Der zināt

2019. gada 20. augusts 08:28

Adoptējot sievas bērnus, jāprasa bioloģiskā tēva piekrišana

Sieviete, kurai ir atvases no iepriekšējām attiecībām, apprecējusies, un jaunais vīrs vēlas abiem nepilngadīgajiem bērniem dot savu uzvārdu, proti, bērnus adoptēt un audzināt kā savus. “Vai tas ir iespējams? Ar ko jārēķinās mūsu ģimenei, lai varētu to īstenot?” jautā lasītāja

Atbild Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Annija Sunne.

Tas ir iespējams. To, ar ko jārēķinās ģimenei, nosaka Civillikuma 169. pants un Adopcijas kārtības 17. un 18. pants.
Civillikuma 169. pants prasa, ka ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki. Pirmkārt, adoptētājs, otrkārt, adoptējamais, ja viņš ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu. Treškārt, adoptējamā vecāki, ja viņiem nav atņemtas aizgādības tiesības, ceturtkārt, aizbildnis.
Piekrišanu adopcijai tās dalībnieki bāriņtiesai izsaka personīgi vai arī iesniedz to notariāla akta formā, vai ar bāriņtiesā apliecinātu piekrišanu. Piekrišanu adopcijai tās dalībnieki var atsaukt līdz brīdim, kad bērns tiek nodots adoptētāju aprūpē.
Adopcijas kārtības 17. pantā teikts: lai uzsāktu adopcijas procesu, persona, kura vēlas kļūt par adoptētāju, bāriņtiesā, kuras darbības teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, uzrāda personu apliecinošu dokumentu un iesniedz adopcijas pieteikumu, laulības apliecības kopiju (uzrādot oriģinālu) vai dokumenta kopiju, kas apliecina laulības šķiršanu (uzrādot oriģinālu), dokumentu, kas apliecina nodrošinājumu ar dzīvojamo platību, dzīvesgaitas aprakstu (CV), ģimenes ārsta, psihiatra un narkologa izsniegtu izziņu par personas pašreizējo veselības stāvokli, informāciju par ienākumiem, tiesas sprieduma izrakstu vai apliecinātu noraksta kopiju, ar kuru personai ir ierobežota rīcībspēja (ja tā ir ierobežota), tiesas sprieduma izrakstu vai apliecinātu noraksta kopiju par otra laulātā atzīšanu par pazudušu (bezvēsts promesošu).
Adopcijas kārtības 18. pantā norādīts: ja persona vēlas adoptēt otra laulātā bērnu, pieteikumam pievieno adoptējamā bērna dzimšanas apliecības kopiju (uzrādot oriģinālu), kā arī bērna vecāku piekrišanu adopcijai vai dokumentu, kas apliecina, ka pastāv kāds no šādiem apstākļiem: otram vecākam likumā noteiktajā kārtībā ir atņemtas aizgādības tiesības vai otrs vecāks ir miris.

Nekvalitatīvu amatnieka darinājumu var atdot atpakaļ

Kādos gadījumos drīkst nest atpakaļ preci uz tirdzniecības vietu? Kā ir ar mazajiem ražotājiem, mājražotājiem un amatniekiem, kuri preces pārdod gadatirgos, – kādi ir nosacījumi viņu precēm un pakalpojumiem, lai pircējs/patērētājs varētu celt pretenzijas par nekvalitatīvu preci vai pakalpojumu?

Atbild Patērētāju tiesību aizsardzības centra komunikācijas un informēšanas daļas vecākā konsultante Evija Lene.

Ja patērētājs ir iegādājies preci pastāvīgā tirdzniecības vietā jeb veikalā un konstatē tai neatbilstības, piemēram, tā pārstāj darboties vai saplīst, viņš ir tiesīgs pieteikt prasījumu par preces neatbilstību divu gadu laikā no dienas, kad tā ir iegādāta, vai arī, ja precei dota garantija, – visā tajā norādītajā termiņā. Garantijas termiņš nedrīkstētu būt īsāks par diviem gadiem (izņemot, ja īsākā termiņā tiek solīti citi patērētājam būtiski labumi vai kādai detaļai raksturīga ātrāka nolietošanās). Prasījums par līguma noteikumiem neatbilstošu preci ir jāiesniedz divu mēnešu laikā no dienas, kad patērētājs atklājis neatbilstību.
Savukārt, ja patērētājs preci ir iegādājies distances tirdzniecībā, piemēram, internetveikalā, viņš var izmantot atteikuma tiesības un 14 dienu laikā atgriezt preci šim veikalam bez nekāda iemesla – arī tad, ja patērētājam tā vienkārši nepatīk.
Tomēr atgādinām, ka patērētājs preci mājās var izmēģināt tikai tik daudz, cik tas būtu iespējams uz vietas parastā veikalā. Tāpat pastāv izņēmumi un ir preces, kuras nav iespējams atgriezt, piemēram, higiēnas preces, atvērtas smaržas, krēmi, grāmatas, kompaktdiski un citas.
Šobrīd Latvijā ir vairāki parastie veikali, kuri ir atsaucīgi patērētājiem un dod iespēju atgriezt preci pat 30 dienas pēc iegādes brīža. Taču likums neprasa, ka, iegādājoties preci pastāvīgā tirdzniecības vietā, pārdevējam būtu jāņem tā atpakaļ.
Ja mājražotāju un amatnieku izstrādājumus iegādājas dažādos gadatirgos, arī uz šiem tirgotājiem attiecas tie paši noteikumi un precēm ir jāatbilst Preču un pakalpojumu drošuma likumam. Arī gadatirgos ir jāizsniedz darījumu apliecinošs dokuments – čeks vai kvīts. Gadījumā, ja patērētājs konstatēs, ka precei ir neatbilstības, šis dokuments būs kā pierādījums par preces iegādi, kā arī tajā ir norādīts komersanta nosaukums. Iesakām patērētājiem gadatirgos no pārdevējiem paņemt arī vizītkarti, lai nepieciešamības gadījumā ātrāk varētu ar viņiem sazināties.

