Otras tādas vietas Latvijā nav, – Cirgaļu iekšzemes kāpas pārsteidz un fascinē

2019. gada 29. septembris 12:09

6464

Otras tādas vietas Latvijā nav, – Cirgaļu iekšzemes kāpas pārsteidz un fascinē

Sestdienas rīts. Līst, turklāt pamatīgi. Sēžu viena pati automašīnā meža vidū, autoceļa Valka–Vireši malā. Nē, nē, ar transportlīdzekli viss ir kārtībā, ne tāpēc esmu apstājusies mazā stāvlaukumā pie Cirgaļu skatu torņa Valkas novada Zvārtavas pagastā. Šeit ir tikšanās vieta, lai dotos Dabas aizsardzības pārvaldes organizētajā pārgājienā pa Cirgaļu iekšzemes kāpām – unikālu ģeoloģisku veidojumu, vienu no lielākajiem iekšzemes kāpu masīviem Latvijā.

Jau rakstījām, ka Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) šogad no maija līdz novembrim sabiedrībai popularizē aizsargājamo ainavu apvidu “Ziemeļgauja” un aicina ikvienu interesentu uz pasākumu ciklu “Piedzīvojums Ziemeļgaujā”. Šoreiz kārta pienākusi pārgājienam pa Cirgaļu kāpām.

Uzrausies augšā un aizver acis!

Esmu ieradusies pirmā (labāk svešu vietu atrast ātrāk, nekā nokavēt) un pieļauju domu, ka pārgājienu atcels, jo nebūs cilvēku, kuri tik sliktos laika apstākļos gribēs iet pa mežu 15 kilometrus garu maršrutu. Tomēr alojos, – piebrauc viena automašīna pēc otras. Daži pieaugušie pat paņēmuši līdzi bērnus. Cilvēki ieradušies no Smiltenes, Valkas, Strenču, Beverīnas novadiem un vēl tālākām Latvijas vietām.

Acīmredzot teiciens “nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs” darbojas praksē, un DAP solītās pārgājiena programmas vilinājums izrādījies stiprāks par lietu un tumšajiem padebešiem, proti, pārgājienā kopā ar zinošu vides gidu iepazīt Cirgaļu iekšzemes kāpas un Ziemeļgaujas mežu biotopus, uzzināt par medņu riesta liegumiem un balto ķērpju mežiem, mācīties orientēties mežā pēc topogrāfiskajām kartēm un saprast, kā lasīt augstumlīknes jeb horizontāles un atpazīt tām atbilstošās reljefa formas dabā. Tas viss – bez maksas, par piedalīšanos pārgājienā nav jāmaksā.

Jau uzreiz pateikšu, – tie, kuri nenobijās no laika apstākļiem un piedalījās, bija ieguvēji. Cirgaļu kāpas un ķērpjiem bagātie šā apvidus priežu sili ir izcili skaista vieta, ko vērts redzēt!

Cirgaļu iekšzemes kāpu augstums svārstās no 15 līdz 25 metriem. Kad uzrausies tādā virsotnē, tālu tālu, līdz pat apvārsnim, redzami zaļi meži. Mūsu gide, DAP Vidzemes reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore Rūta Zepa mudina aizvērt acis un vizualizēt vairāk nekā 11 tūkstošus gadus senu pagātni, kad šīs kāpas bija tikai milzīgi baltu smilšu vaļņi, jo augu sega toreiz vēl nebija izveidojusies. Smiltis vēji atpūta no Strenču ledus ezera. Kas to lai zina, kāpēc pūtiens apstājās tieši šajā vietā, bet rezultāts ir vairāk nekā 20 cita citai paralēli pieslējušās izliektas kāpu grēdas. Atsevišķu grēdu garums pārsniedz vienu kilometru.
Uz Cirgaļu kāpām un pie tām aug koki, turklāt nevis šādi tādi, bet ķērpjiem bagāti priežu meži, kas ir biotops (ekoloģiski vērtīga vieta, kur dažādu apstākļu kopums nodrošina retu un apdraudētu augu un dzīvnieku sugu klātbūtni). Zemsedzē izteikti dominē baltie ķērpji – kladonijas un kladīnas, kurām pa vidu dažviet ir zaļgani laukumiņi. Mūsu gide aicina šīm vietām pievērst uzmanību, jo tur aug Islandes ķērpis. Mana pirmā asociācija ir aptiekās nopērkamās pretklepus tabletes, dabā šo ķērpi redzu pirmo reizi (vai arī esmu redzējusi gan, tikai neesmu zinājusi, ka tas ir “islandietis”). Uz balteno ķērpju un zaļgano sūnu fona olīvbrūnais Islandes ķērpis izskatās vairāk zaļš, tam ir rupji “ragi”, tāpēc tautā to bieži sauc par briežu sūnu. Vēl viena raksturīga pazīme, – kad šo ķērpi izvelk no sūnām, tad redz, ka tam ir sarkana kājiņa.

