Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tie, kurus neaizmirst

Sandra Pētersone

2019. gada 8. oktobris 09:59

845
Tie, kurus neaizmirst

Nesen mani aizkustināja kāds feisbukā izlasīts ieraksts. Tā autors ir Māris Nātra, daudzu Smiltenes vidusskolas absolventu cienītā un augstu novērtētā ķīmijas skolotāja Elmāra Nātras dēls, kurš neliedza arī “Ziemeļlatvijas” slejās publicēt viņa emocionālo ierakstu sociālajos tīklos.

Lūk, kāds tas ir: “Svecīšu vakars Smiltenes kapos. Pie tēta kapa spontāni sapulcējušies cilvēki astoņpadsmit gadus pēc viņa aiziešanas mūžībā dzied “Dievs, svētī Latviju!”. Augstākais novērtējums viņa mūža darbam skolēnu ķīmijas zinību, izcilas inteliģences apguvei un brīvas Latvijas atjaunošanai. Paldies jums, nezināmie! Nevarēju pateikt “paldies” klātesot, jo kamols kaklā un aizkustinājuma asaras neļāva runāt.” Šādi savas tā brīža sajūtas atklāj Māris Nātra. 

Šogad Elmāram Nātram, Skolotājam ar lielo burtu, apritētu 90 gadi. Svētdien, 6. oktobrī, daudzviet pasaulē atzīmēs Starptautisko skolotāju dienu, un Elmārs Nātra ir spilgts piemērs tam, kādam ir jābūt  pedagogam. Ir pagājis gana ilgs laiks, kopš absolvēju Smiltenes vidusskolu, bet man joprojām spilgtā atmiņā ir viņa vadītās ķīmijas stundas, klades ar formulām (mēs pilnīgi nemaz neizmantojām mācību grāmatas, Elmārs Nātra mācīja pēc savas sistēmas), laboratorijas darbi, Mendeļejeva tabula un, protams, pats Skolotājs ar savu cieņpilno un erudīto attieksmi pret skolēniem, saviem jociņiem un replikām. 

Vēl tagad atceros, kā viņš vienā no stundām pieminēja “New York Times” (cik palicis prātā, ironizējot par kaut kur dzirdētu nepareizu šā laikraksta nosaukuma izrunu, kad kāds padomju ierēdnis gribēja izlikties gudrāks, nekā esam), bet toreiz Latvijas PSR, “Pravda” un “Izvestija”, pionieru un komjauniešu laikmetā, tas “New York Times” vārds stundā bija kā pēkšņi nedaudz pavērts logs uz citu pasauli, par kuru šajā dzelzs priekškara pusē zinājām ļoti ļoti maz.

Vēl ilgi pēc atestāta saņemšanas atmiņā paliek tie pedagogi, kuri ir personības, kuri stundās neaprobežojas tikai ar mācību vielas pasniegšanu, bet dalās ar skolēniem arī savā dzīves pieredzē, savās atziņās. Mani fascinē tas, ar kādu bijību un cieņu vecākās paaudzes cilvēki vēl joprojām piemin savu bijušo Smiltenes vidusskolas direktoru Elmāru Blīgznu, kurš skolā strādāja pēckara, 50. un 60. gados, – tātad atmiņas par viņu ir dzīvas vairāk nekā pusgadsimtu.

Vārdam “mācīt” ir divi skaidrojumi: 1) sniegt kādam informāciju tā, lai to varētu praktiski izmantot savās darbībās; 2) dot padomu, norādījumu, pamācīt.

Divi skaidrojumi ir arī vārdam “skolotājs”: 1) cilvēks ar pedagoģisko izglītību, kurš māca, palīdz apgūt zināšanas pēc noteiktas programmas (parasti mācību iestādē, kursos un tamlīdzīgi); 2) izcils speciālists, cilvēks, no kura mācās.  

Lai būtu izcils savā profesijā, ir jāpiedzimst ar talantu šajā jomā, bet ikviens var būt labs, ja viņš to vēlas un mērķtiecīgi uz to strādā, un pedagoģija šajā ziņā ir īpaša, jo tai cauri izejam mēs visi.