Piepilda sapni par Ameriku jeb dzīve kā filmas scenārijs

2019. gada 16. augusts 08:28

2309

Piepilda sapni par Ameriku jeb dzīve kā filmas scenārijs

Par Vladimiru Smirnovu es uzzināju no savas kolēģes. Viņa pastāstīja, ka vīrs muzikants Harijs Užans tiekoties ar senu paziņu, kurš dzīvojot Amerikā, bet nu atbraucis ciemos uz Valku, pilsētu, no kuras viņš nācis un kur dzīvo viņa radinieki – divas māsas. Nu, mazums ārzemēs dzīvojošo atbrauc ciemos, mūsdienās jau tas nav nekāds brīnums! Esot ļoti labs bundzinieks, kādreiz spēlējis labākajās Latvijas grupās kopā ar slaveniem mūziķiem, pat Vaikuli. Vārds pa vārdam, līdz tapa skaidrs, ka Vladimirs ir jāaicina uz interviju. Pareizs lēmums, jo stāsts nav vienkārši par to, kādos līkločos cilvēku izvadā liktenis, bet par to, kā cilvēks pats var izveidot savu dzīvi, bezbailīgi sekojot savam sapnim – sapnim par mūziku un Ameriku.
Saruna ar Vladimiru bija gara. Viņa dzīve ir triloģijas vērta, un tā varētu būt par pamatu spraigas filmas scenārijam, kuras titros būtu rakstīts – tapusi pēc patiesiem notikumiem. Varbūt kādreiz tā arī būs, bet sāksim ar interviju.
Sākumā ar Vladimiru runājam latviski. Arī pēc teju 40 gadiem Amerikā, tās valsts, kurā dzimis, valodu, kas viņam nav ne dzimtā, ne skolā mācītā, Vladimirs pārvalda labi – latviski visu saprot, runā, taču saprotams, ka vieglāk un precīzāk izteikt savas domas ir dzimtajā valodā. Un tā viņam ir krievu.

- Vai sevi uzskatāt par valcēnieti?
- Noteikti. Valkā esmu dzimis – 1951. gadā, te līdz 8. klasei mācījos Valkas 2. vidusskolā. Lai arī jau 39 gadus dzīvoju Amerikā, sirdī jūtos kā latvietis un valcēnietis.

- Par jums esmu dzirdējusi atsevišķas interesantas dzīves nianses: to, ka no Valkas pasaulē aizgājāt kopā ar cirku; ka esat spēlējis kopā ar slaveniem mūziķiem, pat ar Raimondu Paulu un Laimu Vaikuli; ka kaut kādā veidā padomju gados emigrējāt uz Ameriku... Izklausās neiespējami, jo, tolaik nopirkt biļeti uz lidmašīnu, kā tas ir tagad, nebija iespējams. Varbūt sāksim no loģiskā sākumā – no skolas gadiem Valkā un tā mistiskā cirka, kuram līdzi aizbraucāt. Jūs stāstiet, es centīšos pierakstīt un neko nesajaukt pārtulkojot.
- Tad sāksim ar to, ka mani vienmēr ir saistījusi mūzika. Sākumā izmēģināju spēlēt klarneti, bet sapratu – tas nav man, nepatika pūst. Reiz noskatījos, kā viens buņģieris spēlē, un sapratu – gribu spēlēt ar rokām, nevis muti. Sāku spēlēt bungas, nonācu Valkas kultūras nama orķestrī. Tolaik Nellija Reisnere bija kultūras nama direktore, bet viņas vīrs Valdis vadīja orķestri. Viņš ir īpašs cilvēks manā dzīvē, dzīves skolotājs. Spēlējām ballēs. Kādi 16 gadi man bija, kad uz Valku atbrauca cirks. Tajā, starp citu, strādāja valcēniete Mudīte Kraukle, viņai tur bija numurs, bet mani uzaicināja piespēlēt bungas. Tā kā trupai nebija bundzinieka, Mudīte aicināja viņiem pievienoties. Teicu – mamma nemūžam mani nelaidīs, bet Mudīte solīja visu nokārtot. Un tiešām pārliecināja mammu, un es kļuvu par cirka bundzinieku. Tā bija nereāla iespēja redzēt pasauli. Tas bija pārvietojamais cirks un braukāja pa visu Padomju Savienību. Ukrainu izbraukājām krustu šķērsu. Man bija ļoti interesanti, jo neko daudz tajā laikā nebiju redzējis. Pusgadu es biju kopā ar cirku un rībināju bungas pirms klaunu un akrobātu uzstāšanās. Saprotams, ka man kļuva garlaicīgi. Es alku spēlēt mūziku, bet cirkā šīs iespējas bija ierobežotas. Teicu viņiem ardievas.

