Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Madeira – sala, kas pārsteidz ar dabas skaistumu

Ingūna Johansone

2019. gada 21. jūlijs 08:08

2420
Madeira – sala, kas pārsteidz ar dabas skaistumu

Kad saviem draugiem un paziņām uz jautājumu “kur plānojat ceļot šogad” atbildēju, ka uz Madeiru, ne viens vien apjautājās, kur tā atrodas. Tā ir Portugāles sala – ap tūkstoš kilometru no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas un ap 700 kilometru no Āfrikas. Attālums no Rīgas līdz Funšalai, kas ir Madeiras galvaspilsēta, ir ap 4113 kilometriem.

Madeira ir populārs ceļotāju galamērķis dabas skaistuma un patīkamo klimatisko apstākļu dēļ. Pateicoties maigajam subtropu klimatam visu gadu, daba šajā pasaules malā ir ļoti daudzveidīga, padarot šo salu par vienu no izcilākajiem ceļojumu galamērķiem Eiropā. Dažādos ceļojumu aprakstos teikts, ka šī ir skaistākā Eiropas sala. Madeiru dēvē arī par mūžīgā pavasara salu. Tā kā liels karstums, kad termometra stabiņš tuvojas vai pat pārsniedz 30 grādu atzīmi, ir virs manas komforta zonas, tad allaž ceļojumus plānojam, lai nokļūtu dienvidu zemēs siltā, bet ne pārāk karstā laikā. Ar Madeiru ir vienkāršāk – te lielu karstumu nav, tāpēc ceļot var arī vasaras mēnešos, ko nekādā gadījumā nerekomendētu ceļojumam uz Grieķiju, Spāniju, Turciju vai Itāliju, jo labsajūtas vietā var iegūt vēlmi sēdēt kondicionētās telpās.

Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala, kas radusies pēc vulkāna izvirduma pirms vairākiem miljoniem gadu. Portugāļu augstmanis dons Enrike, Vizeu hercogs, plašāk pazīstams kā Enrike Jūrasbraucējs, bija pirmais, kurš atklāja salu un nosauca to par Madeiru jeb Mežu. Lai sala kļūtu pieejama, to aizdedzināja, un ugunsgrēks esot ildzis astoņus gadus. Jāteic, ka savu vēsturi madeirieši tur cieņā. Esot Funšalā, bijām liecinieki brīvdabas izrādei – koncertam, kur dažādi kolektīvi caur projekcijām, dziesmām un dejām rādīja Madeiras vēsturi. Iekļaujot arī faktu par lielo dedzināšanu.

Sapņus piepilda... lidmašīnas

Nezinu, kā dara citi cilvēki, bet mēs savus sapņus par kādas valsts apmeklējumu īstenojam atbilstoši iespējai tur nokļūt ar lidmašīnu, turklāt par salīdzinoši zemāku cenu. Madeira kā sapņu ceļojums ilgāku laiku bija vien vēlmju sarakstā, ko gadu no gada ierakstīju vēstulē Ziemassvētku vecītim. Izmantot kādu tūrfirmu un lidot uz Madeiru ar čarteri mums šķiet nepievilcīgi dārgi, tāpēc vienkārši gaidījām brīdi, kad parādīsies saprātīgas cenas lidojumam uz Lisabonu. Un tāds pienāca pagājušā gada decembrī. Nepiemērotāku laiku biļešu iegādei kā īsi pirms Ziemassvētkiem iedomāties grūti, bet pēc visu “par” un “pret” izsvēršanas vienojāmies – pērkam un braucam! Domāts – darīts, pāris klikšķu un biļetes nopirktas. Laikam mana vēlme nokļūt Madeirā bija tik liela, ka piedzīvoju teju neiespējamo, – biļešu pirkšanas brīdī sistēma paziņoja, ka tās kļuvušas lētākas. Jā, jā – lētākas, nevis kā allaž – dārgākas, un tad nevar saprast, pirkt vai meklēt citus datumus par solīto cenu. Jāteic, ka vēl lētāk uz Madeiru var aizlidot, ja izvēlas divas pārsēšanās, taču, ja viens no reisiem aizkavējas vai to pārceļ, kā kāršu namiņš sabruks viss ceļojums. Mēs tādai avantūrai, ar iespēju “iesprūst” kādā lidostā, nebijām gatavi, tāpēc arī gaidījām X stundu, kad nacionālā lidkompānija “airBaltic” pazeminās cenu. No Lisabonas uz Madeiru lido “easyJet”, kas ir zemo cenu kompānija. Par to kreņķu nebija.

