Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mazs bij` tēva novadiņis, bet diženi turējās

Inga Karpova

2019. gada 2. augusts 09:40

1037
Mazs bij` tēva novadiņis, bet diženi turējās

Ar šo labi zināmo latviešu tautas dziesmas rindu gribu teikt, ka viens no atvaļinājuma brīnišķīgākajiem un iedvesmojošākajiem notikumiem bija jūlija beigās notikušais Valkas novada tūrisma speciālistu un interesentu, tostarp arī laikraksta “Ziemeļlatvija” pārstāvju, brauciens pa Valkas, Zvārtavas, Vijciema un Ērģemes pagastiem. Šajā reizē neiebraucām Kārķu pagastā, jo kārķēnieši paši aktīvi popularizē savējos, un no viņiem var tikai pamācīties, kā to pēc iespējas labāk un veiksmīgāk darīt.  
Šī saturīgā brauciena mērķis bija apskatīt interesantākos vietējā tūrisma objektus un iepazīties ar jaunākajiem tūrisma produktu piedāvājumiem. Braucienam pieteicos ar konkrētu ieceri, lai bez steigas un pilnu galvu domām par ikdienas lietām paviesotos pie novadniekiem, kas iedvesmo un apliecina, ka Latvijas pašos ziemeļos dzīvo rosīgi, apņēmīgi un uz attīstību vērsti lauku uzņēmēji. Viņiem ir svarīgi ne tikai nopelnīt, bet arī ar darbošanos saglabāt Valkas novada brīnišķīgo, vietām neaizskarto  un, gribas teikt, pat mežonīgo dabu, sakopt apkārtni, turēt godā senču gudrības un mantojumu, radīt jaunas lietas un sniegt prieku citiem cilvēkiem.

“Krastiņos” uziet gandrīz
izzūdošas orhidejas un ievieš jaunu ganāmpulku
Vispirms devāmies uz Valkas pagasta zemnieku saimniecību “Krastiņi” pie apbrīnojama pāra – Viestura un Ineses Lārmaņiem, – kas veiksmīgi saimnieko Gaujas upes ielejā, izmantojot zinātnisko tvērienu un fantastiskās biologu zināšanas. Viesturs stāsta, ka viņš kopā ar sievu savā dzimtenē, domājot “Krastiņus”, dzīvo un aktīvi darbojas tikai pēdējos divus gadus. Pirms tam te saimniekoja Viestura tēvs Tālis. Viesturs bija pļavu un mežu speciālists, mācīja citiem pazīt aizsargājamās augu sugas, bet pašlaik viņš sevi dēvē par lopkopi, taču vēl aizvien stāsta par dabu un to sola darīt arī turpmāk. Zemnieku saimniecībai piederošajā vairāk nekā simts hektāru teritorijā ir sastopamas Latvijas dabas dārgumu krātuves – dabiskās pļavas. Tajās mīt izcila dabas daudzveidība – vienā kvadrātmetrā var atrast pat vairāk nekā 50 augu sugu. Lārmaņi pie sevis uzņem ne tikai dažādus svešzemju zinātniekus, pētniekus, biologus, studentus, bet arī skolēnu grupas un citus, kuriem interesē retu augu sugu dzīve, dabas norises Gaujas ielejā un augu daudzveidības uzturētāji – īpaši mājlopu ganāmpulki. Astainajām “pļaujmašīnām” ir īpaša misija – ēst tik daudz, cik lien, un palīdzēt superpļavām plesties plašumā. “Krastiņi” ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kur aug, piemēram, lielziedu vīgrieze un savvaļas sīpoli. Viesturs lepojas, ka jūlija sākumā kāds pētnieks atradis ļoti retu orhideju sugu, kas Latvijā praktiski ir izzudusi. Mums bija izdevība to apskatīt fotogrāfijā, kā arī nobaudīt nomierinošo lielziedu vīgriežu tēju un ievārījumu no “Krastiņos” lasītām spradzenēm.
Līdz 2023. gadam “Krastiņu” saimnieku darbošanās saistīsies ar Eiropas Savienības GrassLIFE projektu, kas apvieno dabas aizsardzības praktiķus, zinātniekus, lauksaimniekus un uzņēmējus, lai atjaunotu un pētītu dabiskās pļavas Latvijā.
“Gadsimta laikā dabiskās pļavas Latvijā sarukušas no 30 līdz 0,7 procentiem. Lielā ātrumā zūd arī tie paši 0,7 procenti,” uzsver V. Lārmanis. Viņš atzīst, ka savā ziņā “Krastiņi” ir uz tūrismu orientēta saimniecība ar specifisku nišu – dabas aizsardzība. Pie Lārmaņiem notiek semināri, konferences un dabas pārgājieni. Paralēli tam “Krastiņi” ir arī gaļas liellopu saimniecība. Pašlaik Lārmaņi nolēmuši mainīt ganāmpulku un “Krastiņu” unikālajās pļavās sāk ganīties skotu Hailendas šķirnes govis. Tās mazāk izbradā pļavas un, kā novērojis saimnieks, ielaižot jaunā teritorijā, vispirms sāk ēst ievu lapas. Viesturs smejot atzīst, kuram gan var garšot rūgtās ievu lapas. Redz, viņa govīm garšo! Par Lārmaņu saimniekošanas metodēm un plāniem varētu stāstīt ilgi un daudz, bet viens ir skaidrs – viņi ar savu dabas unikalitāti un saimniecisko tvērienu šajos laikos spēs ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. Katram, kuram interesē augu daudzveidība dabiskajās pļavās, ieteicams, iepriekš gan piesakoties, paviesoties pie Lārmaņiem. Tikai jāatceras, ka viskrāšņākās pļavas ir to ziedēšanas laikā – jūnijā un jūlijā.

