Sapnis par savu rokmūzikas skolu kļuvis par realitāti. Dāmas un kungi – Ernesta Lībieša Rokmūzikas skola!

2019. gada 9. augusts 08:28

1092

Sapnis par savu rokmūzikas skolu kļuvis par realitāti. Dāmas un kungi – Ernesta Lībieša Rokmūzikas skola!

Ar Ernestu Lībieti kādreiz kopā strādāju Valkas novada domē. Pieļauju, ka daudzi viņu atceras. 2008. gadā viņš no Rīgas pārcēlās uz Valku, lai strādātu novada domē par projektu vadītāju, paguva kļūt par Valkas novada domes deputātu, vadīt Latvijas–Igaunijas institūtu, izveidot BJMK roka skolas filiāli Valkā, noorganizēt vairākus festivālus un daudzas citas labas lietas. Nu jau piecus gadus viņš ir atpakaļ Rīgā, bet, ikreiz viņu satiekot, sajūta ir tāda, it kā viņš visu laiku būtu bijis šeit ‒ Valkā.
2014. gadā Ernests meitas Marijas dēļ, kura ļoti vēlējās nopietni apgūt dejas mākslu un tika uzņemta Rīgas horeogrāfijas skolā, nolēma pārcelties atpakaļ uz Rīgu. Pēc pieciem Rīgā pavadītiem gadiem viņu otro vasaru satieku Valkā Ernesta Lībieša Rokmūzikas skolas diennakts plenērā, tāpēc nolēmu viņu aicināt uz sarunu par to, kā viņam izdevās īstenot tik lielu sapni un izveidot savu neformālās izglītības skolu.

- Atceros, ka ideja par roka skolas izveidi kā par neformālās izglītības formu tev bija jau sen, arī tad, kad tu darbojies Valkā. Kā tev šī ideja radās? Vai tā dzima, atnākot uz Valku?
- Ideja par roka skolu man bija jau pirms atnākšanas uz Valku, kaut arī man nebija nekādas pieredzes mācīšanā un sākotnēji pat nebija vēlmes pašam mācīt. Biju domājis – ja būs skola, tad organizēšu tās darbību. Bet, atnākot strādāt uz Valkas pašvaldību par projektu vadītāju, man piedāvāja Valkas ģimnāzijā padarboties ar jauniešiem, pamācīt ģitārspēli, jo zināja, ka esmu arī mūziķis. Es piekritu. Tad sāku darboties, mācīt, un zini… Kaut kas tur ir. Ja mani ieliek klasiskā skolā – esmu strādājis par ģeogrāfijas un dabas zinību, kā arī angļu valodas skolotāju –, tas mani īsti neaizrauj, bet tad, kad esmu izdomājis pats, kā un ko darīt, un varu savu un audzēkņu laiku plānot, tad mācīšanas process man šķiet ļoti saistošs un interesants. No mācīšanas metodikas neko nesaprotu, bet zinu, kas ir būtiski, – svarīgi ir cilvēkus motivēt darboties. Tas ir tas, ko varu viņiem dot. Pēc pāris gadiem, mācot jauniešiem ģitāru, nolēmu piezvanīt Bērnu un jauniešu mūzikas kluba (BJMK) Rokskolas vadītājam Jelgavā un piedāvāt atvērt filiāli Valkā. Viņš piekrita, un tad mēs trīs gadus darbojāmies kā BJMK Rokskolas filiāle Valkā. Sākumā mums telpas bija Jāņa Cimzes Valkas mūzikas skolā, vēlāk 309. kabinetā (Valkas poliklīnikā Rūjienas ielā). Kad pārcēlos uz Rīgu, man neizdevās atrast cilvēku, kurš turpinātu iesākto darbu ar jauniešiem. Bet, esot šeit, Valkā, man bija doma, ka Rokmūzikas skolas ideju varētu īstenot vecajā Valkas stacijas ēkā, piesaistot finansējumu no Eiropas Savienības.

- Kā tu to paveici? Kā izveidoji Ernesta Lībieša Rokmūzikas skolu?
- Domāju – kad aiziešu uz Rīgu, noteikti taisīšu kaut ko savu. Un zini, dzīvē ir jānotiek kaut kam tādam, jānokrīt betonam uz galvas, jādabū pamatīgi pa seju, tā, ka tu vairs nezini, cik vecs esi, tad tikai saproti ‒ bļāviens, tu visu laiku esi nodarbojies ar niekiem. Un tad, kad es to sapratu, sev teicu ‒ man ir vienalga, ko citi domā, viss – taisām vaļā. Tad, kad ir tiešām slikti, tad saproti, ka ir jādara tās lietas, kuras tu vari darīt, nevis mēģināt, kā vieglāk.

- Kāds ir tavs amats Rokmūzikas skolā? Vai tu vēl kaut kur strādā?
- Esmu Ernesta Lībieša Rokmūzikas skolas valdes loceklis, un tas ir mans pilna laika darbs. Mēs strādājam katru dienu, izņemot svētdienas, visu gadu. Vasarā gan ir nedaudz mierīgāk.

