Medicīna “uz papīra”

2019. gada 18. oktobris 11:08

834

Ģimenes ārstu lielā slodze man nav nekāds jaunums. Pati esmu ar to saskārusies, it īpaši vīrusu un gripas sezonas laikā, kad pie ārsta kabineta durvīm ir rindas ar klepojošiem un visādi citādi slimiem pacientiem, citi slimnieki savukārt cenšas ar ārstu sazināties pa telefonu, un viņam ir jāsadala uzmanība gan uz pacientu klausules otrā galā, gan uz kabinetā sēdošo, bet, neraugoties uz noslogojumu, dakteris tomēr dodas mājas vizītē pie gripas slimnieka, kas ir tikai loģiski, lai slimais poliklīnikā neaplipinātu citus.

“Mēs vispār nezinām, kas ir mājas vizītes, arī tad, kad daktere bija, uz mājām viņa nebrauca,” man savukārt stāsta kāda Palsmanes iedzīvotāja. Šā pagasta iedzīvotāji ir palikuši vispār bez ģimenes ārsta, un tādā situācijā mājas vizīte jau var šķist “piecu zvaigžņu” pakalpojums. Un, pat ja dakteris būtu, kādas vizītes mājās var prasīt no pamatīgi noslogota ģimenes ārsta, kurš arī ir tikai cilvēks un viens apkalpo vairāku pagastu iedzīvotājus? Veselības ministrija savā mājaslapā gan skaidri un gaiši norādījusi, – “ģimenes ārsti nodrošina saviem pacientiem arī mājas vizītes gadījumos, kad pacientam veselības stāvokļa dēļ nav iespējams nokļūt ārsta praksē vai ārstniecības iestādē”. Taču reālajā Latvijā acīmredzot tas ir spēkā tikai “uz papīra” (tiesa, nav arī definēts, kādam jābūt šim veselības stāvoklim).

Attālākajos Latvijas pagastos iedzīvotājiem vispār nav pieejamības ģimenes ārsta pakalpojumam, un šo jautājumu Veselības ministrija nav spējusi izkustināt no vietas, – tā pirms pāris gadiem secināja Valsts kontrole, veicot revīziju par ambulatoro veselības aprūpi. Ir pagasti, kuros iedzīvotājus pieņem feldšeri, taču diemžēl viņi nevar, piemēram, izrakstīt kompensējamās zāles vai izsniegt norīkojumu uz izmeklējumiem, bet ir pagasti, kuros pat feldšeru punktu nav. Veselības ministrija savukārt norādījusi, ka nevar piespiest ģimenes ārstus strādāt laukos.

Ir pagājuši pāris gadi kopš Valsts kontroles revīzijas. Bez ģimenes ārsta palikuši Palsmanes, Grundzāles, Variņu pagasti, kas nu nekādi nepieder “attālākajiem Latvijas pagastiem”. Jauna speciālista meklējumos iesaistījusies vietējā pašvaldība, publicējot sludinājumus par vakanci. Pagaidām nesekmīgi. Cilvēki brīnās, kur pēc studijām paliek ģimenes ārsti, kāpēc viņu trūkst, ja Latvijā šos speciālistus sagatavo divās augstskolās.

Cik esmu dzirdējusi (pati to nepiedzīvoju), padomju laikā vakances laukos tika aizpildītas ar obligāto sadali, kad jaunajam speciālistam ar augstāko izglītību tik un tik gadu bija jānostrādā “trimdā”. Kas zina, mūsdienās varbūt to klasificētu pat kā cilvēktiesību pārkāpumu. Valdībai jāplāno citādāka politika, lai būtu mehānisms, kā Latvijas Republikas konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” pantu “Ikvienam ir tiesības uz medicīnisko aprūpi” ieviest reālajā dzīvē.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Medicīna “uz papīra”

Kategorijas