- Un tad braucāt uz mājām?
- Es zināju, ka Valgā ir militārais orķestris, un izdomāju, ka jāiet spēlēt tur. Man līdz armijai bija vēl gads. Paņēma mani tajā orķestrī, bet ar pusgadu pietika, lai saprastu, ka nevēlos nekādas saistības ar Padomju armiju. Ne spēlēt, ne dienēt. Es ļoti skumu pēc Valda Reisnera, sava skolotāja, kurš bija pārcēlies uz Koknesi un Aizkrauklē izveidojis orķestri. Gribēju spēlēt tādu mūziku, kas patīk, ne armijas maršus. Bet bija jautājums, kā lai tiek no tā orķestra vaļā. Izstāstīju mammai. Viņa dusmīga – tad tu gribi cirkā, tad armijas orķestrī, tagad pie Reisnera! Bet mamma gāja pie ģenerāļa runāt par mani, ka negribu es vairs tur spēlēt. Izdzina mani ārā, bet beigās ģenerālis pateica, ka nevar jau mani ar varu turēt, tāpat drīz iesaukums armijā.

- Un kas tālāk?
- Aizbraucu uz Koknesi un kļuvu par bundzinieku Reisnera orķestrī. Labs laiks. Es biju jaunākais. Braukājām apkārt, uzstājāmies. Likteņa ironija, bet atkal pēc pusgada nāca jauns pavērsiens, ko izraisīja vēlme bēgt no iesaukšanas armijā. Pazinu daudz labu mūziķu, visi viņi bija pieaugušāki par mani, un viņu padomos ieklausījos. Es caur Gundabu Putniņu, kurš arī ir īpašs cilvēks manā dzīvē, iepazinos ar Eināru Raibo, brīnišķīgu latviešu bundzinieku. Starp citu, viņu vēlāk nogalināja, man ir pārliecība, ka čekisti. Izstāstīju viņam, ka nevēlos iet armijā. Viņš samācīja – ja būsi prom viesizrādēs, tad tevi nevarēs atrast. Daudzi mūziķi tā darīja, jo par pavēstes saņemšanu bija jāparakstās. Atnāk no komisariāta, bet tu esi turnejā kaut kur, nezin kur. Tā es devos uz Kuibiševas filharmoniju. Tur gan bija maz darba un maz naudas, bet atgriezties nevarēju, jo būtu jāiet armijā. Nonācu Kirovas filharmonijā. Viss šķita labi, bet tad vienu dienu sauca pie direktora: “Apsveicu ar iesaukumu Padomju armijā!” Viss. Nav, kur sprukt. Protams, kļuva slikti, jo sapratu, ka divi gadi armijā pieliks punktu manai muzikanta karjerai. Valgas orķestrī spēlējot, labi redzēju, kas ir armija. Jāpiebilst, ka mana ģimene ir cietusi no padomju varas represijām, tāpēc manī bija iekšējs protests un nepatika pret visu padomisko. Arī mūziķu vidū daudz runājām par politiskām tēmām, un es daudz zināju no tā, par ko tolaik klusēja. Negribēju dienēt Padomju armijā un punkts. Bet izvēles nebija. Bija jābrauc uz Latviju un jāiet uz kara komisariātu. Vilcienā pēkšņi izdomāju, ka dzeršu daudz kafijas. Visu ceļu dzerot krūzi pēc krūzes, pārdzēros to kafiju tā, ka patiešām pulss sitās kā negudrs. Aizgāju uz komisariātu, izstiepu rokas – dreb. Sūtīja uz Rīgu. Es priecīgs, cerīgs. Tur komisija. Atkal lika izstiept rokas – dreb. Domāju, nu būšu brīvs. Bet iedeva man zīmi – derīgs.

