Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Neaizmirstama atpūta ar pastkartes cienīgām vietām Horvātijā un Slovēnijā

Santa Sinka

2019. gada 13. septembris 09:39

6
Neaizmirstama atpūta ar pastkartes cienīgām vietām Horvātijā un Slovēnijā

Divas reizes vienā un tajā pašā upē neiekāpsi. Tā saka, vai ne?! Arī es nekad nebūtu ticējusi, ka ar četru mēnešu intervālu atkal došos uz Horvātiju. Aprīlī tur Latvijas gaisa balona pilotes Ingas komandā piedalījos gaisa balonu festivālā Horvātijas zaļajā pērlē Zagorje reģionā. No sešām četras pavasarī spontāni nolēmām atgriezties Horvātijā vasarā. Atgriezties šajā zemē alkst daudzi, kas reiz jau tur ir bijuši. Pārvarot dažādus šķēršļus un veiksmei līdzesot, lidoju uz Rijeku Horvātijā dažas dienas vēlāk kā abas manas ceļojuma biedrenes. Kad kolēģi un draugi jautāja, kas ceļojumā plānots, nezināju, ko atbildēt. Mums nebija plāna. Izklausās neprātīgi un varbūt pat neapdomīgi, bet pēc dažiem šāda tipa ceļojumiem, jāsaka, ka tas ir labākais formāts. Nezināmais vienmēr vilina vairāk, piešķir daudz vairāk burvības un brīvības. Skaidrs, ka netrūkst pārsteiguma momentu. Man bija aviobiļete, rokas bagāža (starp citu, ievēroju viena drauga doto padomu, koferī ielikt tikai dažas mantas), vēl noīrēta automašīna Horvātijā. Protams, lieliskās ceļojuma biedrenes, ar ko kopā domājām, ko darīt un ko ne, esot uz vietas. Vienīgais ieplānotais notikums visa brauciena laikā bija satikt Zagrebas gaisa balona kluba pilotus, viesmīlīgo Mariju un viņas vīru Bobu. Viņi mūsu jau tā pasakaino atvaļinājumu padarīja vēl fantastiskāku, uzaicinot stundu ilgā lidojumā gaisa balonā zaļajā Horvātijas pērlē. Ceļojuma laikā facebook izlasīju ierakstu, ka nevajag satraukties, nauda atgriezīsies, bet laiks ne. Tā es sevi mierināju sākumā, taču patiesībā šo teikumu ir vērts paturēt prātā ikvienam. Ar jums dalīšos spilgtākajos iespaidos par vietām, kuras noteikti ir jāapmeklē, esot šajās zemēs. Lidojums ar gaisa balonu raisa tik spilgtas izjūtas, ka tās ir grūti aprakstīt, to kaut reizi dzīvē ir vērts pamēģināt.

