Uzkodu veikaliņi dabā – hobijs vai ienesīgs bizness?

2019. gada 3. oktobris 13:39

917

Uzkodu veikaliņi dabā – hobijs vai ienesīgs bizness?

Dabas tūrisms – garu stundu vai pat vairāku dienu pastaigas pļavās, mežos, purvos, gar ūdenstilpēm un jūras krastu – kļūst arvien populārāks atpūtas veids. Aktivitātes dabā to cienītāji saista ar pilnīgu atslēgšanos no ikdienas rutīnas, atsakoties no “sēdēšanas” telefonā un blenšanas datorā, neauglīgās nodarbes nomainot ar mūsu skaistās valsts lielākās vērtības – salīdzinoši neskartās vides un dabas – iepazīšanu. Taču jebkāda veida tūrisma piedāvājums prasa papildinājumus – komfortu, ērtības un citas vajadzības.
Ikvienam atpūtniekam aktuāls ir jautājums ne tikai par apskatāmā dabas un vides objekta oriģinalitāti, bet arī sadzīves vajadzību apmierināšanu – kur apmesties, kur paēst vai iegādāties pārtiku maltītei, ko gatavos paši. Kāds ir skats uz šo lietu no uzņēmēju redzespunkta un pieredzes – vai uzkodu veikaliņi un kafejnīcas dabā ir rentabls bizness vai tomēr papildnodarbošanās ar hobija ievirzi? Nīcas un Rucavas novadu vieno dabas teritorija “Papes dabas parks”, taču uzņēmēju pieredze tajos ir atšķirīga.

Sapnis par darbu dabā

Kafejnīca “Amber Wind Cafe”, kas darbojas pie Rucavas novada Papes tūrisma informācijas punkta “Dzintarvēji” jeb fišerejas, strādā jūniju, jūliju un augustu. Īpašniece, viesmīle, bārmene un pavāre vienā personā Dina Alberta norāda, ka Papē viņa strādā 100 dienas vasaras un tūrisma sezonā. Strādāt vietā, kur apkārt daba ir neskarta un galvenais tūristu magnēts ir objekti dabas takās, pārgājienu maršruti un pludmale, kafejnīcas īpašniece kopā ar vīru sākusi pirms pieciem gadiem. “Tas mums bija tāds ģimenes projekts. Jo bija sapnis, ka varētu strādāt saskarē ar dabu, tāpēc meklējām šādu iespēju. Bijām vēlējušies vakaros skatīties zvaigznēs, savu bāru vai kafejnīcu okeāna krastā vai tepat, pie Baltijas jūras,” pieredzē dalās D. Alberta.

Toreiz Rucavas pašvaldības projektu vadītāja Inita Ate uzzinājusi par Albertu ģimenes sapni, tālāk šis stāsts nonācis līdz Rucavas novada pašvaldības amatpersonu ausīm. “Pašvaldībā priecājās, ka esam tādi, kas vēlas uzsākt darbu diezgan lielā nekurienē, kur apkārt ir daba,” atminas D. Alberta.

Bonuss – personisks kontakts

Āra kafejnīcas īpašniece norāda, ka Pape kā vieta ir ļoti pateicīga aktīvai atpūtai un atpūtnieki to patiešām izmanto. Īpaši izteikti staigātāji dabas takās ir veselīga dzīvesveida piekritēji. “Viņi labi saprot, ka varu piedāvāt tikai “fast food”, kas nav veselīgākais ēdiens, jo, atrodoties tādā vietā, varu sniegt ierobežotu piedāvājumu – to, ko varu sagādāt un uzglabāt šādos apstākļos, kā to sagatavot un pasniegt,” viņa skaidro un ar lepnumu atzīst, ka daudz centusies, lai ēdienu varētu pasniegt nevis uz plastmasas, bet gan uz papīra šķīvjiem.

D. Alberta vērtē, ka kafejnīcas darbība drīzāk ir hobijs. “Tas nav liels, nopietns bizness un ir ar sezonālu raksturu. Turklāt nekad nevar paredzēt, nav garantijas, kāda būs sezona un tūristu plūsma. Lai arī tūrisma piedāvājums attīstās, vieta tomēr ir maza. Šis darbs ir vairāk hobijs, kā tas ir manā gadījumā – rodu prieku no tā, ko daru. Ja esi azartisks un gatavs izaicinājumiem, tad šādam darbam ir daudz plusu. Piemēram, man ļoti svarīgi ir gūt kontaktu ar saviem klientiem, ar viņiem runāt. Turklāt viņi, pieveikuši kādu garāku posmu vai izstaigājušies pa apkārtni, pabijuši dabā, to novērtē. Nereti, izstaigājušies vientulībā, viņi vēlas parunāties, līdz ar to komunikācija notiek viegli. Šādam biznesam dabā lielākais ieguvums ir personiskais kontakts – pilsētu kafejnīcās tā nekad nebūs,” viņa norāda.