- Kafija nelīdzēja. Ko nu?
- Jā, šitādus pekstiņus viņi atpazina. Vēl cerēju, ka draugi mūziķi varēs sarunāt mani uz “Zvaigznīti”, kas bija armijas ansamblis un bāzējās Rīgā. Gunārs Rozenbergs ļoti centās, lai es tieku “Zvaigznītē”. Ļoti cerēju, bet, kad iekāpu vilcienā un Latvija palika aiz muguras, sapratu – viss. Nokļuvu Kaļiņingradā. Mēnesi tur sabiju un iepazinos ar puisi Viktoru. Tas teica – bēgam. Jā, bet kā un uz kurieni? Zinām taču, kas notika ar dezertieriem no Padomju armijas. Viktors teica – griežam vēnas. Nu nē, uz ko tādu nebiju gatavs. Viktors tomēr vēnas pārgrieza, tik liels bija viņa izmisums. Nezinu, varbūt nevajag to stāstīt, jo var vērtēt dažādi, bet es armijā sabiju vienu mēnesi. Iedomājieties – visi zaldāti nostādīti ierindā un tiek izsaukti uzvārdi, lai pārbaudītu, ka visi ir. Kad nosauca manu uzvārdu, metos bēgt. Pa garo koridoru skrēju, cik kājas nes. Bet daļa tur milzīga, ap sešiem tūkstošiem karavīru. Es zināju spraugu žogā, jo tā pa taisno gājām uz mēģinājumiem. Es, žvirkst!, caur to spraugu. Tā maza, tikai tāds tievs kā es varēja izspraukties. Un skrēju, skrēju, līdz uzlīdu kokā līdz pašai galotnei. Apķēros ap koku, sēdēju un drebēju. Šoreiz bez visas kafijas – drebēju no bailēm. Kas būs? Ko tālāk? Nekādas saprašanas. Lejā staigāja armijnieki, meklēja mani. Labi, ka bez suņiem. Nu, nosēdēju trīs stundas, sapratu – viss, nav spēka vairs, jākāpj lejā. Bet lejā – sods par bēgšanu. Ideja tēlot traku bija vienīgā, kas šajā situācijā derēja. Nokāpu no koka un sāku rāpot pa zāli, mani pamanīja, saķēra un stiepa. Es vēl koku sagramstīju, situ nesējiem. Nu, kā jau traks. Tagad smiekli nāk, bet tad bija milzīgs stress, bailes un milzīga nevēlēšanās dienēt. Aizveda mani uz medpunktu, tad uz Kaļiņingradas armijas slimnīcas psihiatrijas nodaļu. Iešpricēja man kaut ko, sāpēja viss ķermenis. Atnāca ārsts, prasīja: “Kā jūtaties?” “Labi,” teicu, “viss kārtībā.” Tā bija tāda pārbaude – iešpricēja ūdeni, jo skaitījās, ka tam jāatskaidro galva uz brīdi, ja cilvēks netēlo slimu. Mēnesi mani tur noturēja, nekādas zāles nedeva, it kā novēroja. Tad sanāca komisija, visādus jautājumus uzdeva un rezultātā tiku pie diagnozes 7B. Pazīstams dakteris smējās, ka katram otrajam amerikānim tāda esot un cilvēku valodā apzīmējot smagu raksturu, nespēju pakļauties ierobežojumiem. Neticami, bet tā tas bija.

