Ja neesi izvirzījis mērķi sasniegt virsotnes, tad tās nekad nesasniegsi

2019. gada 10. septembris 09:39

1764

Ja neesi izvirzījis mērķi sasniegt virsotnes, tad tās nekad nesasniegsi

Volejbola klubā “Valka” uzaicināts darboties Latvijā pazīstams volejbola treneris Jānis Bomiņš un viņa dzīvesbiedre un trenera asistente Marina Bomiņa. Ģimene jau ir pārcēlusies no Rīgas uz Valku un abi smej, ka nu uzskatāmi par valcēniešiem, jo darba līgumi ir parakstīti.

- Kā veidojusies jūsu līdzšinējā trenera pieredze un kāpēc atsaucāties piedāvājumam strādāt Valkā?
Jānis Bomiņš: - Darbojos Rīgas Volejbola skolā un esmu daudz strādājis ar valsts jauniešu un junioru izlasēm. Izvadīju pēdējo izlaiduma grupu mūsu skolā. Izcīnījām Latvijas kausu, uzvarējām Nacionālās līgas čempionātā. Ar šiem jauniešiem kopā spēlēja jaunais talants Jānis Medenis, kurš tagad ir Jēkabpils “Lūšu” komandā, bet Hermans Egleskalns veiksmīgi spēlē Francijā. Tātad no šīs grupas divi sportisti turpina karjeru lielajā sportā. Runājot par Valku, jau vairākus gadus esam sastrādājušies ar Kārli Raudiņu, veidojot vasaras treniņnometnes Valkā, Kārķos un Vijciemā. Esmu vadījis arī Valkas komandu Nacionālajā līgā, kur divas reizes izcīnījām sudraba medaļas un vienreiz bronzu. Neviena no manis vadītajām komandām ne reizi nevienā līmenī nav palikusi bez medaļām. Par valsts izlases treneri junioriem esmu strādājis padsmit gadus, astoņus gadus esmu bijis Latvijas jauniešu labāko treneru vidū.

- Ko Valkā darīs Marina?
J. B.: - Marina visu mūžu ir bijusi profesionāla sportiste un izcila fiziskās sagatavotības trenere. Viņa man ir palīdzējusi visās trenera gaitās. Marina ir neparasti daudzpusīga sportiste – sporta meistarkandidāte riteņbraukšanā, spēlēja rokasbumbu meistarkomandā “Spartaks”, Latvijas izlases kapteine sieviešu futbolā, Latvijas izlases kandidāte florbolā un hokejā. Viņa Valkā vadīs meiteņu komandas un palīdzēs jauniešu komandām. Tā visur ir visnotaļ normāla prakse, ka komandu vada treneru tandēms. Vienam aptvert visu treniņu procesu ir grūti. Arī tandēmā abi ir pilnīgi noslogoti. Tikai nabadzības dēļ viss ir iekārtots tā, kā tas notiek pašlaik.

- Kas mainīsies volejbola kluba “Valka” turpmākajā darbā pēc izmaiņām treneru korpusa sastāvā?
Kārlis Raudiņš: - Bez jau še minētās Bomiņu ģimenes, pašlaik norit pārrunas ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docentu Vladimiru Lapiņu par kādu jaunieti, kurš nākamajā gadā beigs studijas šajā augstskolā un varētu pievienoties mūsu kluba trenera darbam. Joprojām ceram uz valcēnieša Artūra Beišas palīdzību mūsu klubam. Viņš nākamgad absolvēs Sporta pedagoģijas akadēmiju. Izskatās, ka mēs ar Jāni šo dzīvi pabeigsim volejbola laukumā un mūs no tā nonesīs, taču aiz sevis noteikti jāatstāj jaunās paaudzes volejbola dzīves vadītāji. Diemžēl līdz šim man Valkā nav izdevies sagatavot jaunos trenerus, kaut gan viņu sagatavošanā ieguldīta gan kluba, gan novada domes līdzekļi. Kaut kā jau ķepurojamies. Pašlaik Jānim nododu divas audzēkņu grupas, no kurām, visticamāk, drīz veidosies četras. Es pamazām sākšu vākt 2.–4. klašu audzēkņus, lai radītu viņos interesi par volejbolu. Pēc tam šīs bērnu grupas nodošu Jānim.

