Dzīvo nost! Pārliecība, ar kuru sākt katru dienu

2019. gada 2. augusts 09:40

555

Dzīvo nost! Pārliecība, ar kuru sākt katru dienu

Dzimusi, augusi un dzīvojusi Smiltenes novada Blomes pagastā, bet jau piekto gadu par savām mājām sauc Valkas novada darbīgo Vijciema pagastu. Tāda ir arī viņa – četru senioru deju kolektīvu vadītāja Ženija Daudziete, kura allaž intervijās laikrakstam stāstījusi par dejotājiem, kopīgiem festivāliem un ekskursijām. Taču viņas pašas personība, hobiji un dzīves filosofija līdz šim tā arī nebija līdz galam atklāta.

Ženiju iepazinu pirms aptuveni 12 gadiem kādā no senioru deju kopu pasākumiem Smiltenē. Jau kopš pirmās dienas viņa bija atsaucīga, enerģiska un ar humora izjūtu. Joprojām ir! Viņas ikdienu piepilda deja, grāmatas, aušana un kāda pavisam interesanta un neierasta aizraušanās, ko pati sauc par atkarību. Taču sāksim ar dejām, kas patiesībā ir vairāk kā tikai secīgi soļi uz skatuves.

- Daudz esmu dzirdējusi no dejotājām, ko viņām nozīmē dejot senioru deju kopā, bet ko tev nozīmē tās vadīt?
- Skolas laikā dejoju tautas dejas, vēlāk Blomē vidējās paaudzes deju kolektīvā, taču līdz senioru deju kopu vadīšanai nokļuvu, pateicoties Blomes meitenēm. Pirms gandrīz piecpadsmit gadiem Blomē notika pasākums pensionāriem, kurā uzstājās Siguldas senioru deju kopa “Preilenītes”. Blomēnietes sajūsminājās, cik skaisti dejo viesi. Sadzirdēju to, cik viņām tas ļoti patika, teicu Blomes meitenēm, ka atradīšu jums cilvēku, kas varētu pasniegt šīs dejas, ja neatradīšu nevienu, vadīšu pati. Tā es sāku mācīt. Nākamā gada rudenī Blomes senioru deju kopa “Papardes” svinēs 15. jubileju, tikpat ilgi pastāv arī manas Vijciema “Vijolītes”, no pirmās dienas vadu Smiltenes pagasta Eiropas deju kopu “Smiltesele”, nu jau vairākus gadus arī Strenču “Madaras”.
Patiesībā gribas teikt, ka kolektīvu vadīšana savā ziņā līdzinās sociālajam darbam, jo katrs dejotājs ir ar savu stāstu un dzīves pieredzi. Cilvēki uz mēģinājumiem nāk ne tikai dejot, bet nereti arī izrunāties, jo mājās ir vieni, dzīvesbiedri diemžēl ir aizgājuši. Gadu gaitā dalībnieki savā starpā ir kļuvuši par draugiem. Lai arī reizēm pati esmu piekususi, gandarījumu dod tas, ka ar deju var panākt tik daudz – dot dzīvesprieku otram, izvelkot to no mājas un neļaujot ieslīgt depresijā vai vientulībā, regulāras kustības uzlabo arī veselību. Reiz viena dejotāja teica, cik tā dejošana ir laba lieta. Agrāk viņai mugura sāpējusi tik ļoti, ka grūtības sagādāja izkāpšana no gultas, taču, kopš dejo, sāpes pazudušas. Tikpat spilgti atceros, ka “Pīlādzīša” dejotāja Velga teica studentu projekta īstenotajā pasākumā “Skaisti noveco” Siguldā: “Ja nebūtu šīs dejošanas, es, visticamāk, uz jums tagad raudzītos no mākoņmaliņas.” Tikpat lielu gandarījumu sniedz apziņa, ka cilvēks var apgūt ko jaunu jebkurā vecumā, tai skaitā deju soļus. Arī man pašai sanāk uzdejot koncertos un ne vienā vien kolektīvā. Ir pat gadījies, ka viena koncerta laikā jādejo trīs kolektīvos, jo dalībnieces veselības dēļ nav varējušas piedalīties pasākumā. Tad nu skrēju kā Figaro!
Jāatzīst, ja man nebūtu tā visa, iespējams, pati sēdētu mājās, būtu emocionāli nospiesta un negribētu nekur doties. Iekustināt citus un pašai būt kustībā – tad var arī gadus neskaitīt.