- Atpakaļ pie bungām, ja? Un skola?
- Jā, kāda tur skola? Man tikai mūzika bija prātā. Tas bija viss, ko vēlējos darīt – spēlēt īstu, kvalitatīvu pasaules klases mūziku. Ticis brīvībā, tiku tolaik labākajā Latvijas grupā “Katedrāle”. Tur spēlēja, starp citu, Vestarda Šimkus tēvs Gunārs Šimkus, Vilnis Šmitbergs, lietuvietis Aļģis un es. Spēlējām oriģinālmūziku, “The Beatles”. 1970. gadā sāku tur spēlēt. Par “Katedrāli” un latviešu rokmūzikas pirmsākumiem ir uzņemta filma “Savējie sapratīs”. Laba filma, pameklējiet YouTube, pirmās divas sērijas jau iznākušas, šoruden būs gatava trešā par astoņdesmitajiem gadiem. Abās pirmajās arī es esmu, bet astoņdesmitajos grupā vairs nebiju.

- Aizgājāt uz “Modo”?
- Pirms grupu nosauca par “Modo”, tā bija “Studija”. Principā var teikt, ka “Modo” izveidojās no “Katedrāles”. Tā pati grupa, tikai dažādos laikos. Bija tā: mēs bijām baigi “spicie”, spēlējām balles, dikti populāri. Raimonds Pauls taisīja konkursu grupām, jo vēlējās izveidot Latvijas pirmo rokgrupu. Tā kā mēs jau bijām tādi zināmi, mūs arī uzaicināja. Konkurss bija divas dienas, bet pēc mūsu uzstāšanās Maestro paaicināja mūs un piedāvāja strādāt pie viņa. Tas bija kaut kas – spēlēt kopā ar Raimondu Paulu! Tas bija laiks kopā ar Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku. Nora bija unikāla dziedātāja. Unikāla. Starp citu, “Studijai” kā otrais pianists pievienojās Zigmars Liepiņš. Kas par laiku bija! Mēs skaitījāmies pie Latvijas Radio, tad – pie filharmonijas. Grupa sākumā saucās “Studija”, tikai pēc tam tā pārtapa par “Modo”. Labas naudas, mega popularitāte un milzu slodze. Vai spējat noticēt, ka cilvēki visu nakti stāvēja rindā, lai nopirktu biļetes uz mūsu koncertu? Koncerti bija pa visu Latviju. Kā cilvēki mūs gaidīja un uzņēma! Ziedi, banketi, somu pirtis un papildu honorāri no kolhozu vadītājiem, ja braucām pie viņiem uzstāties. Jauni bijām, organismi stipri. Dzert jau dzērām, bet bijām atbildīgi. Atceros, Viktoram bija tāds niķis – katru glāzīti degvīna vai konjaka viņš aizdedzināja un tad dzēra. Pauls gan jau tad nedzēra vairs. Divus gadus biju Paula grupā un tad aizgāju, tā ka grupā ar nosaukumu “Modo” es vairs nebiju.

