Kājotājs, Latvijas izzinātājs Vilnis Reguts viesojas Valkas un Strenču pusē

2019. gada 21. oktobris 13:51

563

Kājotājs, Latvijas izzinātājs Vilnis Reguts viesojas Valkas un Strenču pusē

Kinomehāniķis, fiziķis, sēlis no Viesītes, kurš dzīvo Tukumā, Vilnis Reguts, septembrī viesojās Valkas pusē. Ar šo interesanto vīru “Ziemeļlatvijai” ieteica tikties valcēniete Sandra Vilka, kurai V. Reguts bijis skolotājs. Izrādās, viņš Rīgas 3. tehniskajā skolā 25 gadus skolojis jaunos kinomehāniķus. Skolotājs atzīst, ka viņa bijušie audzēkņi dzīvojot pa visu Latviju. Vilnim ir labi zināma Valkas puse, jo viņš 1962. un 1963. gadā braukāja pa toreizējo Valkas rajonu un rādīja platekrāna kino.

“Bija liela mašīna ar lieliem aparātiem. Strenčos, tirgus laukumā, uzstādījām 10 metrus platu ekrānu un, kad satumsa, rādīju filmu par slavenajiem trīs musketieriem. Strenčos iepazinos ar savu nākamo sievu Silviju Poli. Viņa bija no Kārķu puses – Vēveriem. Viņa bija kinomehāniķe Smiltenes kinoteātrī. Reiz es rādīju kino Ēvelē un pēc tam aizgāju kājām uz Smilteni pie brūtes. Kopā bijām četrdesmit astoņus gadus. Sieva strādāja Rīgas Planetārijā, es – Rīgas tehniskajā skolā. Divdesmit piecus gadus katru dienu braukājām no Tukuma uz Rīgu un atpakaļ. 1991. gadā Tukuma ģimnāzijā sāku mācīt fiziku. Nostrādāju septiņpadsmit gadus. Sieva bija kalnu fane, kopā kāpām kalnos. Sieva saslima, un tad bija jābūt mājās. Kad sieva no dzīves aizgāja, vienu gadu nodzīvoju pa māju, pietika – sāku apstaigāt Latviju. Tagad jau tā kļuvusi par atkarību. Meita ir samierinājusies. Ko viņa var teikt tēvam, kuram viena vītne galvā vaļīgāka,” sniedzot īsu ieskatu savā dzīves gājumā, joko tukumnieks.

Sarunājoties ar Vilni par dažādām tēmām, jāatzīst, viņš savos gandrīz 78 gados ir īsts nemiera gars. Viņam kā ierindas pensionāram nemaz nepiestāvētu mājās sēdēšana un pukošanās par nekam nederīgo Latvijas valdību un politiku, mazajām pensijām un citām nebūšanām. Lai dzīve būtu piepildīta un interesanta, Vilnis izvēlas kājot. Proti, viņš izplāno vienas vai vairāku dienu maršrutu. Kājošanas ilgums ir atkarīgs arī no gadalaika un laika apstākļiem. Ar šo “slimību” Vilnis slimojot jau septīto gadu. Mašīnas viņam neesot, un tas esot pat labi, jo, braucot ar auto, neko nevarot redzēt. Pārvietojoties ar velosipēdu, redzot vairāk, bet ir problemātiski iebraukt mežos vai purvos.

“Stiep nu to dzelzi pār plecu. Ejot kājām, kaut kur jau aiziesi, jo Latvijā apmaldīties nevar. Var tikai nomaldīties. Nesaprotu tos cilvēkus, kurus meklē ar helikopteriem un ugunsdzēsēju mašīnām. Tagad ceļi mežos, ak, jēziņ, cik labi. Tik jāiet pa ceļu. Kur tu iziesi, tā cita lieta, bet kaut kur pie mājām būsi,” ir pārliecināts kājotājs.

Pirms ceļa uzsākšanas obligāts nosacījums ir neklātienes iepazīšanās ar izraudzīto apskates vietu. Lai dzīve būtu interesanta un aizraujoša, Vilnim ir dzīves principi: pirmais – nepieļaut iespēju, ka būsi vīlies; otrais – ne par ko neuztraukties. Viņš sliktās ziņas cenšas ne klausīties, ne skatīties, jo ko gan tas mainīs, ja galvā tikšot iebāzta informācija, ka kaut kur kādā pasaules malā ir plūdi vai citas likstas.