Palasot speciālo literatūru, atliek secināt, ka Cirgaļu kāpu apvidus priežu meži ir viena pamatīga dabas aptieka, proti, Islandes ķērpis ir viens no spēcīgākajiem dabas antibiotiķiem un to plaši izmanto ārstniecībā ēstgribas un gremošanas veicināšanai, pret klepu, gremošanas orgānu iekaisumiem un vēl citām kaitēm. Ja Islandes ķērpi izžāvē, samaļ, tad iegūto pulveri var lietot strutainu brūču ārstēšanai.

Šajos priežu silos aug vēl citi ārstniecības augi, piemēram, mūžzaļās miltenes, kuru lapas lieto akūtu urīnvadu un urīnpūšļa slimību ārstēšanai.

Mūsu pārgājiena dalībnieki ik pa brīdim novirzās no takas vai ceļa dziļāk mežā, lai panašķotos ar brūklenēm (saldumsaldām!) vai nogrieztu līdzņemšanai gailenes, bērzlapes, cūcenes un pat kādu baraviku, kas citu sēņu vidū gan ir mazākumā.
Lietus iedarbojas kā katalizators, lai pastiprinātu rudenīga meža spirdzinošo smaržu. Prieks acīm, elpceļiem un dvēselei, un kopumā šis četru stundu ilgais pārgājiens nevis rada nogurumu, bet sniedz enerģijas pieplūdumu ilgākam laikam. Punkts uz “i” ir mūsu pēdējais apskates objekts – skaistais Cepurītes mežezers ar zaļganos toņos “iekrāsotu” ūdeni. Mums pienākot tuvāk, ezera otrā krastā no ūdens gaisā paceļas balti putni. “Baltie gārņi,” kāds ieminas. Toties gulbju pāris ar saviem jaunuļiem no cilvēkiem nebaidās, pat piepeld nedaudz tuvāk.

Aizsargā Bernes konvencija un Latvijas valdība

Pārgājieni dabā kļūst arvien populārāki, katrs tajos saskata savas vērtības. “Lietus, priežu meži, kāpas, zinātkāri un gudri sabiedrotie – tas viss Cirgaļos... Labs bij’ pasākums,” tā vēlāk sociālajos tīklos ierakstījis viens no mūsu pārgājiena dalībniekiem Modris Posse no Ādažiem.

Rīdziniece Maruta Vehi “Ziemeļlatvijai” teic, ka viņai ļoti patīk staigāt pa mežiem, it īpaši pa priežu siliem un šis pārgājiens pa Cirgaļu kāpām, kurās bijusi pirmo reizi, nelicis vilties.

“Te ir skaisti un ļoti iespaidīgi, jo iekšzemes kāpām ir liels relatīvais augstums pret apkārtni,” sajūsminās Maruta Vehi. Jaunā sieviete šobrīd ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet viņas darbavieta ir Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, tāpēc vidē notiekošie procesi nav sveša lieta.

Maruta uzskata, ka tādi apvidi kā Cirgaļu iekšzemes kāpas un ķērpjiem bagātie mežu biotopi ir noteikti saglabājami, it īpaši redzot to, kas šobrīd notiek Latvijas mežsaimniecībā. “Ļoti daudz kur cērt mežus pa tīro, kailcirtēs, un cilvēkiem, lai atpūstos, nav vairs normāla meža, kur staigāt un baudīt dabu,” savu viedokli pauž Maruta Vehi.

Cirgaļu iekšzemes kāpas atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”, un tur nedrīkst saimniekot, kā ienāk prātā, proti, šā apvidus dabas vērtības apdraud galvenokārt pārāk intensīva meža resursu izmantošana un nepietiekama tradicionālā pļavu apsaimniekošana (pļaušana un ganīšana). Cirgaļu kāpas pat ierakstītas Bernes konvencijā, kuras mērķis ir aizsargāt Eiropas savvaļas augu un dzīvnieku sugas, kā arī to dzīves vidi.

