Bērnu audzināšanā galvenās izkopjamās pamatvērtības – radošums un sadarbība

2019. gada 27. augusts 08:28

2489

Bērnu audzināšanā galvenās izkopjamās pamatvērtības – radošums un sadarbība

“Audzināšana ir māksla, kuras pielietojums tiek pilnveidots, nomainoties paaudzei pēc paaudzes”, – ar šo vācu filozofa Imanuela Kanta atziņu kā vadošo moto Smiltenes novada domes Izglītības pārvalde īsi pirms jaunā mācību gada sākuma Smiltenes vidusskolas zālē kopā sapulcināja vairāk nekā 180 pedagogu no Smiltenes novada pamatskolām, vidusskolas, profesionālās izglītības ievirzes skolām un no Smiltenes tehnikuma.

Skolotājiem tika piedāvāts profesionālās kompetences pilnveidošanas seminārs, kurā lekciju “Audzināšana – personības pamatvērtību izkopšanas process” lasīja Inese Zlaugotne, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktora vietniece un biedrības “Radošuma pils” valdes priekšsēdētāja.
“Ziemeļlatvijai” viņa skaidro, ka šī Latvijas mēroga biedrība jeb ideju grupa apvieno dažādu izglītības jomu pedagogus un arī citu nozaru cilvēkus, tai skaitā uzņēmējus, kuri meklē metodes, kas palīdz veidot personību un izaugsmi atbalstošu vidi Latvijas skolās, un dalās ar tām.
Profesionālās pilnveides kursu programmām izraudzītas izglītībā aktuālas tēmas, paturot prātā to, ka būt skolotājam 21. gadsimtā ir liels izaicinājums. Pedagogi visu laiku atrodas pārmaiņu epicentrā, tāpēc viņiem ir svarīgi nepazaudēt savu degsmi, iekšējo spēku un motivāciju. Izmantojot iespēju, “Ziemeļlatvija” uzaicināja uz interviju Inesi Zlaugotni arī par tēmām, kas saistošas ne tikai skolotājiem, bet arī bērnu vecākiem.
– Skolotāji jau pirmsskolā saņem mazas personības, katrs bērns ir citādāks. Kad tad īsti sākas bērna audzināšana?
– Audzināšanas process sākas jau no bērna piedzimšanas mirkļa, kad bērns sāk dzīvot konkrētā vidē un pierod pie ģimenes zināmās kārtības, pierod pie tā, kā vecāki ar viņu komunicē un kā viņš tiek uzklausīts. Manā skatījumā ģimene ir vislielākā vērtība. Cik vecāki ieguldīs bērnā, tik liela arī būs atdeve. Nonākot pirmsskolā, bērnam jau neapzināti ir zināms stāsts par to, kā izskatās dzīve. Līdz ar to tas, kā ģimene ar viņu ir strādājusi, kopā spēlējusies un citādi darbojusies, vai vienkārši iedevusi telefonu, lai bērns darbojas pats savā nodabā, nosaka, kāda būs bērna izpratne par komunikāciju un sadarbību pirmsskolā. Tāpēc pirmsskolas pedagogiem ir milzīgs izaicinājums bērnus pieradināt pie tā, ka mēs visi dzīvojam starp citiem cilvēkiem. Runājot par ģimenes lomu bērnu audzināšanā jau skolas posmā, manā skatījumā vecāki ārkārtīgi pārspīlē ar rūpēšanos par savām atvasēm, proti, viņi paši ir ieradinājuši bērnus pie tā, ka ir viņiem sasniedzami jebkurā laikā. ‘Tā nu bērns piecās minūtēs aizsūta 15 īsziņas – “mammu, kur tu esi, kāpēc neatbildi?”. Viņš aizmirst mājās sporta tērpu, čības vai vēl ko citu, un mamma vai tētis to ātri vien atved uz skolu. Vajag piecus eiro? Vecāki tos momentā pārsūta. Tas nav labi, jo bērni ir pieraduši, ka dabū prasīto uzreiz, un ar tādu attieksmi atnāk arī uz skolu, – saliek rokas uz galda un skatās uz skolotāju – “nu?”. Tā ir skarba realitāte. Bērns ir jāuzklausa, taču jādod viņam iespēja rīkoties pašam. Te liela loma ir ģimenei, tam, cik daudz vecāki ļauj patstāvību saviem bērniem.
– Vai nav tā, ka vārdu “patstāvība” viena daļa vecāku varbūt saprot ne tajā labākajā nozīmē, proti, kad bērns vēl ir mazs, nevis rotaļājas ar viņu, lasa priekšā un tamlīdzīgi, bet iedod virtuālās rotaļļietas – viedtālruni vai planšetdatoru, lai spēlējas pats savā nodabā? Taču saskaņā ar jaunākajiem pasaules neirobiologu atzinumiem viedtālrunis vai planšetdators nav piemērota rotaļlieta bērniem līdz trīs gadu vecumam, jo šajā periodā smadzenes attīstās visstraujāk, un to, ko bērns iemācās šajā laikā, viņš nevar apgūt vēlāk, piemēram, no digitālajām ierīcēm viņš saņem tikai redzes un dzirdes signālus, nevis ar tausti uztveramos kairinājumus, neiemācās atpazīt emocijas citu cilvēku sejās. Speciālisti brīdina, – ja vecāki izmanto digitālās ierīces ar mērķi bērnu apklusināt, nevis lasa priekšā grāmatu vai dodas kopīgā pastaigā, tas bruģē ceļu uz komunikācijas un emocionālām problēmām nākotnē.