D. Alberta kafejnīcas vajadzībām nomā pašvaldības īpašumu un cer, ka īres līgums arī nākamvasar tiks pagarināts.

Pārdevēja vieta – vēl brīva

Nīcas novada Kalnišķu centrs ir viens no pieturas punktiem tūristiem, kuri vēlas doties dabas parkā no otras – Liepājas – puses. Kādreiz vietējiem, bet jo īpaši ārzemju tūristiem, ekskluzīvi šķita, ka teju vai meža vidū ir pieejams veikals, kurā var nopirkt ne tikai limonādi un saldējumu, bet pat svaigas bulciņas, pīrādziņus un kafiju.

Trešo gadu Kalnišķos veikals ir slēgts. Pārdevēja, kura veikalā nepilnas slodzes darbu strādāja viena pati, bija vietējā un bieži bija pirmā vai pēdējā, ko dabas parkā sastapa tūristi. Viņa ikkatru viesi uzņēma ar smaidu, zināja tūristu vēlmes un līdztekus preču pārdošanai un veikala telpu uzturēšanai darbojās kā tūrisma izziņas birojs. Protams, šāds amata nosaukums un papildu samaksas par to pārdevējai nebija. Pienāca laiks, kad viņa dabūja labāk apmaksātu darbu Liepājā. “Un tā mēs zaudējām gan veikalu, gan Kalnišķu iedzīvotāji gāja mazumā. Veikala īpašnieks kopā ar Nīcas novada pašvaldību centās meklēt risinājumus, lai atrastu jaunu pārdevēju, pat piedāvāja dzīvokli, bet neviens līdz šim nav atsaucies,” zina teikt Kalnišķu sabiedriskā centra vadītāja Inita Ķaupele.

Veikals Kalnišķos nav nesis lielus ienākumus. Ēkas un veikala īpašnieki 2018. gada pavasarī norādīja: tiklīdz atradīs pārdevēju, tirdzniecības vieta atsāks strādāt, taču tā joprojām ir slēgta. “Cilvēki brauc pie savvaļas zirgiem, uz dabas takām staigāt, bet viņiem nav vairs iespējas pa ceļam piestāt un nopirkt to, ko vēlas, lai atpūta būtu tāda, kādu to plānojuši. Un tas pašā ciema centrā! Neesam nekāda nomale, bet ir tāda pamestības sajūta. Kad bija veikals, bija labi gan mums, gan tūristiem.”

Turklāt pie veikala ir dabas parka karte, par kuru varēja paprasīt papildu informāciju. Tagad esot tā, ka tūristiem jāmeklē kāds vietējais iedzīvotājs, kurš pastāstītu tālāko ceļu, lai sasniegtu galamērķi.

Veikala īpašnieks, SIA “Grobiņas KB” vadītājs Maigonis Almanis apstiprina, ka neviens pretendents pārdevēja vietai nav atsaucies, taču viņš joprojām nav atmetis domu par Kalnišķu veikala darbību nākotnē. Pārdevēja vakance joprojām ir aktuāla. “Man svarīgākais ir, lai veikals strādātu un nodrošinātu vietējos iedzīvotājus ar pirmās nepieciešamības precēm. Ļoti lielus tūristu pieplūdumus mēs darbības laikā nemanījām – ekskursanti nebija galvenā veikala auditorija. Otrkārt, mums ir svarīgi, lai ēka neietu postā. To ik pa laikam apsekojam, sakopjam apkārtni.”

M. Almanis atzīst, ka nekādu dižo peļņu veikals nenesa – vien nosedza visus ar tā darbību saistītos izdevumus. “Darbalaiku mēs varējām koriģēt, skatoties pēc pieprasījuma, apmeklētāju vajadzībām,” teic īpašnieks, paužot, ka ļoti labs variants bijis un arī būtu, ja veikalā strādātu vai to lietošanā varētu piešķirt kādam vietējam iedzīvotājam.

Atved līdzi atkritumus

Papes dabas parka gids Ints Mednis jau pieradis, ka veikala vairs nav. “Tūristi tajā gāja un pirka saldējumu, alu, čipsus, limonādi. Arī man tas ikdienā noderēja līdzīgi kā citiem Kalnišķu iedzīvotājiem. Bieži vajadzēja atkritumu maisus, mazgāšanas līdzekļus, tik elementāru lietu kā dzeramo ūdeni.”