Bleda ezers Slovēnijā kā no pastkartes
Dienā, kad ielidoju Rijekā, uzreiz devāmies ceļā uz Bledas ezeru Slovēnijā, vien 15 kilometru attālumā no Austrijas robežas. Vēl pirms nokļūšanas Bledā apmeklējām grandiozas alas, ar vilcieniņu braucot simts metrus zem zemes, bet ceļojuma beigās nospriedām, ka tā bija garlaicīgākā no aktivitātēm. Daudz vairāk rekomendēju Bleda (smieklīgs nosaukums – Bled Lake) ezeru, kuru ieskauj varenie Alpi. Šajā pasakainajā vietā iebraucām vēlu vakarā. Pat tad varēja saskatīt, ka ezers ir kā no pastkartes. Tā pretējā krastā uz augstas klints slējās izgaismota 1011. gadā romānikas stilā celtā Bledas pils. Ezers apskalo Bledas saliņu, uz kuras atrodas Debesbraukšanas baznīca, kas tiek uzskatīta par ļoti romantisku vietu. Mums bija skaidrs, ka gribam nakšņot ar skatu uz šo pili un ar pašu izdomātu budžetu – četrdesmit eiro par nakti katrai. Vienā viesnīcā pasaka, ka visas vietas aizņemtas, otrā ar atlaidi piedāvā teju par trīssimt eiro numuriņu vienai naktij. Izmantojot labās komunikācijas prasmes, mūsu foršā kompānija panāca to, ko vēlējāmies. Vienai no lielajām viesnīcām bija vairākas ēkas, vienā no tām vēlu vakarā dabūjām numuriņu ar balkonu un skatu uz pili. No rīta pamostoties, pavērās vēl brīnišķīgāks skats uz smaragdzaļo ezeru. Atšķirībā no Plitvices ezeriem, šajā varēja peldēties. Ezeram var apiet apkārt kājām un var braukt ar tūristiem domātu mini vilcieniņu. Mēs nolēmām doties kājām, meklējot labāko peldvietu. Tās gan bija neparastas, jo atradās blakus gājēju ietvēm un autoceļam. Taču tas nebūt netraucēja sauļoties un peldēties. Ezeru un salu var izbaudīt, izmantojot arī ūdenstransportu, piemēram, pletna laivas.
Lai ceļojums paliktu atmiņā ar tiešām īpašiem notikumiem un vietām, vienu brīdi sākām domāt, ka varētu virs kalniem laisties ar paraplānu, taču vējš bija par lielu. Tā vietā Tūrisma informācijas centrā nopirkām biļetes raftingam – laivošanai pa kalnu upi. Cik atminos, mums visām tā bija pirmā reize. Biļetes cenā, kas bija 35 eiro, ietilpa nogādāšana līdz kalnu upei, instruktors, hidrotērps, laba kompānija, divu stundu brauciens, kura laikā instruktors uzņēma fotogrāfijas un video, ko pēc tam atsūtīja e-pastā, kā arī nogādāšana atpakaļ sākotnējā vietā. Raftings bija drošs un aizraujošs.

Pasaka zemes virsū – Plitvices ezeri

