Ar varu – nevajag. Vai tiešām viss ir cilvēka paša rokās?

2019. gada 22. augusts 11:21

265

Ar varu – nevajag. Vai tiešām viss ir cilvēka paša rokās?

Jau esmu rakstījusi, ka mani ļoti iedvesmo cilvēki, – tādi, kas var ko vairāk un labāk par mani pašu. Iepriekšējā laikrakstā bija garum gara intervija ar bijušo valcēnieti Vladimiru Smirnovu. Viņš jau pusaudžu gados izauklēja sapni un to piepildīja. Sapni – nokļūt Amerikā. Mūsdienās tas neizklausās nekas īpašs, bet padomju gados – neiespējamā misija. Saruna ar viņu bija jautra, smējāmies, kur tik traki cilvēks var rīkoties, bet gala rezultātā Vladimirs sasniedza teju neiespējamo. Vai tas bija viegli? Kaut arī jaunībā, domāju, tā patiešām bija spēle “uz visu banku”, milzīgs risks, un vairums cilvēku pat domās nepieļautu, ka varētu tā rīkoties. Kaut vai tāpēc, ka būtu cilvēciski bail. Protams, viņam viss beidzās labi.

Tas, par ko, dzirdot šādus stāstus, iedomājos, – vai tiešām viss ir cilvēka paša rokās? Vai viņš to sasniedza, pateicoties savai neatlaidībai un mērķtiecībai, vai tomēr kāds augstāks spēks stāvēja blakus kritiskās situācijās? Jo ilgāk uz šīs pasaules dzīvoju, jo biežāk atzīstu, ka ar neatlaidību vien dzīvē mērķus sasniegt nevar. Aiz katra tāda sasnieguma stāv mazi brīnumi. Man tiešām šķiet, ka tas, kas patiešām ir tavs, nāk viegli un organiski un ir laimīgu sagadīšanos pilns. Tas, kas jāizcīna ar zobiem un nagiem, nav tavs un, ja kaut ko centies iegūt par katru cenu, tad par to arī būs jāsamaksā dārgi. Tas nenozīmē, ka uzskatu – nav jācenšas piepildīt savus sapņus, nav jācenšas sasniegt izvirzītos mērķus. Vienkārši man šķiet, ka sapņus un mērķus var sasniegt tad, ja blakus stāv veiksme. Ja tās nav, kaut cīnies kā traks, rezultāts nesniegs gandarījumu, jo tas nebūs tavs. Arī Vladimirs intervijā neskaitāmas reizes teica, ka tas nav nekas cits kā brīnums, ka īstajā brīdī sarežģīta situācija atrisinās un tā vien šķiet – kāds, sauciet to par Dievu, eņģeli, likteni vai veiksmi, paver vaļā durvis un neiespējamais kļūst iespējams. Un vai tad mūsu dzīvēs nav tāpat? Iedomājieties kādu jauku, svarīgu dzīves pavērsienu un padomājiet, cik daudz veiksmīgu sakritību bija. Es, piemēram, redakcijā nokļuvu šādas veiksmīgas sakritības dēļ. Ai, ko te uzskaitīt, tādu notikumu ir daudz, kad varam teikt: “Brīnums! Paveicās. Dievs rādīja ceļu...”

Par to, ka tam, tev lemtajam, jānāk viegli, pārliecinos arī, sastopoties ar cilvēkiem, kuri gadu gadiem cīnās par savu taisnību vai dzīvei cauri nes dusmas un naidu par to, ka kaut kas nav izdevies. Protams, kāda cita vainas dēļ. “Es jau vēlējos to, bet man neļāva...” Varbūt labi, ka neļāva, varbūt šī ir situācija, kad jāsaka: “Paldies Dievam!” Nevis jānes cauri dzīvei aizvainojums par nepiepildīto sapni. Jā, protams, ir mums dzīvē situācijas, kad par savu taisnību ir jācīnās, bet ja redzi, ka tavi pūliņi ir kā pret sienu, ir vērts pakāpties solīti atpakaļ un padomāt – ja nu man tomēr nav vienīgā taisnība uz šīs zemes? Ja nu Dievs, Visums vai loģiskais saprāts ar to signalizē – tas nav tavs, ej citu ceļu?! Cilvēks ir varens, bet ne visu varens. Un varbūt nevajag pārvērtēt savu svarīgumu, varbūt ir vērts pavērtēt, kas ir tās lietas dzīvē, ko darot tā vien šķiet – ir viena laimīga sakritība pēc otras un viss sokas, un kas ir tās, kur visas durvis krīt ciet, kaut centies, cik spēka. Varbūt vismaz jāmēģina dzīvot mazliet vieglāk? Lai dzīve būtu vieglāka.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar varu – nevajag. Vai tiešām viss ir cilvēka paša rokās?

Kategorijas