Skolotājs ir tas, kas ved jūs uz nākamo virsotni

2019. gada 4. oktobris 09:35

528

Skolotājs ir tas, kas ved jūs uz nākamo virsotni

Svētdiena, 6. oktobris, ir Pasaules skolotāju dienu. Skolas laiks mums atmiņā paliek īpaši spilgti. Lindai un Andrim Karlsoniem no Bilskas, kas viens otrā iemīlējās, studējot Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, skolas laiks turpinās joprojām.

“No pirmās klases zināju, ka būšu skolotāja, un esmu. Sākumā gribēju studēt par sākumskolas skolotāju, bet, stājoties augstskolā, eksāmenā bija jākārto matemātika, kas pretēji vīram ne tuvu nebija mans mīļākais priekšmets skolā. Izvēlējos latviešu valodu un literatūru un ne mirkli nenožēloju,” stāsta Bilskas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Linda, ko daudzi vietējie pazīst arī kā Bilskas pagasta pārvaldes vadītāju.
Andris ir kurzemnieks un tieši mīlestība pret Lindu viņu mudināja pārcelties uz Bilskas pagastu, kur abi veidoja savu ģimeni. Arī Andra pirmās pedagoģiskās darba gaitas sākās Bilskas pamatskolā, kur, tāpat kā Smiltenes vidusskolā un Valmieras 5. vidusskolā, bērniem māca mājturību un tehnoloģijas. Pirmsākumos ‒ arī matemātiku. Desmit gadus gan viņš strādājis ar izglītību nesaistītu darbu, bet tad atkal atgriezies skolā.
Linda bija priekšzīmīga skolniece, un vecākiem 12 gadu laikā meitas dēļ ne reizi nebija jāierodas skolā, bet Andrim palaidnības patika. Tomēr tās daudz nevarēja atļauties, jo viņa mamma bija skolotāja. “Kā jau skolotājas dēlam, bija grūtāk sastrādāt blēņas, jo uz mani vairāk skatījās. Taču toreiz es lepojos, ka mamma ir skolotāja, ko nevarētu teikt par mūsu bērniem Kristu un Klāvu,” stāsta bilskēnietis.
Linda papildina, stāstot, ka abu bērniem nemaz tik ļoti pie sirds skolas laikā negāja tas, ka abi vecāki turpat strādā par skolotājiem. “Meita centās būt nepamanāma, puika darīja blēņas, cik vien varēja. Dēls teica, ka neko šausmīgāku nebija dzirdējis no skolotājiem, kā to, kā divu skolotāju bērns var būt tāds vai šitāds. Jāatklāj, ka arī Kristai piemita dažādas viltības, ko mēģināja īstenot. Piemēram, manā datorā atrada kontroldarbu un ar to laipni padalījās ar klasesbiedriem, pirms vēl to skolēniem uzdevu. Man šķiet, ka svarīgākais ir ne jau izaudzināt teicamniekus, bet labus, sabiedrībai derīgus un laimīgus cilvēkus. Daudz ko bērnā ieliek ģimene, taču arī skolotājiem ir liela loma. Kad vēl nestrādāju pagastā, man vienmēr bija audzināmās klases un tās mani darīja ļoti laimīgu. Visas manas audzināmās klases ir bijušas izcilas. Kad satieku bijušos skolēnus, tie atceras labo un saka paldies. Bērni visbiežāk ar laika atkāpi novērtē skolotāja veikumu. Varu teikt, ka pamatā visi mani audzināmie ir izauguši par labiem un ar sevi apmierinātiem cilvēkiem.”
Jautājot, kādi tad ir paši skolotāji, Linda un Andris smejas. “Andris noteikti ir labais tēls, jo par visu uzreiz nelec uz ecēšām. Dažkārt man liekas, ‒ viņš imitē, ka klausās. Es savukārt esmu stingra un barga. Esmu viena no tām skolotājām, ar kuras vārdu skolā un, kā vīrs domā, arī mājās vecāki biedē bērnus. Gribas, lai ir disciplīna, radošs troksnis, nevis bļaušana. Visādi mums iet, bet ir bērni, kas pēc tam pienāk un pasaka paldies, ka manā stundā ir klusums,” atklāj Bilskas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja.
Karlsoni atzīst, ka skolotāja profesija ir ļoti radoša un tajā rutīnas ir maz. Andris lielu uzmanību velta, gatavojot skolēnus mājturības un tehnoloģiju olimpiādēm, kurās viņi izpelnījušies Latvijas mēroga atzinību.

