Genovefai un Jānim kopdzīvē aizvadīti jau 55 gadi

2009. gada 19. jūnijs 08:29

4687

Genovefai un Jānim kopdzīvē aizvadīti jau 55 gadi

"Novēlam, lai visi jaunie pāri mācētu dzīvot tā, kā mēs. Lai ciena viens otru, piedod un nekad nedara viens otram pāri," saka Genovefa un Jānis Bukši, kuri kopdzīvē aizvadījuši 55 laimīgus gadus.

Genofeva un Jānis bērnību aizvadīja Balvu rajona Baltinavas pagastā. Viņi pastāsta, ka gandrīz uzauguši kopā, jo Genovefas audžutēvs un audžumāte bijuši Jāņa onkulis un tante. Tā arī viņi iepazinušies.

Genovefa atceras: "Kad man bija 16 gadu, Jānis aizgāja armijā. Tur viņš pavadīja četrus gadus, taču visu šo laiku mēs sarakstījāmies. Kad man bija 18, nofotografējos un nosūtīju viņam bildi. Jānim tolaik bija 25 gadi.

Biju jau pieaugusi un kļuvusi sievišķīgāka, un tā arī Jānis manī iemīlējās. Taču, kad augām kopā, uztvērām viens otru kā brāli un māsu."

Viņa atceras, ka pielūdzēju bijis daudz, taču viņa uzticīgi gaidījusi, kad Jānis pārnāks no armijas, jo jutusi, ka viņš būs īstais un vienīgais.

Genovefa un Jānis pastāsta: "Kad Jānis atnāca no armijas, nolēmām, ka precēsimies, un viss. Mums nebija neviena tuvinieka, kas taisītu kāzas, tāpēc paši aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu un sarakstījāmies. Tajā laikā jau neko vairāk nevajadzēja.""Sarakstījās 1954. gada 22. jūnijā - tieši pirms Jāņiem. Un tā pa jokam esam kopā nodzīvojuši jau 55 gadus," spriež Genovefa.

Par abu sarakstīšanos zinājusi vienīgi Genovefas sirdsdraudzene. Pārējiem viņi par to uzreiz nav stāstījuši. Ganovefa stāsta: "Uz sarakstīšanos aizgājām divatā. Jānim pēc tam bija jādodas uz dežūru, bet es atgriezos kopmītnē, kurā abi dzīvojām. Draudzene mani apsveica, un es viņai lūdzu, lai nevienam nesaka.

23. jūnijā rīta no darba pārnāca Jānis. Kopmītnē galda mums nebija, tāpēc sastūmām kopā skapīšus. Un tad es meitenēm teicu - tagad es gatavošu viena pati. Viņas visas brīnījās, kāpēc tā. Tad mana draudzene pastāstīja, ka esam sarakstījušies. Tā arī nosvinējām turpat kopmītnēs. "

Jāņa māte gribējusi, lai dēls apprec kādu bagātāku sievieti, taču mīlestībai neko nepadarīsi. Sākumā viņiem nebijis nekā, tikai dažas drēbes, un viss. Genovefa spriež: "Interesanta mums bija tā dzīve, taču ļoti laimīga. Nekad nevarējām viens otram pārmest, kurš bijis bagātāks, kurš nabagāks, jo abi bijām vienlīdzīgi."

Pēc kāda laika viņi atraduši paši sev atsevišķu dzīvoklīti. "Kad dabūjām savu dzīvoklīti, saimniece mums iedeva galdiņu, jo nekādu mēbeļu mums nebija, un tās bija ļoti grūti dabūt. Saimniece pastāstīja, ka veikalā varam dabūt taburetes.

Devāmies tās nopirkt, taču bija palicis tikai viens ķeblītis. Neko darīt - nopirkām to, un ēdot es sēdēju Jānim klēpī. Pēc tam Jānis pats uztaisīja mums otru ķeblīti," smaidot atceras Genovefa.

No Baltinavas pagasta viņi pārcēlušies uz Raunu un tur nodzīvojuši ilgus gadus. Pēc tam desmit gadus pavadījuši Rīgā. Tad viens no viņu bērniem apprecējies un pārcēlies uz dzīvi Smiltenē, tādēļ arī viņi atnākuši dzīvot uz šo pusi.

Genovefai un Jānim bija trīs bērni. Meita un divi dēli, taču viens no dēliem ir miris. Jānis ļoti gaidījis tieši meitiņas piedzimšanu. Abiem ir arī septiņi mazbērni un trīs mazmazbērni. Kopdzīvē aizvadīti daudz laimīgu brīžu, un laiks paskrien nemanot.

Genovefa stāsta: "Šķiet, vēl nesen svinējām Zelta kāzas. Tā kā mums nebija kāzu ar lielu svinēšanu, meita mums bija sarīkojusi gandrīz vai īstas kāzas - ar mičošanu un dažādām dāvaniņām. Šogad kāzu jubileju īpaši nesvinēsim. Varbūt kāds mazbērniņš ienāks. Viņi nekad mūs neaizmirst. Tūlīt jau arī būs Jāņi, tad arī vīram vārdadiena."

Jānis un Genofeva uzskata, ka ilgai un laimīgai kopdzīvei īpašas receptes nav. Katrā ģimenē var uznākt pa mākonītim, taču pēc tam atkal spīdēs saulīte. Viņi domā, ka gan vīram, gan sievai jāprot piekāpties.

Genovefa saka: "Vajag piedot! Ja vīrs izdarījis ko sliktu, nu labi - padusmojies, taču piedod viņam. Pārvari to visu. Tāpat arī vīram jādara tas pats. Galvenais attiecībās ir spēja piedot. Jāmāk dažreiz piekāpties."

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Genovefai un Jānim kopdzīvē aizvadīti jau 55 gadi

Kategorijas