– Man nav pieredzes ar pirmsskolas vecākiem, jo strādāju ģimnāzijā, bet to, ka visi dzīvojam digitālajā vidē, ikdienā var ļoti labi redzēt arī no pieaugušajiem. Katram līdzi ir viedtālrunis, un pie pusdienām tas stāv blakus karotei. Pedagogiem digitālajā laikmetā galvenais izaicinājums ir panākt skolēnu uzmanības noturību, lai viņi spētu ilgāk koncentrēties, neteiksim, monotonai darbībai, bet tam, ka tās 40 minūtes mācību stundas laikā ir jāatrodas ierobežotā vidē un viņi paši nevar mainīt darbības kā interneta vidē, kur skatās, ko grib, un kur bildītes un krāsas mainās. Mācību stundas laikā skolēniem ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem, ar to, ka viņi nav vieni. Neteikšu, ka bērni ir pieraduši būt vieni, taču viņi vairs nav kolektīva daļa, viņi ir individuālisti ar savu “es”. Pedagogu izaicinājums ir veidot komandu, veidot kolektīvu. Vēl viens skolotāju izaicinājums ir tas, ka bērni arvien grūtāk uztver liela apjoma tekstus. Arī tagad viņi lasa, bet lasa cita veida saturu, jo internetā tekstiņi ir īsāki, kodolīgāki un, iespējams, nav ar tik dziļu zemtekstu. Strādājot ar bērniem un jauniešiem, viņiem kaut kādā veidā ir jāiemāca, kā no teksta dabūt informāciju, un jāiemāca izpratne par tekstu. Kādreiz tas bija pašsaprotami, bet tagad cilvēki dzīvo ar video, foto, kam apakšā nav nekāda teksta. Līdz ar to pietrūkst pārveidošanas mirkļa. Kad es bērnībā lasīju pasaku, tad tās tēlus vizualizēju pati savā galvā. Tagad, kad bērni skatās multeni telefonā, viņi to jau redz, un, ko viņi redz, to arī saprot. Pašiem nekas vairs nav jāizdomā. Tas traucē iztēli.
– Lekcijā teicāt, ka mūsdienās skolēniem jāpārzina globāli daudzas jomas. Vai nav tā, ka rezultātā zināšanas ir virspusējas?
– Kā kurš to izprot. Ja cilvēks uzskata, ka būtiskākais ir visu dienu “būt telefonā”, tad ir jautājums, ko viņš tur dara. Ir ļoti forši jaunieši un bērni, kuri interesējas par astronomiju, par valodām vai pašmācības ceļā mācās programmēt. Acīmredzot kaut kādā posmā viņos ir bijis ieguldījums, pateicoties kam, viņi to virzienu ir noķēruši, daudz iemācījušies paši un digitālajā vidē prot atrast tādas fīčas, ko pieaugušie neprot. Viņi izmanto iespēju, un noteikti tam būs arī rezultāts. Taču ir arī tādi pusaudži un jaunieši, kuri vienkārši pavada dienu internetā.
– Kāda ir skolotāja loma šajā situācijā?
– Manuprāt, skolotājam ir jābūt atbalstītājam. Viņam jāmēģina saprast jebkuru cilvēku, lai cik tas grūti nebūtu. Jebkuram no mums ir vieta, tikai jāzina, kur tā ir. Mūsdienās ir ļoti grūti virzīt jaunieti uz augstskolu, uz kādu konkrētu profesiju, jo tagad ir tik daudz tādu profesiju, kuru profesiju klasifikatorā nemaz nav. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgāk sniegt viņiem drošības sajūtu un atbalstošo vidi – “es tevi saprotu, turu tevi redzeslokā”, lai ir sajūta, ka tad, kad vajadzēs, viņi paši varēs paprasīt palīdzību, varēs pieiet un pajautāt skolotājam – “varbūt pārlasīsiet manu motivācijas vēstuli?” vai parunāt ar skolotāju arī par dzīvi, ne tikai par skolas darbu.
– Tagad skolās mācās Z paaudze (sākot no 2000. gada dzimušie), kas tiek dēvēta arī par online paaudzi, jo augusi un atrodas nepārtrauktā pieslēgumā – 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Šai paaudzei sociālās tehnoloģijas ir dziļi integrētas katrā viņu dzīves aspektā. Vai skolotāji, kuri uzauguši pavisam citā laikmetā, spēj viņus saprast?
– Es domāju, ka mēs laika gaitā jau paši esam mainījušies. Mums ir skaidrs, ka šī paaudze uztver lietas citādāk, un, manuprāt, lielākā daļa kolēģu jau ir sapratuši, kā ar viņiem strādāt. Ir izņēmumi, taču no tiem var mācīties gan bērni, gan kolēģi. Varbūt vienīgi vairāk vajadzētu izglītojošu literatūru, kur lasīt par metodiku, kā strādāt ar šādiem bērniem un kas atbilst tieši viņiem. Tad skolotāji gūtu apstiprinājumu – “jā, es daru pareizi, ar šo vecuma posmu pašreiz ir jāstrādā tieši tā”.
– Jūsu lekcijas tēma Smiltenē bija “Audzināšana – personas pamatvērtību izkopšana”. Kas tad ir šīs pamatvērtības?
– Katra skola ir izvirzījusi savas vērtības, pie kurām pedagogi ir nonākuši kopīgās sarunās, taču vairākās skolās dažādos materiālos esmu redzējusi, ka tās ir radošums un sadarbība. Vēl vērtības ir izaugsme un sasniegumi, tāpat arī citas. Uzskatu, ka audzināšanas procesā katram bērnam ir arī vajadzīga personiska pieeja. Visām puķēm nav jābūt vienādām. Ir vairāk jārunā ar skolēniem par katra personīgo mērķi. Vienādības zīme ir noņemta nost. Individuāla pieeja veido katru cilvēku par to, kas viņš ir.