- Aiziet no Paula?
- Nebija izvēles, jo grupai tad ārzemju tūrēs būtu jābrauc bez bundzinieka. Atkal jātaisa atkāpe. Jums jau tur grāmata, nevis raksts būs jāraksta. Minskā bija ASV orķestra koncerts, Djūka Elingstona bigbends, džeza pasaules klases zvaigznes. Mums iedeva biļetes, un abi ar Ingvaru Leiti, dokumentālistu, braucām klausīties. Domājām – vajag iepazīties ar amerikāņu mūziķiem, parunāties. Gājām pa pilsētu un pretī nāca melnādaini cilvēki. Pirmā doma – amerikāņi. Mēs klāt, runāties, bet izrādījās – tie ir studenti no Sudānas. Stāstīja, ka viņi arī muzicējot, aicināja ciemos uz kopmītnēm. Es aizgāju. Es biju ļoti negatīvi noskaņots pret padomju varu, nu tad viņiem padalījos ar saviem uzskatiem. Kā vēlāk nopratu, tas viens baltais, kas sēdēja istabā, bija ziņotājs. Pēc ilgāka laika izsauca mani uz čeku (Valsts drošības komiteju). Mums bija paredzēts koncerts Zviedrijā, domāju – tāpēc. Iztaujāja mani stundas trīs, arī par Minskas braucienu: “Kur biji, ar ko tikies?” Es neizstāstīju un neatzinos, ka ar sudāniešiem tikos. Varbūt kļūda, jo pieķēra mani melos. Izrādās, man tajā istabiņā bija izkritusi braukšanas biļete, bet tās tolaik bija ar visu foto. Tad nu es kļuvu par pretpadomju elementu ar liegumu izbraukt no Padomju Savienības. Tāpēc no grupas aizgāju, praktiski samainījos ar Vladimiru Boldirevu. Viņš – pie Paula, es – viņa vietā uz Radio orķestri. Tur bija labs darbs. Labi maksāja. Vakaros vēl spēlēju “Lido”, tolaik slavenā restorānā. Darbs septiņas dienas nedēļā. Tā četrus gadus. Radio orķestris Latvijā praktiski bija augstākais punkts muzikanta karjerā. Visādi piedāvājumi bija – uz Maskavu, labākiem orķestriem... Bet es uz Krieviju negribēju. Es gribēju uz Ameriku.

- Parastam mirstīgajam pilsonim padomju gados nokļūt Amerikā bija neiespējami un nereāli.
- Jā, nereāli. No 15 gadu vecuma sapņoju par Ameriku, brīvības zemi. Saprotams, ka dalīties ar kādu par to nevarēju, turklāt kāda jēga, ja nav iespēju. Bet visu laiku domāju par to, kā tikt prom. Bija man pazīstams viens muzikants ebrejs, un viņš brauca prom uz Izraēlu. Gājām pavadīt. Atceros, viņš kāpa vilcienā, bet man bira asaras. Tik ļoti es arī gribēju prom. Tai brīdī sapratu, ka jāgatavojas prombraukšanai. Kā – nezinu, bet jāgatavojas. Un atkal pavērsiens. Gāju pa Mežaparku, pretī nāca Volodja Kalpakovs, talantīgs saksofonists, un jautāja, vai nevēlos nopelnīt naudu – braukt kopā ar Laimu Vaikuli uz dienvidiem koncertos. Protams, gribu, jo jāsāk krāt naudu Amerikai. Tā aizbraucu kopā ar Vaikuli uz Gagru. Spēlējām slavenākajā restorānā. Zelta dzīve – dienā sauļojies, vakarā spēlē. Nopelnīju ļoti labi. Tas bija vēl viens pusgada posms manā dzīvē. Pēc tam bija vēl pusgads Tbilisi. Laima bija jautra, arī gudra. Allaž gruzīnus kārtīs apspēlēja.
Nauda, pēc manas mērauklas, man nu bija, izdomāju, ka jāatrod meitene ebrejiete, ko apprecēt un kura arī gribētu emigrēt no valsts. Izstāstīju savu plānu vienam vecam ebrejam pianistam, kuram uzticējos. Un viņš mani saveda kopā ar jaunu čellisti Etju. Vienojāmies, ka sareģistrēsimies un kārtosim izbraukšanas dokumentus. Bijām jauni. Man – 26 gadi, viņai – 19. Pusotru gadu gaidījām atļauju. Sākumā noraidīja, bet olimpiādes gadā atļauju iedeva. Tā 1980. gada 11. februārī aizbraucām. Kā man šķita – uz neatgriešanos. Par Latvijas neatkarību tolaik i sapņot nevarēja. Ir nofilmēta mūsu aizbraukšana, daudz cilvēku atnāca pavadīt.

