Flokšu reibinošais valdzinājums sajūtams pat ārpus Grundzāles pagasta

2019. gada 6. augusts 08:26

2296

Flokšu reibinošais valdzinājums sajūtams pat ārpus Grundzāles pagasta

Flokšu selekcionāres grundzālietes Ērikas Trifanovas dārzu pavisam droši var dēvēt par viskošāko un smaržīgāko visā pagastā. Uz to ir jābrauc tieši šobrīd ‒ augustā. Braucot cauri Grundzāles ciematam pa Pleskavas šoseju, no ceļa var manīt košumu “Lejasbrūžos”, taču, nokļūstot sētā, viss smaržo. Smaržo tik patīkami, ka gribas aizvērt acis un sapņot! Sekojot reibinošajam flokšu aromātam, ātri vien nokļuvu Ērikas kundzes dārzā. Vasaras pilnbriedā dažādu toņu rozā, violeti, zilgani, balti, raibi zied flokši. Šobrīd kolekcijā ir aptuveni 216 šķirņu, no kurām 62 kolekcijas, bet pārējie selekcijas. “Lejasbrūžos” ir, ko redzēt un dzirdēt, jo Ērikas izteiksmīgais stāstījums ir piesātināts ar labu humoru. Tiem, kas vēl nezina, flokšu audzētāja spēlē Grundzāles pagasta amatierteātrī “Cik jaudas” un nesen ieguva labākās sieviešu lomas atveidotājas balvu Edgara Liepiņa piemiņas pasākumā Skultē.
Cienījamā grundzāliete pie sevis ciemos gaida ģimenes, mazas kompānijas un flokšu mīļotājus, lielos autobus ar piecdesmit cilvēku grupu vairs neuzņem, jo tie nebrauc ar vienām domām, esot liela skriešana, blēņas un pat marķējuma noņemšana.
Seniore atzīst, ka flokšus vāzēs neliek, jo to smarža dominē “Lejasbrūžos”, krāšņāk tie izskatās viens otram līdzās. Staigājot pa dārzu un apjūsmojot flokšus, pabrīnoties par to interesantajiem nosaukumiem, kuros var atpazīt gan populāras grupas, raidījumus, pilsētu un sieviešu vārdus, pat amatierteātra “Cik Jaudas” vārdā nosauktu floksi, jautāju Ērikai, kāpēc vēl nevienam nav dots Grundzāles un selekcionāres pašas vārds. “Ja nejaušības vai manas nevīžības rezultātā gadīsies dzeltens floksis, tad būs!” noteic cienījamā grundzāliete.
- Sakiet, kad jūs nespējāt pretoties flokšu skaistumam un reibinošajam aromātam?
- Trīsdesmitajos gados es vēl neapzinājos flokšu skaistumu, bet tie vienmēr auga tepat aiz šīs ēkas (norāda un vecu ēku netālu no dārza – red.). Mana lielā sastapšanās ar flokšiem bija pie Palsmanes mācītāja mājas ap 1936. vai 1937. gadu, kad Palsmanes mācītājs vāca kopā sastāvu korītim ražas svētku dievkalpojumam. Vecmāmiņa veda mani uz mēģinājumu. Tas bija jūlijs, piebraucām pie mācītāja mājas, pakavveida rundēļi ziedēja balti ziliem un baltiem flokšiem. Un tā smarža koku ieskautajā laukumā “iesita” pa pieri. Tā bija tāda dižākā saskaršanās.
Vēl atmiņā palicis laiks, kad Latvijā bija bargs sals, nosala visi ābeļkoki. Tolaik Palsmanes kapos kapu kopiņu apžogojums bija no flokšiem. Augusta pirmajā svētdienā, kad Palsmanē ir kapiņsvētki, tad meža ieloks bija kā smaržu pudelīte.
Kad vīrs vēl nebija aizgājis uz mākoņu maliņas, audzējām dālijas, ar tām varējām nopelnīt, jo gumus sūtījām pāri robežai. Pirmais floksis dārzā bija putniņu iesēts pie peonijām. Pēc tam izbraukāju botāniskos dārzus, sapirku stādus, un tā viss sākās. Pamazām no dālijām pārgājām uz flokšiem. Paturēju vien trīsdesmit labākās dāliju šķirnes. Taču vienā vēlā, tumšā rudens naktī pagalmā ienāca cilvēki, kam arī patika dālijas, izraka deviņdesmit procentus no kolekcijā esošajām un aiznesa tālāk pa ceļu līdz mašīnai. Jā, nozaga! Policija pat ar suņiem dzina pēdas, mēģināja noķert, bet nekā.
Kolekcijā tagad ir vairāk kā divsimt flokšu, stādu skaits ir vēl krietni lielāks. Flokši pēc rakstura ir ļoti agresīvi, bet ne sliktā nozīmē. Viena no agresīvākajām ir ‘Ārija’, tā būtu ar mieru pieaudzēt visas dobes. Floksis ir viegli kopjams, ja neskaita slimošanu un Latvijas ziemas bez sniega, kas nodara lielu skādi. Ja flokša ceru varētu noturēt četrus gadus nepārrokot, būtu labi.
Man mīļākie flokši ir ‘Savai Zemītei’, ‘Smiltene’ un ‘Zilgme’. Trīs dāmas! Flokšu nosaukumi atnāk paši. Piemēram, ‘Smiltene’ savu nosaukumu ieguva, pateicoties zilganīgajai krāsai. Tas bija laikā, kad Smiltenes novadam parādījās savs ģerbonis rudzupuķe. Šī flokšu šķirne ir ļoti iecienīta. Pati Smiltene man nav sveša, esmu tur mācījusies četrus gadus par zootehniķi. Vēlāk neklātienē studēju par daiļdārznieci. Smejos, ja manā dārzā kaut kas ir ne tā, no neklātnieka taču nevar tik daudz prasīt!
Vēl liela piekrišana ir dūmakainajam floksim, kas pirmajā brīdī pat neizskatās smuks. Cilvēku gaume ir ļoti dažāda, atbrauca viena meitene no Alūksnes un viņai vajadzēja visus flokšus, kas ir violetajos toņos. Citiem patīk rozā.