Par lidošanu vēl jāpiebilst – labāk, protams, nezināt tādu faktu, ka Funšalas lidosta esot astotā sarežģītākā. Daļa no īsā skrejceļa ir uz pāļiem. Esot jau Madeirā, vairākas reizes braucām pa ceļu, virs kura ir lidlauks. Saprotams, ka uz Madeiru lido vien pieredzes bagāti piloti, kuri spēj nosēdināt lidaparātu uz tik īsa skrejceļa arī liela vēja apstākļos. Starp citu, internetā ir video ar variantiem, kad vējš lielos dzelzs putnus pūš kā pūciņas un tiem nosēsties izdodas vien ar grūtībām, vai arī tas neizdodas un lidmašīna atkal ceļas gaisā. Jāteic, ka tas viss, protams, ietekmēja labsajūtu nosēšanās brīdī, bet mums viss bija labi – mūsu lidmašīna gan nosēdās, gan arī pēc ceļojuma pacēlās gaisā bez kādām problēmām. Jālido gan ilgi – aptuveni četras stundas līdz Lisabonai, tad pusotra stunda līdz Funšalai. Viena diena jāpavada lidmašīnās un lidostā. Bet tas ir to vērts.

Skaistuma autors – daba

Laika apstākļi patiešām Madeirā ir teju ideāli. Šī nav vieta, kur cilvēki dodas tikai zvilnēt saulē un laiski atpūsties, tāpēc nav vajadzības pēc 30 grādu lielas svelmes. Uz Madeiru pārsvarā brauc dabas mīļotāji, kuriem tīk kalni, okeāns un kuri dodas garās pastaigās pa levadām (ūdens savākšanas sistēmas, kur daudzviet izveidotas pastaigu takas), kalnu takām. Šādām izklaidēm liels karstums drīzāk traucē. Iespējams, reizēm arī Madeirā līst, bet mums paveicās, jo bija vien saulainas dienas. Ir tādas veiksmītes, kas ļoti iepriecina, kaut paša nopelna tur nav. Vislielākā, protams, laika apstākļi.

Tā kā savus ceļojumus mēs plānojam paši, tad allaž dzīvesvietu meklējam centrā, ar aprēķinu, lai nav jātērē laiks, enerģija un līdzekļi braukāšanai pa pilsētu. Jāteic, ka Funšala ir ļoti skaista pilsēta, un te liels nopelns ir dabai. Pilsēta izvietojusies okeāna krastā, kalna piekājē.