- Tad vispirms nokļuvāt Izraēlā un tikai pēc tam Amerikā?
- Ne uz kādu Izraēlu es nedomāju braukt. Tikai Amerika! Vīnē notika emigrantu šķirošana – tiem, kuri devās uz Izraēlu, bija jāiet pa labi, uz citām valstīm – pa kreisi. Mēs atvadījāmies no Etjas vecākiem, kuri arī kopā ar mums emigrēja, un abi devāmies pa kreisi – uz citām valstīm. Problēma tā, ka mums nebija neviena dokumenta. Tie bija organizācijai, kura nodarbojās ar padomju pilsoņu emigrāciju uz Izraēlu. Mums dokumentus nedeva, starp Izraēlu un Ameriku valdīja liela spriedze. Mums bija informācija, lai meklējam amerikāņu ebreju organizāciju. Bet bija svētdiena. Durvis ciet. Nogurums tāds, ka kritām no kājām. Kā šodien redzu “Rainer Hotel” izkārtni. Iegājām, bet cena par nakti – 250 dolāru. Man kabatā 300 dolāru. Beigās atradām lētāku, par 90 dolāriem. No pirmdienas sākās riņķadancis starp ebreju un amerikāņu ebreju organizācijām. Dokumentus mums nedeva, un viss liecināja, ka nav cita ceļa, kā uz Izraēlu. Līdz atkal negaidīts pavērsiens – vienā no tikšanās reizēm ebreju organizācijā satikām puisi, kuram centāmies iestāstīt, ka mums vajag uz Ameriku. Viņš pēkšņi jautāja: “Vai pazīsti Borisu Gameru?” Protams, kopā muzicējām. Vai varat iedomāties, ka viena kopēja paziņas piesaukšana izšķīra mūsu likteņus? Tas ir Dieva brīnums, savādāk to nevaru uztvert. Tā nu puisis iedeva mums atļauju. Atnācām uz amerikāņu ebreju organizāciju, un visi aplaudēja – bijām panākuši neiespējamo. Visi teica, ka tas ir neticams brīnums. Tālāk mūsu ceļš veda uz Romu, tur 2,5 mēnešus bija karantīna. Karantīna brīvā pasaulē, kurā varējām iet, kur vēlamies, baudīt dzīvi, klausīties mūziku. Mums piešķīra naudu ēdienam, jo dzīvošana bija pa brīvu. Tad nu es ekonomēju uz vēderu, lai nopirktu biļetes uz džeza koncertiem. Romā tieši tad uzstājās mans elks – bundzinieks Elvijs Džons.

- Vai Amerika izrādījās tāda sapņu zeme, kā cerējāt?
- Amerika nevienu negaida, bet tā ir iespēju zeme.
Neierobežotu iespēju un brīvības zeme. Viss ir tavās paša rokās. Es nešauboties varu teikt, ka mīlu Ameriku. Tur viss ir ļoti organizēts. Sākumā emigrantiem palīdz, bet darbs jāmeklē. Es skaidri zināju, ka gribu tikai uz Ņujorku. Sākumā nevari noticēt, ka redzi realitātē Ņujorku, esi tur. Lielas mājas, mašīnas, melni cilvēki. Protams, vēlējos būt muzikants, taču darbu atradu veikalā. Trīs dolāri 25 centi stundā. Atkal viens pusgada posms manā dzīvē, līdz mani atrada ebreju muzikants no Rīgas un teica: ”Ko tu te kastes nēsā, nāc spēlēt!” Tā nokļuvu ebreju restorānā un daudzus gadus tur spēlēju. Grupā dziedāja melnādaina dziedātāja, man tas viss šķita tāda eksotika! Turklāt tie bija arī augstas klases muzikanti, un katra uzstāšanās sagādāja milzu gandarījumu.

- Bet tomēr Latvijā jūs varbūt būtu pazīstams muzikants, Amerikā kļūt par slavenību ir daudz sarežģītāk.
- Es, nokļuvis Amerikā, biju bezgala laimīgs, ka spēju klausīties tādas klases mūziķus, īpaši džeza, kādus Latvijā nekad nedzirdētu. Ne mirkli neesmu nožēlojis savu izvēli. Turklāt man bija iespēja spēlēt kopā ar tādas klases mūziķiem, kādus Latvijā nesatiktu. Arī pašlaik mums ir sava grupa un spēlējam.