- Kas vēl bez drastiskām atklāsmēm ir nepieciešams, lai Rīgā atvērtu šādu skolu?
- Man ļoti palīdzēja draugs Juris Jegorovs un sākumā arī Keitija Ontensone (tagad Dzalba). Domāju, ja viņa būtu palikusi Rīgā, viņa arī darbotos skolā.

- Kā jūs tikāt pie tik lieliskas vietas, kur skolai darboties?
- Pie Bišumuižas? Smieklīgi, bet visa dzīve ir Facebook. Ierakstīju pareizajā laikā postu, ka meklēju telpas un ka man vajag tādus un tādus cilvēkus, ka man būs sava skola. Šim ierakstam bija kādi 300 “share” un ļoti daudz komentāru ar neskaitāmiem ieteikumiem, bet izšķirošā bija ziņa no vienas paziņas, lai paskatos Bišumuižā, ka tur varētu atrast kaut ko piemērotu. Bišumuiža atrodas Rīgā, 10. tramvaja galapunktā, Rīgas nomalē.

- Kā tev šķiet, ja tu nebūtu aizgājis uz Rīgu, bet palicis Valkā, vai tu būtu izveidojis pats savu skolu?
- Nezinu, man jau Valkā bija BJMK Rokskolas filiāle un tobrīd nebija mērķa taisīt kaut ko savu, kaut arī man Jelgavas Rokskolas dibinātājs Endijs Rožkalns jautāja, vai nevēlos savu skolu, jo viņam tomēr savs virziens, savs piegājiens. Viņam svarīgi arī, lai “valsts” ir apmierināta, jo viņa skola darbībai saņem no valsts kaut kādu daļu finansējuma, viņa skolā strādājošajiem pedagogiem ir izglītība. Man izglītības dokuments nav tas svarīgākais, man svarīgi, lai pats pedagogs ir kā piemērs, paraugs skolēniem. Cilvēkam ir jāgrib to darīt. Viņam ir jābūt dabīgam kontaktam ar jauniešiem.

- Ko iespējams apgūt tavā skolā?
- Manā skolā iespējams apgūt ģitāras, basģitāras, bungu, klavieru, kokles, arfas un flautas spēli, izkopt vokālās prasmes, ir arī DJ skola un skaņu ierakstu un miksēšanas nodarbības.

- Kā tiek organizēts ikdienas darbs?
- Ir divu veidu nodarbības – individuālās un grupas. Individuālajās skolēns strādā ar pasniedzēju, bet grupu nodarbībās kopā muzicē pasniedzēju izvēlēti audzēkņi. Vidēji katrs no mūsu audzēkņiem apmeklē vismaz divas nodarbības nedēļā ‒ vienu individuālo un vienu grupas nodarbību. Ir arī izņēmumi – kāds paņem divas individuālās nodarbības, cits izvēlas vienlaicīgi apgūt vairāku instrumentu spēli. Kopā nodarbības manā skolā apmeklē apmēram 70 cilvēku, mērķis ir 200.

- Es saprotu, ka atzīmes tavā skolā netiek liktas, tātad nav arī liecību, bet kas ir jūsu atskaites punkti?
- Mēs rīkojam koncertus. Pagaidām tie ir reizi pusgadā, bet ar nākamo gadu plānojam biežāk. Ir ideja, ka šos pasākumus varētu organizēt formātā “grupu cīņas”, kur grupiņas, kas mums ir, sanāk un ar savu sniegumu cenšas viena otru pārspēt. Domāju, ka arī vērtēt vajadzētu viņiem pašiem, nevis pieaicinātai žūrijai. Iedomājos, ka šāda formāta atskaites pasākums kalpotu kā papildu motivācija būt vēl labākiem tajā, ko viņi dara.

- Skola tev ir divus gadus, un zinu, ka diennakts plenērs Valkā arī notiek jau otro gadu. Ar kādu mērķi tas tiek organizēts?
- Diennakts plenērā piedalās tikai tie skolēni, kuri to patiešām vēlas. Šajās sešās dienās, ko te pavada, viņi ļoti intensīvi visu laiku muzicē, jo tās nodarbības Rīgā divas reizes nedēļā ir labi un pietiekami, bet šeit, šajā nedēļā intensīvi mēģinot, viņi paceļas jaunā līmenī. Visu nedēļu aktīvi strādājot, vienkārši nevar būt tā, ka nav rezultāta.
Organizējam plenēru arī tāpēc, ka vasarā jauniešiem ir nedaudz brīvāks – brīvi divi mēneši. Strādājam līdz Jāņiem un augusta vidū atsākam, bet vajag kaut ko pa vidu, tāpēc ir šis plenērs.
Pieaugušie gan mums nāk visu gadu, jo viņi paši vairāk vai mazāk plāno savu grafiku.