Esot Horvātijā aprīlī, sapņoju par Plitvices ezeriem, jo biju dzirdējusi draugu nostāstus. Toreiz tie izpalika, jo brauciena mērķis bija pavisam cits. Šajā ceļojumā ar divām lieliskajām ceļojuma biedrenēm Ingām atkal atgriezos pie sapņa par Plitvices ezeriem. Interneta bildes uz mani bija atstājušas tik lielu iespaidu, ka burtiski degu tos ieraudzīt savām acīm. Pieredzējušākā ceļotāja Inga mums teica: “Saka, ja neesi bijis Plitvices ezeru Nacionālajā parkā, neesi bijis Horvātijā.” Neskatoties uz to, ka viņa jau ezerus apskatījusi vismaz piecas reizes, devāmies ceļā. No Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas (ja nav sastrēgumu, ceļā ar auto jāpavada aptuveni divas stundas) devāmies uz Plitvices ezeru Nacionālo parku, kas ir iekļauts UNESCO pasaules dabas mantojuma sarakstā un atrodas netālu no Bosnijas un Hercegovinas robežas.
Nacionālais parks sastāv no 16 ezeriem, ko no visām pusēm ieskauj dižskābaržu un egļu meži, dažāda garuma un platuma ūdenskritumi, kā arī speciāli veidotas pastaigu takas. Taču tas, kas Plitvicē ļauj noķert sajūtu, ka tā ir pasaka zemes virsū, ir ezeru krāsa – spilgti zaļi zila, kas savienojumā ar kalniem, klintīm un neskaitāmajiem ūdenskritumiem neļauj sajūsmai pazust. Ūdens ir tik dzidrs, ka tā krastos var redzēt nogrimušas laivas un lielas zivis. Lielākais no ezeriem ir četrus kilometrus garš, bet lielākā ūdenskrituma augstums ir gandrīz astoņdesmit metru.
Plitvices ezeru Nacionālā parka teritorija kopumā ir gandrīz trīssimt kvadrātkilometru liela, tāpēc kārtīgai tās apskatei nepieciešama diena vai pat divas. Taču mūsu laiks šajā ceļojumā bija limitēts. Parka teritorijā nokļuvām vien dažas stundas pirms tā slēgšanas. Vai ar to pietika – absolūti! Laimei pilnībā pietika ar divarpus stundām. Pat ieteiktu doties uz šo vietu pēcpusdienā, jo ekskursantu tūkstoši ierodas no rīta, taciņas un laipas dienas laikā ir pārpildītas. Tad daudz apgrūtinošāk ir nesteidzīgi izbaudīt šo skaistumu, apstāties un pasapņot, nofotografēties vietās, kur sirds kāro. Lai arī redzējām vien mazu daļiņu no plašās teritorijas, tā ir skaistākā, ko dzīvē līdz šim esmu redzējusi. 
Pozitīvi, ka šajā ekskursijā var doties arī kopā ar saviem mājas mīluļiem, redzēju vairākus tūristus ar suņiem. Ja līdzi ir mazi bērni, vecākiem jābūt ļoti piesardzīgiem, jo koka laipas, kas savieno ezerus, nav piemērotas mazajiem ķipariem. Tāpat arī ar bērnu ratiņiem dažviet būs apgrūtinoši pārvietoties, bet ne neiespējami. Ceļā sastaptie cilvēki ir atsaucīgi un izpalīdzīgi.
Interesanti ir tas, ka internetā vēstīts par izmaiņām biļešu iegādē, tās it kā ir jāiegādājas elektroniski, bet patiesībā ir nopērkamas uz vietas kasē. Atkarībā no sezonas cenas var atšķirties. Ja nekļūdos, mums augusta vidū par vienu ieejas biļeti bija jāmaksā 22 eiro. 
Pēc pasakaini skaistās vietas apskates iesaku maltīti nobaudīt blakus galvenajam autostāvlaukumam  esošajā restorānā – laba dzīvā mūzika, patīkama apkalpošana un ēdiens. Cenas nebija augstas. Īsa piebilde, ja man jautātu, vai vēl gribētu apmeklēt Plitvices ezerus, nevilcinoties teiktu – jā.