Vijciema čiekurkalte – savdabīgs mežsaimniecības vēstures
brīvdabas muzejs
Kauns atzīties, bet vēsturiskajā Vijciema čiekurkaltē viesojos pirmo reizi. Mūs uzņēma tās pārzinis Ivars Palejs, kurš izrādīja 1895. gadā netālu no Vijciema – Mežmuižā – uzbūvēto čiekurkalti. 19. gadsimta beigās, kad Ziemeļvidzemi skāra lielas vētras un plaši meža ugunsgrēki, bija jādomā, kā mežu atjaunot. Tika nolemts šajā apkārtnē celt čiekurkalti, kura nodrošinātu meža sēšanai nepieciešamo sēklu apjomu. 
Čiekurkalte darbojās bez pārtraukuma līdz 20. gadsimta 60. gadiem, kad Latvijā uzcēla ar elektrību darbināmas čiekurkaltes, kuras bija piemērotas lielražošanai. 1970. gadā šajā vēsturiskajā ēkā čiekuru žāvēšanu pārtrauca uz 22 gadiem. Taču, pateicoties Strenču virsmežniecības un Meža darbinieku biedrības cilvēku uzņēmībai, 1992. gadā vecajā kaltes krāsnī atkal atdzīvojās uguns. No tā laika katru ziemu, parasti no janvāra līdz aprīlim, krāsnī rūc uguns un griežas divdesmit četri čiekuru žāvēšanas cilindri. I. Palejs ir ne tikai interesants stāstnieks, bet pats ir arī prasmīgs kaltes saimnieks un sēklu ieguves spečuks. Čiekurkaltē  žā­vēšanas procesu nodrošina ar ekoloģisku kurināmo – izkaltētajiem un sēklas jau atdevušajiem čiekuriem. Kaltē viss ir autentisks, gluži tāds pats kā pirms simts gadiem. Ar oriģinālu ceļamo ratu uz trešo stāvu tiek celti maisi un kastes ar čiekuriem, no kurienes pa īpašām lūkām tos saber žāvēšanas cilindros. Tur tos, divreiz dienā apgrozot, kaltē nedēļu. Čiekuri sprakšķēdami atveras un no tiem birst sēkliņas. Kopš 2000. gada Vijciema čiekurkalti apsaimnieko akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, veiksmīgi apvienojot čiekurkaltes pamatdarbību ar vēsturisko vērtību saglabāšanu. 2002. gadā šo ēku iekļāva Eiropas kultūras mantojuma sarakstā  un pie tās uzvijās Eiropas kultūras mantojuma karogs. Valkas novada iedzīvotāji var būt lepni, jo tieši šāda tipa čiekurkalte ir vienīgā pasaulē.