- Tu uz mēģinājumiem dodies četras reizes nedēļā, pastāsti, kā aizpildi pārējo laiku?
- Brīvdienās visbiežāk ir koncerti, sadancošanās. Vienā skriešanā, taču, mājās esot, priekšroku dodu grāmatām un žurnāliem, televizoru neskatos. Smadzenēm ir jādod darbs, lai tās nepārstāj darboties. Citādāk nāktos teikt, ka neatceros to un šito. Atmiņa jātrenē. Grāmatas jau no bērnības esmu “ēdusi”. Ko tas nozīmē? Ja ir interesanti, var lasīt visu nakti. Dažkārt joprojām tā ir. Man patīk gan romāni, gan ezotērika, gan izzinošā literatūra. Piemēram, regulāri lasu žurnālu “Planētas Noslēpumi”, kur ir interesanti vēsturiski un nezināmi fakti.
Joprojām man patīk aust, to sāku darīt kopā ar Blomes rokdarbniecēm, kad uzrakstījām projektu un atjaunojām stelles. Uz Blomi aust joprojām brauc sievas pat no Grundzāles. Šogad aušanu cenšos iedzīvināt arī Vijciemā. Vienā no Vijciema pamatskolai piederošajām ēkām ir uzstādītas divas stelles. Vijciemā ir čaklas adītājas un tamborētājas, taču kā alternatīvu citām varētu piedāvāt aušanu. To vajag pamēģināt, lai saprastu, cik interesanta nodarbe tā ir. Vasarā cilvēki ir aizņemti ar dārzu un lauku darbiem, tāpēc aktivitātes varētu sākties rudenī.

- Pastāsti par savu aizraušanos, no kuras ir izveidojusies pat zināma atkarība!
- Jau ilgāku laiku regulāri apmeklēju mājaslapu dabasdati.lv, kur var vērot tiešraides no aizsargājamo putnu ligzdām. Piemēram, jūras ērgļa, melnā stārķa, zivju ērgļa. Video skatos katru dienu, pati smejos, tā ir kā slimība vai atkarība. Liekas, kas gan ir putni un viņu dzīve, taču arī viņiem ir jūtas un attiecības, tas, kā viņi rūpējas par saviem bērniem, ir apbrīnojami. Piemēram, dabā jūras ērgli esmu redzējusi tikai vienu reizi. Tāpat kā cilvēkiem, arī putniem dzīve ne vienmēr ir viegla. Arī viņiem ir problēmas. Pērn melnā stārķa pārim bija bērni, taču šogad ligzdā atgriezās tikai tēvs. Viņš atjaunoja ligzdu, bet tā arī māte ilgu laiku neatgriezās. Vienu dienu tā ieradās, protams, grūti pateikt, vai tā pati. Līdzīgi bija ar zivju ērgli, kura ligzdā ieradās jauna meitene. Web kamerās varēja vērot, kā viņš tai atnes zivis. Ārkārtīgi interesanti bija vērot tiešraides no nēģu nārsta. Tas bija tik neparasti.
Iesaku ikvienam apskatīt šo mājaslapu, katru dienu forumā tiek publicēti apraksti par to, kas noticis putnu ligzdās. Tur pieejams arī bagātīgs arhīva materiāls.

- Dabā notiekošie procesi nudien ir aizraujoši, vai arī tu tajā dodies?
- Jā! Nodarbojos ar nacionālo sporta veidu – sēņošanu. Mežā man ļoti patīk, tik jāatzīst, ka šovasar sēnēs esmu vienreiz aizgājusi. Prāts kļūst nemierīgs! Man vislabāk garšo vēršmēlenes, kuras mēdz dēvēt arī par vanadzenēm. Tās ir pēdējās sēnes mūsu mežos. Kad citas beigušās, sāk parādīties vēršmēlenes. Aug priežu silos, gar stigām un ceļu malās. Gan mērce, gan karbonādes no tām sanāk kolosālas. Protams, tāpat kā citiem kārtīgiem sēņotājiem, arī man ir savas vietas.
- Tev enerģija pietiek tik daudz kam, saki lūdzu, septiņdesmit gadu ir daudz vai maz?
- Kad man kāds uzjautā par vecumu, sāku domāt, cik īsti man ir gadu. Es tos neskaitu un par tiem nesatraucos. Laiku nedrīkst izniekot. Skaitlis pasē nav it nekas. Mans dzīves moto ir dzīvo nost jeb priecājies par katru dienu, kas mums ir dota.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzīvo nost! Pārliecība, ar kuru sākt katru dienu

Kategorijas