- Kas notika ar Etju?
- Kādu laiku mēs bijām kopā. Viņa nevēlējās saistīt dzīvi ar mūziku. Ar to mēs atšķīrāmies. Viņa bija laba mūziķe, bet čellu spēlēja, jo mamma spieda. Viņa gāja mašīnrakstītājas kursos un strādāja grāmatu izdevniecībā. Kad es no Ņujorkas pārcēlos uz Ņūdžersiju, mūsu ceļi šķīrās. Tagad viņa dzīvo Izraēlā.

- Bet kā naudu pelnāt?
- Dažādus darbus esmu darījis, ar lielu limuzīnu braucis, bet sastrēgumi nogurdināja. Tad izveidoju savu firmu, kas nodarbojas ar telpu uzkopšanu. Tagad dzīvoju mazā pilsētā ar nosaukumu Dounsvilla (Downsville). Kā teicu, ir mums sava grupa, spēlējam mazos svētkos, arī tas dod ienākumus.

- Tagad par mīlas lietām. Sieva jums esot no Latvijas? Amerikā satikāties?
- Nē, Latvijā. Šī ir desmitā reize, kad esmu Latvijā. Minēju jau filmu par „Katedrāli”. Nu lūk, mans draugs Ingvars Leitis, kurš arī ir viens no filmas varoņiem, 1997. gadā, kad biju atbraucis uz Latviju, stāstīja, ka viena meitene filmā mani redzējusi un interesējoties. Teikusi, lai iepazīstina, kad atbraukšu. Tā bija Valentīna, tagad mana sieva. Viņa ir no Limbažiem.

- Tik vienkārši?
- Nē, kad teicu, ka mums vajadzētu apprecēties, vicināja rokas pa gaisu un teica “nē, nē”. Kad iepazināmies, man bija jau 46 gadi. Daudz kas dzīvē bija bijis, arī draudzenes. Nekas vairāk par dažu gadu attiecībām neveidojās, jo satikos ar sievietēm, kurām cita mentalitāte, temperaments, uzskati, kultūra. Kad nokrīt rozā brilles, tad tas sāk traucēt. Grūti atrast cilvēku, ar ko vari saprasties. Bet Valentīna bija tāda savējā, saprotama. Iepatikās un uzaicināju viņu uz Ameriku ciemos, tā teikt, lai iepazītos tuvāk. Sākumā viņu nelaida, otrajā reizē atļauju iebraukt ASV piešķīra. Pirms Ziemassvētkiem, kad tuvojās jau prombraukšanas laiks, bildināju. Viņa nobijās. Bet martā tomēr apprecējāmies. Manhetenā bija pieticīgas kāzas. Valentīnai Latvijā ir meita, mums ir mazbērni. Savu bērnu man nav.

- Kādu redzat Latviju tagad?
- Kaut manī nav latviešu asiņu, esmu audzināts latviskā garā, un tas, pateicoties maniem draugiem mūziķiem. Mans tēvs ir tatārs Ahmeds Gafurovs, mamma – krieviete Aleksandra, bet es pēc visas savas būtības esmu latvietis. Kad 26 gadu vecumā braucu prom no Latvijas, nemaz necerēju, ka kādreiz te varēšu vēl būt. Uz mūžu, tā man šķita. Bet laiki mainījās, un 1988. gadā es atbraucu pirmo reizi. Man bija daudz informācijas par to, kas te notiek, bet tik un tā pēc dzīves un brīvības, kāda ir Amerikā, te redzēju sabrukumu, nabadzību, bet cauri tai – cerību. 1990. gadā pirmo reizi ieraudzīju Latvijā sarkanbaltsarkano karogu. Mana māsa Sveta ir šuvēja. Palūdzu, lai viņa man uzšuj uzšuvi Latvijas karoga krāsās. Tagad tādas dabūjamas visur, toreiz tas bija kas neiedomājams. Gāju pa Cēsīm ar uzšuvi Latvijas karoga krāsās, un cilvēki atskatījās. Vēl bažīgi. Ļoti priecājos, kad Latvija iestājās NATO, Eiropas Savienībā. Lai ko cilvēki saka, tas ir pareizs lēmums un ved Latviju pareizā – brīvības virzienā.