Lielākā daļa madeiriešu pašlaik dzīvo lielās salas dienvidos. Kalni tos aizsargā no mākoņiem un vējiem, tādēļ šī jau vēsturiski bijusi lieliska kūrortzona. Gar piekrasti slejas gan viesnīcas, gan atpūtas mājas un vasarnīcas. No Madeiras, kā zināms, nāk pasaules labākais futbolists Krištianu Ronaldu. Saprotams, ka viņš ir viszināmākais šīs salas iedzīvotājs, viņa vārdā nosaukta lidosta, centrā stāv viņa statuja. Protams, ir arī futbola muzejs. Madeiriešu mīlestība pret futbolu redzama itin bieži. Piemēram, mums šķita, ka koncerta sākums tika atlikts līdz brīdim, kamēr beidzas futbola spēles translācija, kur, gavilēm skanot, Ronaldo iesita divus golus. Kā citādi vērtēt faktu, ka cilvēki pacietīgi sēž divas stundas un ekrānā skatās futbolu, bet, tiklīdz spēle beidzas, sākas priekšnesumi? Ko vēl var teikt par vietējiem? Varbūt kādu ne visai glaimojošu lietu, proti, tūrists Madeirā ir naudas devējs, un bija gadījumi, kad no mums – tūristiem – centās izvilināt arī kādu lieku kapeiku. Kad bijām nopirkuši biļetes uz sarkano “Hop-on-hop-off” busiņu, lai izbraukātu pilsētu, pēc brītiņa atjēdzāmies, ka pārlieku daudz naudas samaksājām. Kā tad! Biļetes aplūkojot, ieraudzījām, ka esam nopirkuši divus maršrutus. Kad teicām, nē, mēs pirkām sarkano līniju par 18 eiro, tad šoferis gari un plaši stāstīja, ka anulēt biļeti nevar, ka viņam būs problēmas. Kad tomēr uzstājām, lai atdod naudu un dod jaunas biļetes, naudas maiņas brīdī tik un tā desmit eiro naskais šoferītis centās neatdot. Tas, protams, ir viens cilvēks, kurš, iespējams, nav tas godīgākais, bet šis gadījums lika uzmanīgāk pasekot tam, par ko maksājam un cik. Dīvainā kārtā, bet, pērkot magnētiņus, arī kaut kā pārdevējs par vienu eiro “apskaitījās” un bija visai nikns, kad mēs uz to norādījām. Funšalā mēs satikām latviešu meiteni Agnesi, kura tur dzīvo jau daudzus gadus, un viņa apstiprināja, ka tūristus apskaitīt mēdzot. Viņa ne reizi vien restorānā vai tirgū esot pārdevējiem portugāliski aizrādījusi, ka tā viņi grauj priekšstatu par madeiriešiem, bet vai tas mazina vēlmi ielikt kādu lieku eiro kabatā, varam vien iztēloties.

Jā, Portugāle nav no tām bagātākajām Eiropas Savienības valstīm, minimālā alga esot 500 eiro, bet dzīvokļu īres, piemēram, Funšalas centrā, – milzīgas. Agnese ar draugu par divistabu dzīvokli maksājot 500 eiro. Tā kā Madeira ir dikti kalnaina, tad lētākie mājokļi ir augstāk kalnā.
 
Eksotisko brīnumu zeme

Funšala, kā jau galvaspilsēta, ir lielākā Madeiras pilsēta. Cauri centram gar krastu vijas promenāde, kas ir brīnišķīga pastaigu vieta. Te, piesēžot uz soliņa starp ziedos slīgstošiem apstādījumiem, var pavērot aktīvo vietējo publiku, jo pa skaisti, ar maziem akmentiņiem nobruģētajiem celiņiem skrien vai ātrā solī pastaigājas ļoti daudz cilvēku. Funšalas parki ir ne tikai vieta, kur atpūsties, bet arī interesanti apskates objekti. Parkos ir tāda ziedu un augu dažādība, ka acis ņirb un pie katra skaistuma gribas nofotografēties. Labvēlīgo klimatisko apstākļu dēļ kaktusi tur izaug kā koki. Eņģeļtaures ir milzīgi krūmi, strelīcijas aug apstādījumos. Funšalā ir ļoti ierobežota iespēja atrast pludmali. Uz salas ir tikai dažas smilšu pludmales, kur var gozēties no Āfrikas atvestajās smiltiņās. Jāteic, ka ūdens temperatūra okeānā bija pieņemama. Spriedām, ka aptuveni 20 grādu.