Ilona Būda, krievu valodas skolotāja Smiltenes vidusskolā un no šā rudens arī Blomes pamatskolā
Esmu Palsmanes astoņgadīgās skolas un Smiltenes vidusskolas absolvente. Dievs žēlīgs, es skolā nebiju teicamniece. Drīzāk tuvu labam skolēnam, tāpat jau daži trijnieki bija liecībā. Matemātika un fizika man vispār šķita kaut kas vājprātīgs, tie priekšmeti man riebējās. Mani aizrāva svešvalodas, jo īpaši krievu. Patika un padevās arī latviešu valoda un literatūra, sacerējumos pratu “liet ūdeni”. Skolu pabeidzu ar pavisam labām sekmēm. Mana mamma bija bioloģijas skolotāja, kas arī bija kritusi uz krievu valodu.
Bērniem skolās nav jābūt teicamniekiem, bet jāmācās savu spēju robežās. Izglītība ir nepieciešama, lai sevi realizētu. Mūsdienu bērniem ir tik daudz iespēju, ja labi apgūtas svešvalodas, tad darba tirgus ir atvērts visā plašajā pasaulē, kā arī ceļošanas iespējas. Arī skola tagad ir daudz pretimnākošāka, ir pieejamas konsultācijas, drīkst labot atzīmes. Bērni ir centīgi, jo īpaši pirms kontroldarbiem un ieskaitēm, bet visvairāk aktivizējas semestra beigās pirms atzīmju izlikšanas.

Sanita Bormane, direktores vietniece, ģeogrāfijas un dabaszinību skolotāja Smiltenes novada speciālajā pamatskolā
Pirmās skolas gaitas uzsāku Smiltenes 2. astoņgadīgajā skolā, pēc tam turpināju mācības Smiltenes vidusskolā. Gluži teicamniece nebiju, taču labā skolniece gan, dienasgrāmatā man visu laiku bija četrinieki un piecnieki. Skolas laikā sevi raksturotu kā ļoti centīgu meiteni. Bet matemātika nebija mans mīļākais priekšmets, toties to pasniedza ļoti laba skolotāja Lūcija Pīterniece, ko vēl šodien atceros ar labu vārdu. Man patika viss, kas ir saistīts ar radošumu, tajā skaitā literatūra, bioloģija pie Marijas Marksas un astronomija pie Ausmas Ikertes.
Uzskatu, ka bērniem skolā nav jābūt teicamniekiem, viņiem ir jābūt laimīgiem un zinošiem. Neatbalstu nesekmību, bet ne vienmēr teicamnieks būs pirmais dzīvē, daudzas citas prasmes noder vairāk kā Zelta liecība un Sarkanais diploms. Bērni paši par sevi ir talantīgi, tāpēc svarīgi ir attīstīt talantu un orientēties uz to, ko vēlas darīt. Mans sapnis jau kopš bērnības bija strādāt par skolotāju, visām savām lellēm biju skolotāja. Man joprojām patīk savs darbs, šajā profesijā jūtos labi. Skolā strādāšu tik ilgi, kamēr vien bērniem patikšu.

Alise Matuka, sporta un angļu valodas skolotāja Vijciema sākumskolā, direktores vietniece Valkas novada bērnu‒jaunatnes sporta skolā
Mana pirmā skola bija Vijciema pamatskola, kas šogad pārtapusi par sākumskolu. Tajā par skolotāju strādā arī mana mamma Jana. Mācības bez pūlēm man padevās ļoti labi, tikai skolā biju diezgan nepaklausīga. Kā skolotājas meita es it kā nevarēju atļauties neklausīt skolotājus, jo tie uzreiz visu izstāstīja manai mammai, bet tomēr dienasgrāmata bija pilna piezīmēm. Ļoti labi atceros, kā kaitināju savus skolotājus. Ja nemaldos, 9. klasē dabūju mākslīgo pirdienu un latviešu valodas stundā visu laiku purkšķināju. Skolotāja teica, ka varbūt man tas šķiet smieklīgi, bet tas neesot pieklājīgi. Protams, viņa domāja, ka es to daru pa īstam. Prātīgāka kļuvu, kad sāku mācīties Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā.
Skolas laikā iemīļotākais priekšmets bija sports, jo vienmēr paticis kustēties, joprojām esmu aktīva. Patika arī rakstīt sacerējumus un domrakstus, biju uzķērusi, kā vajag rakstīt, lai skolotājai tie patiktu un es saņemtu labu atzīmi. Jo tēlaināk izteikšos, jo labāku atzīmi dabūšu, tā arī notika. Pamatskolas noslēgumā skolotāja no aizkustinājuma pat esot apraudājusies, lasot, kā esmu uzrakstījusi par Staburagu.
Mācīties vajag, tomēr nevajag pārspīlēt ar izcilību. Jāsaka godīgi, kad bērns izaugs, nevienam neinteresēs, vai viņam matemātikā bija 5, 6 vai 7. Pārējiem būs vienalga par tavu atzīmi. Daudz svarīgāk ir radīt skolēnos izpratni, nevis panākt, lai tie jauno vielu par visām varītēm iekaļ no galvas. Tikpat nozīmīga ir fiziskā attīstība.
Pati par skolotāju kļuvu mammas iespaidā. Bērnībā es viņu atdarināju un tēloju skolotāju savai māsai, labojot viņas mājasdarbus.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Skolotājs ir tas, kas ved jūs uz nākamo virsotni

Kategorijas