- Ko darāt plenērā?
- Bez intensīviem treniņiem notiek arī dažādas meistarklases. Šogad bija kokles meistarklase Zanes Sniķeres, Valmieras mūzikas skolas koncertkokles un etnogrāfiskās kokles pasniedzējas vadībā – viņa spēlē rokgrupā “Rusted Wheel” un ir skolotāja arī Cēsu Jaunajā skolā. Bija arī mūzikas teorijas meistarklase Andra Jezika – pedagoga, mūziķa un ļoti interesantas un savdabīgas personības vadībā. Viņš spēlē grupā “Mother” un, kā pats par sevi raksta, nodarbojas ar ļoti daudzām foršām lietām. Mums skolā mūzikas teorija kā priekšmets netiek pasniegta, es domāju, ka teorija ir nepieciešama pavisam nedaudz, lai spēlētu, bet viņš uzskata, ka tomēr ir vajadzīgas pamatīgākas zināšanas šajā jomā. Tā kā jaunieši arī par šo jautājumu aizvien vairāk aizdomājas, tad plenērā viņš tika aicināts izteikties un vairāk pastāstīt par savu redzējumu.
Arī Atis Zviedris divas dienas jauniešiem nodarbību laikā sniedza noderīgus un praktiskus padomus, kas saistīti ar dziesmu rakstīšanu, komponēšanu u.tml. Meistarklase bija mūziķim no Valkas Ilmāram Priedem, kā arī aizgājām ciemos pie Māra Žigata uz kultūras namu.
Pirmās dienas nodarbībās ar jauniešiem kopā bija mūziķis no Brazīlijas Žairs Fernandess ‒ bundzinieks, perkusionists un mans jaunības draugs. Viņš Rīgas 3. vidusskolā bija mācību apmaiņas programmā. Tagad viņš katru gadu brauc uz Latviju, jo viņam te patīk, šeit viņam ir daudz draugu. Kad 1995. gadā dibinājām grupu “Mary Jane”, viņš mums spēlēja bungas. Pēc skolas beigšanas aizbrauca atpakaļ uz Brazīliju, bet 2006. gadā mēs viņu atdabūjām atpakaļ uz Latviju. Tas bija tik “rēcīgi” reāli ‒ mums toreizējā grupā nebija, kas spēlē bungas, mēs viņam uzrakstījām, un viņš atbrauca. Tad kopā izveidojām grupu “Backflow”. Viņam ir neaprakstāma enerģija, ko nevar dabūt ne no viena latvieša, ‒ dabiska, patiesa, ja vajag kaut ko mežonīgu darīt, tad viņš to dara tik patiesi, nevis – es tagad sadzeršos alu un ārdīšos. Viņā ir tik dabisks mežonīgums, un, kad viņš spēlē, viņš tā aizrauj!

- Kāpēc tu izvēlējies plenēru organizēt tieši Valkā?
- Tāpēc, ka es te visus zinu. Ja godīgi, Valka man ir kā mājas. Es pa tiem sešiem gadiem, kurus šeit nostrādāju, ļoti saradu ar pilsētu. Valkā jūtos ļoti labi. Satiku bijušo kolēģi Gundegu Veinbergu un nedaudz parunājām. Sapratu, ka Valkā cilvēki ir pašpietiekami, nezinu ‒ mazāk vai vairāk laimīgi, tomēr pašpietiekami, viņiem pamata vajadzības šeit ir nodrošinātas. Bet, aizbraucot uz Rīgu, nereti cilvēkam “aiziet ciet”, cilvēks nav pašpietiekams, bet tiecas pēc visas pasaules bagātības un varas un kļūst par to, kas viņš nav. Tāpēc Rīgā gadās satikt ļoti daudz dzērāju vai cilvēku ar neapmierinātām sejām, jo nekas viņiem nav labi. Rīgā, šķiet, labi jūtas tie, kuri pēc dabas ir haizivis, – viņi visu laiku grib kādu saplosīt, vēlas nemitīgi sacensties, varbūt ne ļaunā ziņā, bet viņiem tas ir dabīgi un, kad viņi to izdara, tad jūtas labi. Manuprāt, ja tu tāds neesi un to nedari, tad Rīgā var būt pagrūti.

- Tad, kad tu vēl ar ģimeni dzīvoji Valkā, jūs bijāt pieci, tagad esat seši. Kā ir ar četriem bērniem pa Rīgu, kā izdodas saplānot ikdienu?
- Jāatzīst, mēs neejam to vienkāršāko ceļu – mums katrs bērns iet savā skolā, bezmaz vai katrs savā Rīgas malā. Vienam skola Zolitūdē, otram – centrā, trešajam – Atgāzenē. Uz skolu vedam tikai pirmklasnieku Krišjāni un jaunāko meitiņu Annu uz dārziņu. Lielie ‒ Marija un Kārlis ‒ paši tiek līdz skolai un atpakaļ.

- Vai neesi pēc šiem pieciem gadiem atkal aizdomājies par dzīvi mazpilsētā?
- Tu zini, varbūt kādreiz Valkā es varētu atgriezties.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sapnis par savu rokmūzikas skolu kļuvis par realitāti. Dāmas un kungi – Ernesta Lībieša Rokmūzikas skola!

Kategorijas