikai sākumā, jo esam jauna ģimene. Pirmie mēneši bija visgrūtākie, kamēr apradām viens ar otru.
Uzņemties rūpes par vēl kādu bērnu un padarīt viņa dzīvi labāku – tas iekšēji bagātina mūs pašus. Ja dodam kaut vai mazumiņu, tas rada laimi un mīlestību. Kopā pavadītais laiks ir vērtīgākais, ko varam otram dot. Nav lielākas bagātības par to.

Daina Zīļeva, savulaik bijusi Eiropas lielākās audžuģimenes mamma, izaudzinājusi piecus pašas bērnus un 28 audžubērnus
Jau kopš 1988. gada esmu audžumamma. Man savējie pieci bija paaugušies, vecākais beidza 8. klasi, bet mazākais aizgāja uz 1. klasi. Tajā brīdī pa televīziju ļoti daudz stāstīja par bērnunamiem, cik tur ir briesmīgi, rādīja sižetus no Krievijas. Kopā ar vīru nolēmām, ka vienu piecgadīgu puisīti paņemsim. Zēns bija slims ar visādām vainām, viņu neviens negribēja ņemt, bet mani tas nebaidīja, jo es – mediķe, vīrs – skolotājs. Dzīvojām Ādažos, blakus zīdaiņu namam. Pēc gada – pilns dārzs ar zemenēm! Domājām, paņemsim pāris bērniņu uz vasaru, lai padzīvojas un atpūšas. Paņēmām divas meitenītes, vasaras beigās viņas man saka: Tu tak mūs nevedīsi atpakaļ uz bērnunamu. Vai tad es varu vest?! Tolaik Krievijā un citviet Eiropā bija ģimeņu bērnunami, bet pie mums vēl nē. Rosinājām tādu izveidot. Vienā no Latvijas slimnīcām ieraudzījām trīs gadus vecu bērnu, kurš svēra vien deviņus kilogramus. Mamma viņu bija atstājusi uz “pliku” ūdeni un nevārītiem makaroniem. Kad braucām pakaļ mazajai meitenītei, divi puisīši rausta mani aiz drēbēm un žēli nosaka, ka arī viņi vēlas uz mājām. Pēc nedēļas braucām arī viņiem pakaļ. Vēl bija gadījums, kad citā slimnīcā ņēmām meitenīti, kur
mums teica, ka līdzi jāņem arī brālītis. Mums bija savs četristabu dzīvoklis, kas ātri vien kļuva par mazu. Sākām īrēt slēgtā bērnudārzā divas grupiņas, kur mūsu lielajai ģimenei bija plašums. Kad visi bērni bija pirmsskolas vecumā, un viņu bija daudz, ņēmām divus palīgus. Tolaik naudas pašiem bija maz, uzpirkām no “Latvijas keramikas” traukus, kas bija nekondīcijas, mājās apstrādājām un vedām uz gadatirgu tirgot. Tā kūlāmies pa dzīvi.
Protams, saviem bērniem sākumā stāstījām, ko grasāmies darīt. Viņi atbalstīja, lai gan vēlāk ir teikuši, ka parastas ģimenes viņiem nav bijis. Tagad visi ir pieauguši un uz to raugās citādāk. Manis pašas vecākajam dēlam ir jau 45 gadi. Vai man pietiek mīlestības visiem bērniem? Ir milzīgs gandarījums par katru, kuru kopā ar vīru esam izaudzinājuši. Diemžēl vīrs jau gadu ir viņsaulē. Viens no maniem audžubērniem bija ļoti slims, apzinos, ka, arī sasniedzot 18 gadu vecumu, viņš nesaprot naudas lietas, lāgā nelasa, bet ir ar brīnišķīgu sirdi. Visvairāk lepojos, ka katrs no maniem audžubērniem ir izaudzis par labu un atbildīgu cilvēku, vecākie jau ir savās dzīvēs un precējušies, arī bērniņi ir. Vecākajiem audžubērniem esmu mamma, jaunākie sauc par vecomammu. Brīvdienās joprojām man ir pilna māja, kad viņi sabrauc ciemos. Ziniet, enerģiju un spēku bērnu bariņš paņem tieši tikpat daudz, cik viens. Savulaik, kad vienlaicīgi mums bija 16 audžubērni, bijām Eiropas lielākā audžuģimene. Arī šobrīd savas mājas un sirdi esmu atvērusi bērniņiem. Bērnus nav viegli audzināt, ja noliek savas intereses pirmajā vietā. Tā nedrīkst! Taču, tiekoties ar bioloģiskajiem vecākiem, esmu sapratusi, ka tas vienkārši ir vājums, nevis mīlestības trūkums. Viņiem nav tik daudz iekšēja spēka un atbildības. Bērni saprot situāciju, viņiem arī saku – vecāki jūs mīl, viņiem vienkārši nav spēka šo darbu darīt.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Uzdāvina skaistus kopā būšanas mirkļus audžuģimenēm

Kategorijas