Katrai degvielai savi plusi un mīnusi

Kāda ir atšķirība dīzeļdegvielas un benzīna izmantošanā?

Atbild Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas izpilddirektore Ieva Ligere.

Latvijā pamatā tiek lietoti diva veida iekšdedzes dzinēji – benzīna dzinēji ar dzirksteles aizdedzi un dīzeļdzinēji ar kompresijas metodi. Latvijā, tāpat kā Eiropā, galvenokārt izmanto dīzeļdzinējus – ne tikai vieglajā transportā, bet arī dzelzceļā, smagajā transportā, kuģos u.tml.
Ar E95 un E98 apzīmē benzīnu, savukārt ar DD apzīmē dīzeļdegvielu.
E95, E98 un DD pašlaik arī ir pamata degvielas, kas tiek piedāvātas tirgū.

Mazāk remontu,
bet lielāks patēriņš
Benzīns ir dzidrs, caurspīdīgs šķidrums, kura pamata komponenti – ogļūdeņraži – ir iegūti no jēlnaftas, un normālos apstākļos tas ir gaistošs un viegli uzliesmojošs šķidrums. Benzīnu galvenokārt izmanto kā degvielu iekšdedzes dzinējos ar dzirksteles aizdedzi.
Skaitlis, ko redzam benzīna markas nosaukumā, ir attiecīgā benzīna oktānskaitlis. Tas atspoguļo benzīna spēju iekšdedzes dzinējā sadegt bez detonācijas jeb izturību pret detonāciju.
Šobrīd Latvijas tirgū ir pieejami divu veidu benzīni – 95. un 98. Jo augstāks oktānskaitlis, jo augstāka izturība pret detonāciju. Tas nozīmē, ka 95. markas benzīna oktānskaitlis ir 95. Tā arī ir vienīgā atšķirība, par ko varam spriest, ja salīdzināšanā neapskatām citus benzīnu raksturojošos parametrus. Jāņem vērā, ka automobiļu ražotājs ir norādījis dzinējam piemērotāko benzīnu, proti, tā oktānskaitli, un lietotājam ir būtiski to ievērot, lai nodrošinātu optimālu dzinēja darbību un nepakļautu dzinēju bojājumu rašanās riskam.
Tradicionāli par benzīna priekšrocībām salīdzinājumā ar dīzeļdegvielu tiek uzskatīta klusāka motora darbība, retāka remonta nepieciešamība un veiktspējas saglabāšanās bargos un ekstrēmos ziemas apstākļos. Savukārt galvenais benzīna mīnuss ir salīdzinoši augstāka cena un lielāks degvielas patēriņš, rēķinot uz nobraukto attāluma vienību.

Dīzelis lētāks, bet auto – dārgāki
Dīzeļdegviela ir bezkrāsains vai krāsains šķidrums (krāsa, ja dīzeļdegvielai nav pievienoti marķieri, var mainīties no viegli dzeltenas līdz dzintara krāsai), kura galvenie komponenti – ogļūdeņraži – tāpat kā benzīnam ir iegūti no jēlnaftas. Dīzeļdegvielu galvenokārt izmanto kā degvielu dīzeļdzinējos. Tomēr dīzeļdegvielas un benzīna ķīmiskais sastāvs atšķiras. Atšķirīgais sastāvs ir par pamatu atšķirīgām īpašībām un pielietojumam.
Tradicionāli par dīzeļdegvielas priekšrocībām, salīdzinājumā ar benzīnu, tiek uzskatīts mazāks patēriņš un potenciāli zemāka bīstamība (dīzeļdegviela neiztvaiko, nav gaistoša un nav viegli uzliesmojoša), kas prasa mazāk finansiālo līdzekļu drošas produkta aprites nodrošināšanai.
Identisku automobiļu gadījumā auto, kas aprīkots ar dīzeļdzinēju, ir dārgāks par auto, kas aprīkots ar benzīna dzinēju. Dīzeļdzinēju lietošana ir ekonomiski izdevīga, ja automobili izmanto gariem pārbraucieniem, bet nav izdevīga, ja to izmanto īsiem ceļa posmiem. Mazāks degvielas patēriņš uz nobraukto attāluma vienību nekompensē automobiļu iegādes cenu starpību.
Dīzeļdegvielā zemās temperatūrās veidojas parafīna kristāli, kas, sasniedzot noteiktu izmēru, pakāpeniski nosprosto degvielas filtru, bloķējot degvielas padevi. Lai arī lielākā daļa degvielas tirgotāju savlaikus nodrošina attiecīgas klimatiskās klases dīzeļdegvielas pieejamību degvielas uzpildes stacijās, tomēr filtra nosprostošanās problēma pilnībā netiek izslēgta, ja bākā ir laika apstākļiem neatbilstošas klimatiskās klases dīzeļdegvielas atlikums.