Ministru kabinets 2008. gadā izdevis noteikumus Nr. 957 “Aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, kas nosaka šā apvidus individuālo aizsardzības un izmantošanas kārtību, norāda Rūta Zepa.

Ainavu apvidū ir noteiktas piecas funkcionālās zonas: regulējamā režīma, dabas lieguma, dabas parka, ainavu aizsardzības un neitrālā zona. Katrā zonā ir noteikti atšķirīgi ierobežojumi. Regulējamā režīma zonā aizliegts veikt jebkādu mežsaimniecisko darbību, izņemot meža ugunsdrošības pasākumus, bīstamo koku ciršanu un koku ciršanu biotopu apsaimniekošanai, piemēram, medņu riesta kopšanai. Dabas lieguma un dabas parka zonās ir aizliegtas kailcirtes, un aizliegts cirst augtspējīgos kokus sanitārajā cirtē. Citas cirtes ir pieļaujamas. Ainavu aizsardzības zonā vienīgais ierobežojums ir tas, ka kailcirtes platība nedrīkst pārsniegt piecus hektārus. Mežsaimniecisko darbību aizliegts veikt katru gadu no 15. marta līdz 31. jūlijam – putnu ligzdošanas un mazuļu izvešanas periodā.

Cilvēks saudzē, vētra nogāž

Lielākā daļa aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” izveidota akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) apsaimniekotajos mežos. Sugu un biotopu daudzveidība un tās nodrošināšana tiek ievērtēta visos mežu apsaimniekošanas posmos, skaidro LVM Austrumvidzemes reģiona plānošanas vadītāja Gunta Dudele.

Tas nozīmē, ka, piemēram, tiek atstāti visi augošie koki, kuru diametrs ir 50 centimetru un vairāk, kā arī kritalas. Vietās, kur ir galvenās izmantošanas cirsmas, tiek atstāti 15 ekoloģiskie koki – priedes, ozoli, liepas. Vecu priežu mežu biotopos tiek izzāģētas egles, lai atsegtu gaismai priežu stumbrus.

Cirgaļu iekšzemes kāpu apvidū ir vairākas, vismaz piecas, medņu riesta vietas – vienas no lielākajām Latvijā, kuru aizsardzībai izveidots mikroliegums, bet tam apkārt – buferzona, stāsta Rūta Zepa. “Ja tādā mežā ogojat, sēņojat vai pastaigājaties un redzat, ka no zemes paceļas medņu vista, ejiet projām, jo turpat ir mazie cālēni, kuri vēl nelido! Māte vadā viņus līdzi, bet, cilvēku iztraucēta, var neatgriezties pie cālēniem,” brīdina vides inspektore.

Mednis ir viena no aizsargājamajām putnu sugām, kura dzīvo gan sausos, gan purvainos priežu mežos. Mednim piemērotajos mežos LVM plāno un veic dažādus darbus. Tiek retināts mežs, lai medņi riesta laikā varētu redzēt viens otru. Lai putni varētu paslēpties no dabiskajiem ienaidniekiem, retinātajās platībās tiek saglabātas egļu vai egļu – bērzu pameža grupas. Ir vietas, kur veikta grāvju aizdambēšana, lai atjaunotu hidroloģisko režīmu. Šādās vietās pavairojas spilves, kuras mednim ir svarīga barība pavasarī.

Viena no aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” vizuālajām vērtībām ir Cirgaļu iekšzemes kāpas, uzsver arī LVM. “Vietās, kur plānojam kopšanas vai galvenās izmantošanas cirsmas, vērā tiek ņemts reljefs. Tiek izvērtēts kāpu augstums, garums, konfigurācija, cik vecas audzes ir tuvumā, kāda ainava ir radusies iepriekšējās mežsaimniecības rezultātā un kā veidosies ainava pēc meža izstrādes darbiem. Tiek atstātas ainaviskas ekoloģisko koku grupas. 2016. gada jūlijā daba iejaucās ar saviem plāniem. Spēcīgās vētras ietekmē tika izgāzti un nolauzti koki apmēram 2600 hektāru lielā platībā, un radās tūkstošiem kubikmetru bojātas koksnes, kas radīja risku meža veselības stāvoklim, tai skaitā meža biotopiem. Izstrādājām postījumu novēršanas plānu sadarbībā ar DAP un Valsts meža dienestu, ievērtējot sugu un biotopu aizsardzību. Vizuālās sekas – izgāztie celmi, rets mežs, atsevišķi atvērumi – būs saskatāmas vēl ilgus gadus kā apliecinājums tam, cik daba ir spēcīga,” teic Gunta Dudele.

