Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Miciņos palikusi vairs tikai viena apdzīvota viensēta

Aivars Zilbers

2009. gada 11. jūnijs 13:44

1919
Miciņos palikusi vairs tikai viena apdzīvota viensēta

Vai mūsdienās cilvēks var labi dzīvot, ja vairāku kilometru apkaimē nav ne kaimiņu, ne pasta, ne medpunkta, ne arī kādu citu apdzīvotības pazīmju, turklāt jāiztiek arī bez satiksmes ar tuvāko ciematu un pilsētu? Izrādās, ka var, kaut nošķirtība rada problēmas.

 

Omuļu galā Ērģemes pagastā aiz Miciņiem tādas ir "Kurģu" mājas, kurās dzīvo un saimnieko Lūcija Tolkuškina. Par viņu uzzināju gluži nejauši. Braucot autobusā Valka-Miciņi, dzirdēju pasažierus runājam, ka svētdienu vakaros uz Omuļu pusi vairs nevarēs aizbraukt, jo maršruts braucēju trūkuma dēļ saīsināts līdz Ērģemei. Kāds ieteicās, ka pašos Miciņos vispār tikpat kā vairs nav apdzīvotu sētu. Tur dzīvojot tikai viena sieviete. Visas pārējās mājas esot pamestas.

Nolēmu pats apmeklēt Miciņus, lai pārliecinātos, vai Latvijā tiešām šāda neapdzīvota sala atrodama, kurā kā pēdējais mohikānis palikusi viena saimniece.

 

Pa ceļam iegriežos Omuļu bibliotēkā, cerot, ka tajā kā vietējā kultūras centrā varēšu vairāk uzzināt par situāciju šajā pusē. Nojauta nav vīlusi. Bibliotēkas vadītāja Valve Āboliņa iestādi vada daudzus gadus un labi pazīst Omuļus. Viņa zina pastāstīt gan kā nokļūt līdz "Kurģiem", gan to, ka cilvēku skaits tiešām ievērojami sarucis.

 

 

"Tagad Miciņi ir tukši no cilvēkiem. Padomju gados gan tur bija vairākas apdzīvotas sētas. Īrnieki bija arī divstāvu dzīvokļu namā, kas tagad stāv tukšs. Te vairs nav darbavietu, tādēļ maz palicis arī iedzīvotāju. Cilvēki aizbraukuši tur, kur vēl var atrast darbu. Arī Omuļos iedzīvotāju skaits sarucis," stāsta V. Āboliņa.

 

Cilvēki savstarpēji izlīdzoties, lai vajadzības gadījumā nokļūtu pilsētā. "Tie, kuriem nav automašīnu, sarunā braukšanu ar tiem, kuriem tās ir, protams, attiecīgi samaksājot par degvielu. Kamēr vēl te kursē autoveikali, tikmēr šo to var nopirkt arī uz vietas, jo Omuļos veikals jau sen slēgts.

 

 

Pasta nodaļas arī vairs nav. Mums izdevīgāk ir braukt uz Valkas pasta nodaļu, jo tad varam nokārtot arī citas tikai pilsētā veicamas darīšanas," stāsta V. Āboliņa.

 

Braucot tālāk uz Miciņiem, atklājas ainava, kas papildina bibliotēkas vadītājas skumjo stāstu. Abpus ceļa redzamas aizaugušas pļavas, nav ieraugāms neviens tīrums vai dārzs, aiz koku lapotnēm ieslēpusies tukša klusē V. Āboliņas pieminētā divstāvu dzīvojamā māja. Un tad, gluži negaidot, parādās skaista viensēta, kurā pie kūts grozās paprāvs kazu un kazlēnu pulciņš, bet pagalmā jauno vistiņu skraidīšanu uzmana stingrs gailis.

 

 

Saimniece L. Tolkuškina apliecina, ka galvenā problēma ir satiksmes trūkumus. "Mašīna gan ir, bet ar to varu braukt, ja ir nauda benzīnam. Ja tās nav, tad apmēram trīs kilometri jāiet līdz Omuļiem. Es nezinu, cik liels būtu tas zaudējums, ja autobuss iebrauktu līdz Miciņiem. No Omuļu centra arī bieži brauc tikai viens pasažieris. Tad jau nav nekādas starpības, ja vēl to gabaliņu pabrauktu tālāk," spriež L. Tolkuškina.

 

 

Savukārt svētdienu vakaros autobuss kursē tikai līdz Ērģemei. "Man meita mācās Rīgā, viņa netiek mājās un atpakaļ uz Valku, lai tālāk dotos uz galvaspilsētu. Man viņai jābrauc pakaļ uz Valku un jāved arī projām. Ja automašīna saplīst, tad ej kaut kājām, cita varianta nav. Tāda tā situācija.

 

 

Man cits nekas neatliek, kā domāt, ko pati te varu darīt uz vietas, jo uz darbu pilsētā izbraukāt nav iespējams. Ziemā ceļu līdz mūsu mājai reti tīra, jo neviens no centra ar tehniku īsti negrib braukt, zinot, ka te esmu viena," skaidro L. Tolkuškina.

 

Saimniece tur kazas, cūku, vistas un audzē bullēnus. To pārdošana arī ir galvenais ienākumu avots. "Nauda jau parādās tikai tad, kad dzīvniekus pārdodu gaļas pārstrādātājiem. Patiesībā nekādu peļņu jau tie nedod. Cik izdodu par buļļu uzturēšanu, tik arī saņemu atpakaļ. Mājlopus turu lielākoties tādēļ, lai te pašai būtu ko darīt. Labāk radu nodarbošanos savā mājā, nekā pie kāda cita saimnieka eju bakstīties par pāris latiem," saka Lūcija.

 

Viņa atzīst, ka dzīvot tuvāk pilsētai būtu izdevīgāk, jo tad būtu arī vairāk klientu, kuri vēlētos pirkt kazas pienu un sieru. "Tagad varu pārdot tikai dažus kilogramus no kazas piena gatavotā siera, bet tā arī tāda sezonas piepelnīšanās, kamēr aug zāle. Meita studē un līdztekus mācībām strādā. Tā viņa pelna naudu, lai samaksātu par augstskolu. Cita varianta vienkārši nav," apliecina L. Tolkuškina.

 

Arī dārza apstrāde nav viegla. Neviens lauksaimniecības tehnikas īpašnieks negrib braukt tik tālu, lai uzartu samērā nelielu lauku. Arī pa ceļam nav neviena cita, kuram vajadzētu tādu pakalpojumu. "Ar visu jātiek galā pašai. Ja tādu darbu uzskatītu par smagu, tad jāiet projām, bet kur šajos laikos var aiziet un kur būtu labāk? Nekur. Tepat vien jāpaliek," atzīst saimniece.

 

Par dzīvi novadā Lūcija nav daudz domājusi, jo īsti par jauno struktūru arī nezinot. "Nekur jau no mājas nevaru tikt projām. Tepat strādāju, paļaujoties vien uz sevi," saka L. Tolkuškina.