Mūrbūdu sidra darītavā
kļūst par šauru
Vēl viena no šī brauciena “odziņām” bija tikšanās ar Ērģemes pagasta “Mūrbūdu sidra darītavas” īpašnieku Krišjāni Putniņu. Ne jau tāpēc, ka Krišjānis ļāva degustēt visdažādākos sidrus, tostarp ar api­ņu, aroniju un ingvera “piešprici”, bet tāpēc, ka viņš pirms desmit gadiem no Austrālijas pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Uzsākot stāstījumu, Krišjānis atzīst, ka “Mūrbūdu sidra darītava” nav pats skaistākais brūzis ar izveidotu tūrisma centru, bet te redz patieso ražošanas procesu. Šogad brūzī ir jau saražoti 95 tūkstoši litru dzirkstošā dzēriena. Īpašnieks atzīst, ka jau ir sarežģīti izvietoties pašreizējās telpās, tāpēc ir jādomā par piebūvi esošajai ēkai vai jāmeklē jauna vieta, kur papildus ražot sidru. Ražotnē top dažādu sēriju dzēriens. Krišjāni šī lieta sākusi aizraut jau kopš 11 gadu vecuma, kad viņš palīdzējis dažus gadus vecākajam brālim, kurš darījis alu. Sākumā arī Krišjānis domājis par alus brūvēšanu, bet šķitis, ka tas varētu būt sarežģītāk un izmaksu ziņā – arī dārgāk. Tikai tagad viņš sapratis, ka ir alojies, jo arī sidra ražošana nav nekas lēts, bet pašlaik izdevīga lieta gan. Turklāt Mūrbūdu sidrs pieejams pārsvarā tikai krodziņos, nevis lielveikalu tīklos. Tam ir ekskluzīva garša ar pavisam nelieliem alkoholiskajiem grādiem, tāpēc tas ir iecienīts kā relaksējošs dzēriens.

No Sedas upes līdz jūrai –
trīs dienu laikā
Izzinošajā braucienā piedalījās arī    SIA “Ligumss” īpašnieks Guntars Stalis. Līdz šim uzņēmums vairāk bija pazīstams kā autoservisa pakalpojumu sniedzējs un autopiekabju iznomātājs, bet jau vairākas sezonas tas piedāvā klientiem iznomāt ūdens transportu – vienvietīgus un divvietīgus kajakus. Pirmo gadu klientiem iespējams par ļoti draudzīgu cenu iznomāt pirts mucu un piepūšamās atrakcijas bērniem. Pēc G. Staļa stāstītā jāsecina, ka šie pakalpojumi ir ļoti pieprasīti ne tikai vietējā apkārtnē, bet visā Latvijā.
Iznomājot pirts mucu, klientiem tā tiek piegādāta uz norādīto vietu. Elektrības pieslēgums nav vajadzīgs, tā darbojas uz akumulatora. Pakalpojuma sniedzēji nodrošina arī malku.
Doma par nodarbošanos ar kajaku nomu G. Stalim radās pēc brauciena uz Ameriku. Tur viņš pirmo reizi pats izbaudīja šīs, ja tā var teikt, kā spalva vieglās laivas vadīšanu un ērtumu. Uzņēmējs apņēmīgi stāsta, ka tā ir droša arī laivošanai ģimenei ar bērniem. Laiva ir aprīkota ar drošības vestēm un ērtiem sēžamajiem.
“Pēc izbrauciena ar laivām bieži vien esam nosaluši. Izkāpjot krastā, mūs sagaida silta pirts. Šādu komplektu mēs varam nodrošināt,” lepojas G. Stalis. Viņš reizēm ar apbrīnu skatās uz tiem laivotājiem, kuriem asinīs ir piedzīvojumi un adrenalīna gūšana. Ar G. Staļa kajaku divi puiši trīs dienu laikā no Sedas upes aizīrās līdz jūrai. Kajaku divatā viegli var pārnest arī lielākus attālumus vietās, kas nav izbraucamas, tāpēc tas ir piemērots arī mežonīgākām un straujākām Latvijas upēm.

Braucienā zari sitas sejā
Pavisam neilgi Valkā tūristu pievilināšanai tiek izmantotas divas velodrezīnas – ar pedāļiem minamas platformas tandēma braukšanai. Bija iespēja izbaudīt braucienu no bijušās Valkas dzelzceļa stacijas ēkas līdz Rīgas ielas dzelzceļa pārbrauktuvei. Jāteic, ka šī aktivitāte patika, tikai ir dažas ne visai patīkamas lietas. Brauciena laikā sejā sitas sliežu malā augošo krūmu zari, un tas ir diezgan sāpīgi. Var būt gadījumi, ka cilvēkam, kurš nēsā brilles, ar spēcīgu un negaidītu zara sitienu tās var tikt bojātas, kā arī  var traumēt acis. Zari ir bīstami arī bērniem. Pēc šīs aktivitātes izbaudīšanas diskusijās izlobījās atziņa, ka sliežu apkārtne šovasar ir ne visai sakopta. Brauciena laikā skatam paveras arhitektoniski pievilcīgā, bet diemžēl nožēlojama paskata ar nemākulīgiem grafiti apķēpātā dzelzceļa stacijas ēka. Braucienā izbaudījām jautras kompānijas atmosfēru un secinājām, ka šis ir pietiekami atraktīvs piedāvājums un, ja ir šāds piedāvājums, noteikti ir jādomā par apkārtnes sakopšanu. Tūristi nesapratīs.   
Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv sadaļā/foto.