Uzziņai
Ko seminārā mācījās skolotāji?
Pedagoga loma audzināšanas mērķa un uzdevumu īstenošanā.
Katra un komandas darba vērtība kopīgu mērķu sasniegšanai.
Noteiktu uzvedības paradumu veidošana, kā mainīt sliktus paradumus un izveidot labus.
Metodes un darba formas audzināšanas procesa realizēšanā dažādos izglītojamo vecuma posmos.

Viedoklis
Smiltenes novada domes Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Grigore:
– Šis seminārs bija ikgadējais pasākums, ko rīkojam īsi pirms jaunā mācību gada sākuma. Citos novados tās ir konferences, bet mūsu novadā tās ir mācības un arī muzikāls sveiciens, ko šoreiz sniedza Kristīne Šomase. Semināra uzstādījums bija praktiskās ievirzes audzināšanas darbā. Tā bija sešas stundas gara lekcija, un tajā uzzinātais noteikti noderēs pedagogiem gan katra mācību priekšmeta skolotāja darbā, gan arī audzināšanas darbā. Es priecājos par lielo atsaucību, jo sākotnēji bija plānota 60 līdz 80 pedagogu līdzdalība, taču pieteicās daudz vairāk interesentu, tāpēc skolotājiem no citiem novadiem šoreiz atteicām. Pēc šīm mācībām skolotājiem gribu teikt sveicienu jaunajā mācību gadā ar dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas vārdiem: “Mēs esam līdzīgi kokiem, / Dzīvojam nevis ar lapām, kas krīt, / Dzīvojam ar pumpuriem, ar ziediem, ar domām, / Ko labu paveiksim rīt”. Mīļie skolotāji, lai vasaras saules siltums visu mācību gadu tiek saglabāts sirdī un dāsni dāvāts apkārtējiem! Lai ir daudz radošu ieceru un ir nerimstošs spars tās īstenot!”

+ 2

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bērnu audzināšanā galvenās izkopjamās pamatvērtības – radošums un sadarbība

Kategorijas