Adrijas jūras skaistākajā
balto oļu pludmalē – Baškā

Tā kā neesmu pieredzējusi ceļotāja, parasti par vietām, kurās esmu pabijusi, lasu, atbraucot mājās. Horvātijā stundas braucienā no Rijekas lidostas atrodas Baška, kas ir visplašāk pazīstamais kūrorts Krkas salā. Ciemats atrodas ielejā pie Adrijas jūras līča. Manas ceļojuma biedrenes uz Rijeku aizlidoja trīs dienas ātrāk un pirmās divas pavadīja Baškas pludmalē. Jau whats app atsūtītās bildes no pludmales atstāja iespaidu. Kristāldzidrais ūdens, baltie oļi, kalni un klintis, kas paveras no ielejas. Tas viss bija Baškas lielākajā un skaistākajā pludmalē, kas ir pludmales bāru, restorānu, šiku viesnīcu un veikaliņu ielenkumā. Tieši šajā vietā nu jau trijatā pavadījām arī sava ceļojuma pēdējās divas dienas. Tā kā nevienā vietā nebija rezervētas naktsmājas, to darījām, nokļūstot konkrētajā galamērķī. Baškā starp pieczvaigžņu viesnīcām uz restorānu ieliņas un ar skatu pret pludmali pašā karstākajā sezonas laikā abas Ingas ceļojuma pirmajās dienās sarunāja naktsmājas viesnīcā “Valis Aurea Baška”, par nakti katrai vien četrdesmit eiro, cenā iekļautas brokastis. To izdarījām arī pēdējās dienās. Kad, nokļūstot viesnīcā un izejot uz terases, ieraudzīju Adrijas jūras līci, nespēju noticēt, ka tas notiek realitātē. Lai nedomātu, ka pārspīlēju, jo mana kā ceļotājas pieredze nav liela, tad pieredzējušākā no mums, neprātīgajām, atzina, ka Maldīvās viņu nav pārņēmušas tādas sajūtas kā Baškas pludmalē. Kas vēl labāks var būt? Pastāstīšu! Peldēšanās caurspīdīgajā līcī un bezrūpīga sauļošanās pludmalē, meiteņu sarunas un naksnīgas pastaigas pa restorānu ieliņu. Pludmale ir labiekārtota, piemērota visa vecuma cilvēkiem. Te ir ļoti plašs ūdenstūrisma un atrakciju piedāvājums. Te ar divām stundām un pat divām dienām ir par maz. Uz Baškas pludmali mierīgi var braukt septiņu dienu ceļojumā, gluži kā citi katru gadu brauc uz Turciju.
Lai dažādotu atpūtu, vienu dienu iznomājām SUP dēļus. Iepriekš esmu supojusi pa Teperi un Niedrāju. Nodomāju, ka nekas traks jau nenotiks, ja pasupošu pa piekrasti, taču meitenes ierosināja doties dziļāk līcī gar klintīm, lai redzētu, kas atrodas aiz tām. Vienā virzienā uz dēļa pavadījām aptuveni stundu, tikpat arī atpakaļ. Iespaidīgas ainavas, karsta saule, viegls vējš, nelieli viļņi un ūdens, kuram pat dziļumā varēja labi redzēt cauri, radīja pasakainu iespaidu. Vairākas reizes sevi pieķēru domās, ka Baškas pludmale atgādina paradīzi, kādu to vienmēr esmu iztēlojusies. Starp klintīm bija akmeņu ieskauta pludmalīte, kurā jau pirms mums ar motorlaivu bija nokļuvuši citi atpūtnieki. Balto oļu tur bija vēl vairāk kā lielajā pludmalē. Peldoties pamanīju cilvēkus kāpjam kalnā. To noteikti mēs izdarīsim kādā citā reizē, jo šoreiz baudījām ūdens priekus. Starp citu, atsevišķa oficiāla pludmale te paredzēta arī suņiem.
Jāatzīst, ka tik tālu supot no krasta man bija bail, bet man vienīgajai. Taču tas bija to vērts. Vēl, kas svarīgi, mantas, tostarp telefonus, naudu, supojot atstājām publiskajā pludmalē nepieskatītas. No rīta bijām noīrējušas sauļošanās krēslus un saulessargus. Pie tiem, neviena nepieskatītas, glabājās mūsu somas. Iespējams, mums paveicās, taču tikpat ļoti iespējams, ka šī pludmale ir droša, jo nevienā mirklī neredzējām ne aizdomīgus cilvēkus, ne incidentus.
Fantastiska ir arī pelde sāļajā un dzidrajā ūdenī, viļņi paši tevi nes. Neaprakstāms vieglums pārņēma visu laiku. Lūkojoties uz iespaidīgo ainavu, pirmo reizi dzīvē es sapratu, ir vērts ikdienā daudz strādāt, lai piedzīvotu ko šādu. Un patiesībā, ja vien būtu bijusi uzņēmīgāka, nokļūtu īstajā kompānijā, tad daudz ātrāk būtu sākusi ceļot.
Abus vakarus tālāk par pludmali, viesnīcu un restorānu ieliņu netikām. Iestājoties tumsai, sapucējoties un staigājot pa izgaismoto, tūristu piepildīto restorānu ieliņu, šķita, ka esmu nokļuvusi filmā, jo iepriekš šādas ainas biju redzējusi televizorā. Tas vēl nebija viss. Ja, esot Baškas pludmalē, gribat satikt Kerijas Lielisko vīrieti no daudzu sieviešu populārā seriāla “Sekss un lielpilsēta”, noteikti apmeklējiet restorānu “Cicibela”. Viens no viesmīļiem ir kā Lieliskā vīrieša kopija, to viņam sakot ļoti daudzi tūristi. Ēdiens šajā restorānā ir ļoti labs, ne velti tūristi bija gatavi stāvēt rindā un gaidīt, kad atbrīvosies galdiņš. To darījām arī mēs – gaidījām. Nedaudz amizanti, ka ceļojuma sākumā smejoties devām sev vārdus atbilstoši šī seriāla varonēm. Bet noslēgumā satikām Lielisko, kurš patiesībā ir horvāts un ārkārtīgi mīl savu darbu. Baškas pludmalē abus vakarus apmeklējām arī pludmales bāru pretī mūsu viesnīcai, jo tajā bija dzīvā mūzika vairāku stundu garumā. Tik laiska un bezrūpīga atpūta nevar apnikt. Bet ja nu tomēr gribas redzēt ko vairāk par pludmali, tad Baškai ir ārkārtīgi liels kultūras mantojums. Noteikti ir vērts apskatīt vecpilsētu, romiešu pilsētas drupas un sakrālās kultūras objektus.
Svarīgi zināt, ka lielākoties visur vēlas, lai tūristi norēķinās skaidrā naudā, Horvātijā valūta ir kunas.    Arī mazākos restorānus nelabprāt pieņem norēķinu karti.