I. Mednis spriež: no tā, ka te nav veikala, tūristi necieš, bet vērš uzmanību uz citu problēmu: “Paēst apkārtnē ir kur – Rucavā tagad visu gadu, Papē vasaras sezonā. Tūristi uz Papes dabas parku brauc no Lietuvas puses vai Liepājas un jau ir iepirkuši pārtiku. Un viņi to apēd šeit – dabā – un līdzi atved atkritumus, ko arī atstāj šeit. Kad bija veikals, tad pie tā bija konteiners – tur uz vietas varēja no tiem atbrīvoties.”

Arī viņš norāda, ka “veikals pildīja socializācijas un informācijas apmaiņas funkciju, arī tagad tirdzniecības vieta noderētu”.

“Papē būtu nepieciešams veikals, kur iegādāties visu vajadzīgo. Vismaz tūrisma sezonas laikā tā ļoti pietrūkst, tūristi, kas pavada laiku dabā un takās, mēdz prasīt,” stāsta Rucavas novada Papes tūrisma informācijas punkta organizators Māris Muitenieks. No Papes līdz Rucavai ir apmēram deviņi kilometri, bieži vien ceļš nav tādā stāvoklī, lai pa to gana ātri, piemēram, ar velosipēdu vai kājām, nokļūtu līdz centram, kur arī atrodas veikals. Tūrisma organizators ārkārtīgi augstu novērtē, ka tādā vietā kā Pape vasarās darbojas kafejnīca. “Ar ēdināšanas iespējām te vispār problēmu nav – tūrisma sezonas laikā te ir vairākas vietas, kas piedāvā paēst,” viņš priecājas.

VIEDOKLIS

MAIJA RĒNA, Dabas aizsardzības pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste

Ko atnesi, to aiznes!

Ne vienmēr pārgājienu maršrutos ir pieejamas ēdināšanas iespējas un ne vienmēr tas ir nepieciešams. Taču, lai mainītu sabiedrības ieradumus, dodoties dabā, Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) kopā ar Pasaules Dabas fondu īsteno iniciatīvu “Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes!”. DAP aicina tūristus, kuri dodas dabā un ņem līdzi uzkodas un dzērienus, atcerēties un ievērot šo principu. Kampaņas nolūks ir veicināt atbildīgu un videi draudzīgu ceļošanu un aicināt atpūtniekus neatstāt aiz sevis atkritumus dabā, bet izlietotos iepakojumus vest sev līdzi.

Informatīvās kampaņas zīmes izvietotas ļoti daudzos DAP apsaimniekotajos objektos, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās – gan atpūtas vietās, gan arī pastaigu takās. Lai gan iniciatīvu īstenojam tikai apmēram gadu un pilnvērtīgu izvērtējumu vēl nevaram sniegt, taču daudzviet jau pašlaik redzams, ka apmeklētāji kļūst izglītotāki un atkritumu skaits atpūtas vietās samazinās. Jāatzīst, ka diemžēl ir arī negatīvie piemēri – tiek noplēstas un salauztas zīmes, joprojām atpūtas objektos tiek izmētāti atkritumi. Vēl ir liels skaidrojošais darbs priekšā, un tikai ar zīmju izvietošanu dabā mainīt sabiedrības priekšstatus vien nebūs iespējams. Ļoti bieži saņemam arī negatīvas atsauksmes – daudzi uzskata, ka, noņemot atkritumu urnas un tikai izglītojot apmeklētājus, rezultāts netiks panākts un atkritumu daudzums tikai palielināsies. Taču ir jāņem vērā, ka sabiedrības ieradumu maiņai ir nepieciešams ilgs laika periods un daudzu pušu iesaistīšanās, tāpēc ir īpašs prieks, ka aicinājumam ir atsaukušās ļoti daudzas pašvaldības un daudzas pat pašas pēc savas iniciatīvas izvietojušas informatīvās zīmes. Ļoti pozitīvs piemērs ir Carnikavas pašvaldība, kas izvietojusi zīmes dabas parkā “Piejūra”, Kuldīgas novads, Brocēnu novada pašvaldība, Ventspils novada pašvaldība, Krustpils novads, Krāslavas novads, arī Rīgas dome, kas izvietoja zīmes dabas parkā “Piejūra”, dabas liegumos “Jaunciems” un “Vecdaugava”, un Pārgaujas novads, kas drīzumā plāno to darīt pie trim populārākajiem savas teritorijas ezeriem – Auciema, Ungura un Raiskuma ezera.

Esam pētījuši ārvalstu pieredzi, un tā liecina, ka šī pieeja – atkritumu urnu izvākšana no dabas takām un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām – ar laiku dod vislabāko rezultātu un piemēslojums samazinās, kā arī atbildīgajām iestādēm nav jānodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Uzkodu veikaliņi dabā – hobijs vai ienesīgs bizness?

Kategorijas