- Cik zinu, jūsu abu ceļi ir krustojušies vairākkārt.
K. R.: - Ar Jāni esam pazīstami kopš 10 gadu vecuma. Kopā beidzām vienu sporta skolu, Franču liceju un Sporta akadēmiju (tolaik Fizkultūras institūtu). Kad man radās veselības problēmas, no aktīvā sporta pievērsos sporta organizatora darbam. Man radās ideja Latvijā izveidot pludmales volejbolu. Biju izvēlējies vietu šim sporta veidam – Vecāķu pludmali. Devos pie Jāņa ar visiem saviem plāniem un žurnāliem, kurus saņēmu no Brazīlijā dzīvojošiem latviešiem. Tā arī kopā trijatā ar tolaik Oktobra (tolaik Ziemeļu) rajona Sporta komitejas priekšsēdi Kārli Zariņu uzsākām šo projektu. Pirmos starptautiskos mačus sarīkojām 1988. gadā. Biju pludmales volejbola kluba “Vecāķi” vadītājs. Atceros, ka ieguldījām milzu darbu, taču viss norisinājās viegli tāpēc, ka bija Atmodas laiks. Tolaik nebija mazo videokameru. Rīkojām tiešās translācijas, kuras nodrošināja lieli autobusi ar stacionārām televīzijas kamerām. Sacensības komentēja tolaik populārais Jānis Robežnieks. Bijām vieni no pirmajiem, kas saprata, ka šis sporta veids ir attīstāms. Eiropas valstis dzinās mums pakaļ. Savukārt mēs dzināmies pakaļ Brazīlijai, kur šis sporta veids bija attīstīts. Kā tagad redzam, esam viņus panākuši.
J. B.: - Zināšanu mums nebija nekādu. Pilnīgs nonsenss, rakām stabus, līnijlentes sitām ar naglām pie mietiņiem, laukumu mērījām ar trosēm. Tagad to visu pasniedz kā uz paplātes. Pie mums spēlēja PSRS izlases komandas dalībnieki un zaudēja mūsu komandai, kas bija nomināli daudz vājāka. Šajā laikā izauga mūsu tagad Latvijā vadošais un pasaulē pazīstamais pludmales volejbola treneris Genādijs Samoilovs un Juris Mūrnieks.

- Cik populārs volejbols, jūsuprāt, ir Latvijā? Pašlaik mūsu izlase starptautiskajās arēnās nespīd.
J. B.: - Pludmales jeb beach volejbols Latvijā pašlaik ir viļņa virsotnē. Jāsaprot, ka tas radies no klasiskā volejbola. Diezin vai Latvijā tuvākajā laikā radīsies daudz slēgto arēnu pludmales volejbolam ziemā, tāpēc daudzi smilšu volejbola cienītāji ziemā turpinās spēlēt klasisko volejbolu. Uzskatu, ka abi šie sporta veidi viens otru papildina.
K. R.: - Mēs negrasāmies samierināties tikai ar Valkas pusē esošajiem jauno volejbolistu resursiem. Daudz braukāsim apkārt un meklēsim perspektīvus jauniešus jaunākajām un vidējām vecuma grupām, lai viņus piesaistītu Valkai, lai viņi te mācītos, trenētos un šajā laikā dzīvotu internātā. Nākamgad ceram izveidot atsevišķas sporta klases. Ar novada domes atbalstu pamati tam jau ielikti. Mūs nebaida konkurence ar citiem sporta veidiem, jo prakse rāda, ka visu nosaka treneru personības, viņu harismātisms. Jānis par mērķi sev izvirzījis uzvarēt Rīgas komandas.
J. B.: - Tā tam jābūt. Ja neesi sev izvirzījis mērķus sasniegt virsotnes, tad tās nekad nesasniegsi. Ja cilvēki normāli strādā, tad tam ir jānotiek. Protams, mums diezin vai būs tik daudz cilvēku, ar ko varēju strādāt Rīgā, taču ir iespējas strādāt labākai komandas spēles organizēšanai. Viss ir atrisināms, vien pamatīgi jāstrādā.
Valkā ir gana elegantas sporta bāzes, ne visur Rīgā tādas ir. Biju klāt, kad Kārlis te būvēja smilšu volejbola stadionu. Braukājām apkārt, meklējām labākās smiltis. Cepuri nost, te droši var rīkot starptautiskus mačus. Tieši beach volejbols straujāk virzāms uz priekšu, neaizmirstot par klasisko volejbolu ziemā.

- Diemžēl klasiskais volejbols valstī iet mazumā. Valsts vīriešu izlasi trenē igaunis. Kur palikuši mūsu talantīgie treneri?
J. B.: - Mēs savulaik igauņus tā klapējām, ka viņi nebija redzami. Tā mums bija tikai uzkoda. Arī tagad mūsu jaunā paaudze ir pārāka par igauņiem. Mēs klibojam taktikas ziņā, fiziskajā sagatavotībā un spēles tehnikā. Mums trūkst divmetrīgu volejbolistu, taču to var kompensēt ar labu spēles organizāciju. Tad var labi spēlēt pret jebkuru komandu.