Gāze piemērota gariem
braucieniem
Vēl Latvijā ir izplatīta autogāze, kas ir benzīna aizstājējs. Tās popularitāti veicina zemāks akcīzes nodoklis nekā benzīnam un dīzeļdegvielai. Autogāze ir viegli uzliesmojošu ogļūdeņražu gāzu maisījums, ko iegūst vai nu no dabasgāzes kondensāta, vai naftas pārstrādes procesā un kas paredzēta autogāzei piemērotu un speciāli aprīkotu iekšdedzes dzinēju darbināšanai. Autogāzes galvenās sastāvdaļas ir propāns un butāns. Tā ir viegli gaistoša, tāpēc normālos ekspluatācijas apstākļos sašķidrinātā veidā tiek uzglabāta tērauda spiedtvertnēs. Lai atvieglotu gāzes noplūdes konstatēšanu un savlaicīgu potenciālas sprādzienbīstamības novēršanu, autogāzei veic odorizāciju, pievienojot attiecīgus sēru saturošus savienojumus.
Tradicionāli par autogāzes būtiskāko priekšrocību tiek uzskatīts zemāks degvielas patēriņš, rēķinot uz nobraukto attāluma vienību. Ekonomiskais efekts ir sasniedzams pie nosacījuma, ja automobili izmanto garu gabalu veikšanai.

Humānās palīdzības realizāciju nosaka organizācija

Vai par humāno palīdzību draudze drīkst prasīt samaksu?

Baznīcu draudzes no ārvalstīm saņem humāno palīdzību, kurā ir gan apģērbs, gan trauki un tehniskie palīglīdzekļi invalīdiem un veciem cilvēkiem. “Zinu, ka citviet humāno palīdzību var dabūt bez maksas, taču daudzviet esmu saskārusies ar situāciju, ka draudzes pārstāvji no iedzīvotājiem par humāno palīdzību, tostarp invalīdiem vajadzīgām lietām, pieprasa naudu, norādot, ka jāmaksā transporta firmai par mantu piegādi. Maksa par lietām notiek nevis pēc konkrēta cenrāža, bet, novērtējot “uz aci”, pēc paņemto mantu daudzuma un veida. Pretī netiek izsniegtas kvītis vai čeki. Vai kristīgā organizācija tā drīkst rīkoties?” jautā lasītājs.

Atbild Valsts ieņēmumu dienesta (VID) nodokļu speciālisti.

Likums “Par grāmatvedību” attiecas arī uz reliģiskajām organizācijām. Tajā noteikts, ka grāmatvedībā uzskatāmi atspoguļojami visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts vai notikums, kas rada pārmaiņas uzņēmuma mantas stāvoklī. Grāmatvedības reģistros izdara ierakstus, tos pamatojot ar attaisnojuma dokumentiem, kas apliecina uzņēmuma saimnieciskā darījuma esamību un kurā ietverti noteiktie dokumenta rekvizīti un informācija par saimniecisko darījumu.
Tā kā arī uz reliģiskajām organizācijām attiecas normatīvajos aktos noteiktās grāmatvedības kārtošanas prasības, tad par visiem saimnieciskajiem darījumiem (jautājumā minētajā gadījumā – humānās palīdzības preču piegādi un maksājumu transporta uzņēmumam), jānoformē attaisnojuma dokumenti, lai izdarītu ierakstus grāmatvedības reģistros.
Iestādes rīcībā jābūt attaisnojuma dokumentam, kas apliecina saņemtos transporta pakalpojumus, taču normatīvajos aktos nav noteikta prasība, ka humānās palīdzības veidā saņemtās preces būtu jārealizē saskaņā ar noteiktu cenrādi vai pret brīvprātīgu ziedojumu. Tātad preču realizācijas kārtību var noteikt reliģiskās organizācijas vadība.
Ministru kabineta noteikumu “Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība” 63. punktā teikts, ka nodokļu maksātāji par saņemto samaksu apliecina darījumu ar apliecinošu dokumentu – kases čeku vai numurētu un VID reģistrētu kvīti.
Noteikumi paredz, ka, saņemot samaksu skaidrā naudā par reliģisko organizāciju saņemtajiem ziedojumiem, var nelietot kases aparātus, darījumu apliecinot ar reģistrēto kvīti pēc darījuma partnera pieprasījuma.
Minētajā situācijā par saņemto samaksu jāizsniedz kases čeks vai, saņemot ziedojumu, jāizsniedz reģistrēta kvīts, ja pircējs to pieprasa.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Der zināt

Kategorijas