Viens no obligātajiem apskates objektiem Funšalā ir tirgus. Tas nav parasts tirgus, un Madeira nav parasta vieta. Te, patiecoties labajiem laika apstākļiem, aug neredzēti brīnumi. Banāna un ananasa krustojums izskatās kā banāns ar ananasa miziņu. Garšo kā abi augļi, kopā samiksēti. Tirgū, protams, iedod pa mazam gabaliņam no visa pagaršot. Te, lūk, tāds banāns, te – šitāds, te – marakuja parastā, te – krustota ar citronu, te – ar apelsīnu, te – greipfrūtu. Tu, cilvēks, tā visu ko sagaršojies, ka nevari saprast, ko no eksotiskā klāja iegādāties. Jāteic, ka cenas ir vairāk nekā nopietnas. Ja parastu banānu cena ir eiro, tad krustoto – reiz trīs vai pieci. Taisnības labad jāatklāj –   kad tirgū garšojām banānananasu, tas likās ļoti gards, bet, kad nopirkām un pēc tam sākām mieloties mājās, ellīgi koda mutē. Izrādās, ka auglī no ananasa ir asumiņi un tie kā adatas duras. Sapratām – mums auglis par zaļu. Pagatavinājām, it kā nonāca asā miza, bet tāpat dūrās. Toties mēs pamēģinājām un tagad zinām – tas nav mums. Man pašai ļoti garšoja marakuja. Tāds auglis reizēm manāms arī mūsu veikalos. Tur maksāja desmit eiro kilogramā. Jāteic, ka banānu audzes redzējām ik pa vietai, bet nekur nemanījām, kā aug mango vai marakuja. Katrā ziņā augļi ir izbaudāma eksotika. Vietējā virtuve, dažādi ēdieni noteikti ir tie, kas katrā vietā esot jāizbauda. Mēs, protams, nobaudījām arī zobenzivi ar banāniem un tradicionālā manierē gatavotu govs gaļu. Jāsaka – bija ļoti gardi.

Skaistumam ir sava cena

Sala ir neliela, to patiešām var izbraukāt krustu šķērsu. Mēs īrējām mašīnu un pabijām gandrīz visās tūristiem ieteiktajās apskates vietās. Bet apskates vietas tur pārsvarā ir dabas skati. Braucot kalnos, jūties kā pasakā, šķiet, mazliet jāpastiepjas un varēsi pieskarties mākonim. Skaisti skati ir jau pa ceļam, bet, kad uzbrauc pavisam augstu, tiešām elpa aizraujas no plašuma un skaistuma, ko redzi. Ceļi ir ļoti labi, ja vien runa par lielajiem ceļiem, ne maziem lauku celiņiem, kuros var nomaldīties. Taisnības labad jāteic, ka divas bedres uz kaut kāda neceļa, kurā iemaldījāmies, nobraucot no īstā ceļa, atradām. Protams, redzot, ka citur ir labi ceļi, kaut valsts nav mega bagāta, citur ir skaisti nobruģētas ielas, skaisti apstādījumi, interesanti vides objekti, kļūst skumji par pašu skaisto zemi, kur nepareizas saimniekošanas un cilvēku alkatības dēļ tā nav. Vēl Madeirā apbrīnojām cilvēkus, kuri tur taisa tuneļus, būvē mājas. Tas nav lauka vidū ar ekskavatoru izrakt bedri. Tur ceļi un tuneļi jāizcērt klintī. Daudzas mājas uzbūvētas līdz ar klints malu. Izliekties pa logu, lai to nomazgātu, vajag īpašu drosmi. Skati, protams, brīnišķīgi, bet iztēloties, kā ikdienā pārvietojas, stāda mazdārziņus tik kalnainā vietā, ir sarežgīti. Jāteic, ka braukt stāvā kalnā, laiku pa laikam apstājoties un atkal uzsākot braukšanu, pa spēkam vien labam braucējam.  

Protams, vietējie ir pieraduši pie saviem dabas uzstādītajiem noteikumiem, taču Agnese stāstīja, cik dramatiskas dabas katastrofas Madeirā arī mūsdienās ir piedzīvojusi. Pēdējā katastrofa notikusi, kad lietus lijis divas nedēļas bez apstājas, ūdens no kalniem burtiski gāzies lejā, izskalojot ceļus un radot nobrukumus. Savas mājas zaudējuši daudzi cilvēki, akmeņi no kalniem ripojuši lejā, nolīdzinot savā ceļa visu, līdz iekrituši okeānā. Jā, skaistums reizēm ir mānīgs, un tam ir sava cena. Madeiras skaistums noteikti ir viens no tiem, ko savā mūžā ir vērts redzēt. Jauki, ja klātienē.