- Bet cilvēki žēlojas. Lamā valdību. Īpaši jau krievu cilvēki.
- Cilvēki meklē iemeslus savai nespējai tikt galā ar neprasmi dzīvot. Pie neveiksmēm vaino citus, ne sevi. Tas ir raksturīgi padomju sistēmā augušajiem. Es neredzu, ka te cilvēki dzīvotu badā, nabadzībā. Daudzi žēlojas, ka vēlas dzīvot labāk, bet paši neko nedara, lai tā būtu. Dodiet, mums pienākas! Tas ir padomju mantojums. Amerikā neviens nekad nesūdzēsies, ka dzīvo slikti. Tas ir kauns, jo apliecina tavu nespēju sakārtot savu dzīvi. Valsts dod iespējas, brīvību, bet tikai tu pats esi tas, kas dara. Amerikā cilvēki neskauž otru, jo domā par savām iespējām. Protams, arī Amerikā ir savas problēmas, pārsvarā politiskas. Puse valsts mīl Trampu, otra – neieredz. Tā ir brīvas valsts iezīme. Tur nav kā Krievijā – Putins uz mūžu un visi skatās viņam mutē. Krievijas problēma ir tā, ka ir iznīcināts krievu tautas zelta genofonds. Ko izdarīja komunisti? Iznīcināja gudros, inteliģentos cilvēkus un tā vietā varu piešķīra vergiem. Verga dvēsele rada tieši tādu pašu verga dvēseli. Krievi nedomā, to pierāda notikumi Krimā, tāpēc es nekad neuzticēšos Krievijai un uzskatīšu to par Latvijas un Baltijas draudu. Paskatieties, kas ir Krievijas draugi ilgākā laika posmā? Valstis, kurās ir nabadzība, posts un apspiestība. Mums ir vajadzīga stipra Amerika. Un tāpēc man patīk Tramps, jo viņš spēj stāties pretī Krievijai.

- Vai dieniņ, un to saka cilvēks, kurā rit krievu asinis!
- Krievi no padomju režīma ir ļoti cietuši. Mana ģimene tai skaitā. Mans vectēvs negribēja kolhozā, viņu arestēja un izsūtīja. Vairāk neviens viņu neredzēja. Vecmāmiņa palika ar piecām meitiņām uz rokām. Mana mamma bija vecākā. Arī manas pusmāsas Ļusjas tēvu atzina par nodevēju un arestēja. Krievi paši savu tautu iznīcināja. Zinu mūziķus, kurus nogalināja, jo bija varai neērti. Mūsdienās vēl Latvijā ir jūtamas padomju domāšanas sekas, bet es redzu daudzas labas lietas. Redzu, kā viss kļūst skaistāks. Man ļoti patīk, ka Latvija ir gaiša. Kas te par krāsām! Te nav kalnu, kas aizsedz gaismu, tāpēc ir gaišs. Es redzu, kādas iespējas tagad ir cilvēkiem. Protams, ir bažas, ka daudzi aizbrauc uz ārzemēm, bet es uz to skatos kā uz iespēju. Latvietis agrāk vai vēlāk atgriezīsies savā dzimtenē. Jaunie izskolosies, gūs pieredzi citās valstīs, un caur viņiem Latvijā būs kā bagātākajās Eiropas valstīs vai Amerikā. Labāk uz Eiropu brīvprātīgi, nekā vagonos uz Sibīriju.

+ 4

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Piepilda sapni par Ameriku jeb dzīve kā filmas scenārijs

Kategorijas