- Vai joprojām nodarbojaties ar selekciju vai arī paļaujaties uz putniņu veikumu?
- Gadi vairs pašai to neļauj, ja nu vienīgi manas nevīžības pēc ir palicis nenogriezts flokša noziedējušais ķekariņš. Kad riekstiņš kļūst gaiši dzeltens un ar vienu knikšķi pārplīst, tas izmet sēkliņu. Bet, lai tas dabiskā ceļā sāktu dīgt, ziemā nepieciešams sals. Putniņi man sasēj flokšus tur, kur nevajag. Nākas rakt laukā. Pirms aptuveni trijiem gadiem skatījos dārzā, kas tas par tumšu dēstiņu. Nosaucu par “Tumsu”, Mārtiņam Freimanim reiz bija ļoti smuks ansamblis.
Tiem, kuri plāno stādīt flokšus, neiesaku izdarīt tādu muļķību, kādu reiz paveicu es. Sastādīju pārāk biezi, apmeklētājiem ir grūti iziet caur dobītēm, jo visapkārt zied flokši. Vēl dobju galos iestādīju dienziedes, skaisti, bet arī biezi. Tāpat arī vietā, no kuras izņemts ārā flokšu cers, citus nedrīkst stādīt vismaz divus gadus, jo var atjaunoties saknītes.

- Kādus ciemiņus jūs uzņemat pie sevis, un cik ilgi tie ir gaidīti?
- Mani visvairāk priecē, ja atbrauc pāris ģimeņu vai flokšus mīlošas kundzītes, jo tad varam ne tikai apskatīt kolekciju, bet arī tepat uz bluķīšiem piesēst un parunāt. Nesen bija ciemiņi no Rūjienas, Cēsu un Dzērbenes puses. Ne visiem ir, kur stādīt flokšus, taču par tiem parunāties gan gribas katram. Līdz augusta vidum pavisam droši var braukt ciemos. Tik jābrīdina, ja uznāk spēcīgs lietus, floksis vairs nav tik smuks.
Iespēja ir arī dabūt stādus, tikai tad būs jāatbrauc otrreiz. Kad flokši būs noziedējuši, vākšu kopā sarakstu un tad sāksies izrakšana. Tas arī nav vienas dienas darbs. Ar lāpstu nestrādāju, jo negribu nodarīt pāri floksim. Izmantoju mazu rokas zāģīti, lai atdalītu kailsakņu stādus. Iespējams, tas nebūs tikai viens stiebriņš, kā tas ir podos veikalā. Diemžēl man tas klibo, bet es neliedzu vairāk. Ielieku stādiņu maisiņā, pierakstu klāt nosaukumu, un gatavs! Te par ienākumiem nav runa, tas viss ir sirdij.

- Jūs minējāt, cik svarīgi, lai ziemā būtu sniegs, kas palīdz floksim pārziemot. Ko darīt, ja tā nav?
- Floksim ir sekla sakņu sistēma. Aizpagājušajā ziemā postā aizgāja sešas šķirnes. Jau pērn savācām kļavu un liepu lapas, ko dobēs salikām uz flokšiem pēc tam, kad nogriezām lakstus. Lapas vajag pavisam nedaudz, bet pāri tām pārklājām sietu, ko lauksaimnieki izmanto siena ruļļiem. Sietu nostiprināt ir pavisam vienkārši, uzmetot pa virsu dažas zemes piciņas. Šī metode labi strādā, lai nākamajā vasarā atkal priecētu flokši.

+ 5

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Flokšu reibinošais valdzinājums sajūtams pat ārpus Grundzāles pagasta

Kategorijas