- Cik lielā mērā volejbola attīstību nosaka Latvijas Volejbola federācija? Vai nav līdzīgi kā futbolā, kur visu laiku redzami dažādi kašķi un atsevišķu grupējumu ambīcijas?
J. B.: - Mūsu federācija ir jauna, jo vecie buki ir aizgājuši. Jaunajiem šī ir pirmā sezona un tad jau redzēs, kā lietas virzīsies. Kā jauniešu treneris redzu, ka vērojams ceļš augšup un volejbols tiek popularizēts dažādos masu pasākumos. Taču vienmēr jāatceras, ka lielais volejbols sākas ar bērnu volejbolu. Ja nebūs stabilu pamatu, volejbola māja sāks ļodzīties. Pašlaik neredzu, ka bērnu volejbola attīstībā būtu veidotas jaunas programmas un ieguldītas ievērojamas finanses.
K. R.: - Salīdzinot ar futbolu, kurā no starptautiskās federācijas ienāk apmēram seši miljoni eiro, nav jāskraida apkārt un jāmeklē sponsori. Atkrīt viena liela ķibele. Diemžēl rezultātu nav. Atceros, ka bijušais futbola dzīves vadītājs Guntis Indriksons, kurš ieguldīja lielus personiskos līdzekļus, atstājot savu amatu, sacīja, ka Latvijā futbola nekad nebūs. Kad ar Jāni bijām mazi puikas, redzējām, kā Tallinas ielā 5. trolejbusā pat ārpusē apkārušies brauca līdzjutēji, bļaudami: “Lai dzīvo aizsargi un Ulmanis!” Kopš tā laika Latvijā nopietna futbola nav un diezin vai pārskatāmajā laikā būs.
Volejbolā iespēju rīkoties ar lielām naudām nav. Piemēram, mūsu klubs par domes piešķirto naudu varēja atļauties ar meiteņu komandu piedalīties Entuziastu līgas sacensībās. Tas prasīja vairāk nekā 5000 eiro transportam un citiem maziem izdevumiem. Piedalīšanās Nacionālās līgas čempionātā prasa trīs vai četras reizes vairāk.
J. B.: - Savulaik mūsu “Radiotehniķis” bija Eiropas elites komanda un pārliecinoši cīnījās ar nacionālajām izlasēm. Kur esam tagad? Naudai ir liela nozīme, bez tās grūti iztikt, taču diemžēl mums nav labas sporta dzīves organizācijas, nav pareizas sistēmas naudas plūsmu veidošanā. Nav sistēmas sportistu un treneru stimulēšanai. Ja valsts mērogā visu sakārtotu tā, kā tas ir izdarīts Jēkabpils meistarkomandā, tad viss notiktu, kā tam jānotiek. Tas ir labs piemērs, kā veidot piramīdu visos līmeņos.

- Kādi ir valcēniešu plāni nākamajai sezonai?
K. R.: - Mūsu plāns ir nepiedalīties Nacionālajā līgā, jo ir piedāvājums spēlēt Entuzistu līgas 1. līgā. Federācijā vēl nav skaidrības par čempionāta norises detaļām un finanšu lietām. Jaunieši piedalīsies Latvijas kausa izcīņā un regulārajā čempionātā. Mēs ikdienā daudz sadarbojamies ar Valgas apriņķa volejbolistiem, bet veidot oficiālus kopējas sadarbošanās projektus nespējam. Lielākais klupšanas akmens ir nespēja sadalīt naudu. Vasīlija Denisa vadītais Valgas volejbola klubs ir daudz bagātāks, un neviens no savas rocības atteikties nevēlas. Sarunas turpinās, taču pagaidām nekādas konkrētības nav. Šķiet, ka laba sadarbība veidosies ar valdzēnieti Maksimu Sevčenko, kurš ļoti vēlas un ir guvis atbalstu Igaunijas federācijā par liela starptautiska turnīra veidošanu pludmales volejbolā. Valkas senioru komanda šogad nestartēs, jo tas ir finansiāli grūti, turklāt šajā čempionātā vairāki dalībnieki tuvojas vecuma limita, tas ir, 50 gadu robežai, un cīnīties ar 40 gadu veciem volejbolistiem nav viegli. Valkas komanda allaž ir mačojusies ar Daugavpils veterāniem un trīs gadus ir izcīnījusi kausus, bet aizvadītajā sezonā neizdevās un volejbola klubs “Valka” palika 4. vietā.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ja neesi izvirzījis mērķi sasniegt virsotnes, tad tās nekad nesasniegsi

Kategorijas