Kā apturēt Cirgaļu kāpu izbraukātājus?

Iekšzemes kāpu mežiem ir augsta ekoloģiskā vērtība, ko nosaka reljefs, hidroloģiskie apstākļi un arī mikroklimata daudzveidība, kas rada atšķirīgu sugu sabiedrību daudzveidību salīdzinoši nelielā platībā. Šāda biotopa ilgstošai pastāvēšanai ir arī nepieciešami dabiski traucējumi, piemēram, vējš (bet ne spēcīgas vētras!), ugunsgrēki un citi visiem sausiem skujkoku mežiem raksturīgie traucējumi, lai mazinātu humusa uzkrāšanos un novērstu neraksturīga lakstaugu stāva izveidošanos un aizaugšanu ar parasto egli un citiem kokaugiem.

To, kā pēc meža ugunsgrēka Cirgaļu iekšzemes kāpu apvidū atjaunojas sauso mežu dzīvotne (noteiktu sugu dzīves vieta), redzējām pārgājiena laikā, tāpat arī to, ko dabai nodara cilvēks. Mežainajās iekšzemes kāpās lokālu smilts eroziju var izraisīt arī pārvietošanās ar transportlīdzekļiem, bet dažiem adrenalīna ķērējiem augstās kāpas ir kļuvušas par sacīkšu motociklu trasi. Cilvēki stāstījuši DAP vides inspektoriem savām acīm redzēto, – atbrauc autobuss ar Igaunijas Republikas numurzīmēm, laukā tiek izcelti motocikli un ar tiem, aidā, augšā lejā pa augstajām Cirgaļu kāpām!

Tā ir liela problēma, atzīst Rūta Zepa. “Noķert viņus nevaram, jo paiet laiks, kamēr cilvēki mūs informē, savukārt mums vēl jāpagūst līdz Cirgaļu kāpām aizbraukt. DAP ir runājusi ar akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”, kādu risinājumu rast, un šobrīd ir iecere izlikt brīdinājuma norādes par to, ka šis ir aizsargājams ainavu apvidus un tajā ar transportlīdzekļiem ārpus dabiskām brauktuvēm nedrīkst pārvietoties,” stāsta R. Zepa.

Nākamreiz vēros lašu nārstu Vecpalsā

DAP organizētais pasākumu cikls “Piedzīvojums Ziemeļgaujā” šogad noslēgsies novembrī ar lašu nārsta vērošanas pārgājienu gar Vecpalsas upi Smiltenes novadā. Sīkāka informācija vēlāk būs pieejama DAP interneta vietnē www.daba.gov.lv un “Ziemeļlatvijā”.

UZZIŅAI

Cirgaļu kāpas (aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja”, Valkas novada Zvārtavas pagasts)

Cirgaļu kāpas ir viens no lielākajiem iekšzemes kāpu masīviem Latvijā, unikāls ģeoloģisks veidojums, kas lieliski ilustrē vēsturiskus ģeoloģiskos procesus – zemes virsmas veidošanās vēsturi Latvijas teritorijā. Kāpas veidojušās aptuveni pirms 11 līdz 12 tūkstošiem gadu, pēc pēdējā ledus laikmeta, klimatisko pārmaiņu ietekmē, kad pēc ledāju nokušanas vēl nebija izveidojusies augu sega. Tad spēcīgie ziemeļrietumu vēji Strenču ledus ezera smiltis sapūta vaļņos – iekšzemes kāpās un kāpu masīvos.

Cirgaļu kāpu masīvu veido vairāk nekā 20 cita citai paralēli pieslējušās izliektas kāpu grēdas. Atsevišķu grēdu garums pārsniedz vienu kilometru, bet to relatīvais augstums svārstās 15 līdz 25 metru robežās.
(Avots – Dabas aizsardzības pārvalde)

Publikācija tapusi ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Otras tādas vietas Latvijā nav, – Cirgaļu iekšzemes kāpas pārsteidz un fascinē

Kategorijas