Kas attiecas uz iešanu, tad ejot vienmēr ir iespēja kaut ko redzēt. Vilnim daudzi jautājuši, kā viņš spēj saskatīt to, kam citi paiet garām.
“Ir jālasa pasakas, bet ne tās, kuras māca skolā. Skolā māca tās drausmīgās, kur pārsvarā ir vardarbība. Piemēram, varonis pūķim nocērt vienu galvu, otru galvu un vēl trešo. Varonis līdz pusei asinīs un tik cērt. Nav brīnums, ka pēc tam bērniņš naktī murgo. Iesaku izlasīt Skaidrītes Kaldupes pasakas. Viņai iznākušas deviņas kolosālas pasaku grāmatas. Šajās pasakās absolūti nav vardarbības. Arī tur atrodams labais un sliktais. Tas sliktais ir slinks, neveiksminieks, lempis, tāds muļķītis, bet viņš nav ļauns un vardarbīgs. Prieks lasīt Kaldupes pasakas – viņai ir tik bagāta valoda.

Pirms pāris dienām pašķirstīju krājumu “Vidzemes ceļinieks”. Ir jāskatās veco krievu ainavistu Šiškina, Levitāna, Dobroļubova gleznas ar mežiem, pļavām, rudzu druvām. Tie ir vienīgie, kuriem ir dabas ainavas ar gaismām un pusēnām. Latviešiem nav šādu gleznotāju, mums jau ir Eiropas stilizēti gleznotāji. Vēl varbūt Kārlim Miesniekam kaut kas ir no ainavām,” spriež Vilnis. Tie esot noteicošie faktori, kas viņam ļauj, ejot kājām, dabā ieraudzīt brīnišķīgas lietas.

Vilnis sen jau gribējis apskatīt Valkas pusi. Valkā ieradās ar satiksmes autobusu. Vispirms pabija Valkas novadpētniecības muzejā. To viņš slavē, atzīstot, ka ir izveidota mūsdienīga un interesanta ekspozīcija par Latvijas valsts rašanos.

“Muzejs ir labs, bet īpašu pārsteigumu nebija. Patika vēsturiskās spēles,” saka tukumnieks.

Vilņa apskates objektu sarakstā ir arī kapi. Tā esot svēta lieta apskatīt senos kapus un arī muižu drupas, kas sastopamas, ejot tuvus un tālus ceļus.

Esot mūsu pusē, plānots apskatīt Jērcēnu muižu, Strenču baznīcu un “tad mežā iekšā un līdz vēlai naktij pa Strenču mežiem, ieejot pat igauņu teritorijā, izstaigāt kultūrvēsturisku taku. Mani interesē bedres, kas ar akmeņiem izmūrētas. Man patīk nomaļi ceļi un purvi. Es pat savu dzimšanas dienu svinu purvā vai alās”.

Kājotājs atzīst, ka reizēm paziņas un kaimiņi viņu uzskata par nedaudz dīvainu. Viņš prāto, ka cilvēkiem esot trīs attīstības pakāpes: pirmā pakāpe – dumjš, jauns un neprecējies, otrā pakāpe – jauns un dumjš, bet trešā – dumjš. Ne visi cilvēki savā dzīvē esot spējīgi sasniegt trešo attīstības pakāpi, bet Vilnim tas esot izdevies. Tā viņš pats domā.

Staigājot pa Latviju, kājotājam ir jādomā arī par iespēju pārlaist nakti. Vilnis uzskata, ka Latvija it tik maza, ka var vienā dienā no Tukuma aizbraukt līdz Apei. “No rīta puspiecos izbraucu no Tukuma. Pulksten divpadsmitos biju Apē. Sešos vakarā no Apes izbraucu. Vienos biju Tukumā gultā. Pa sešām stundām Api izstaigāju pusotru reizi. Tur cilvēki paši nāk klāt, stāsta un parāda visu. Tajā miestiņā tas ir notikums – parādījies viens svešais, par visu interesējas, ložņā un visur bāž degunu,” smejas Vilnis. Ja vasarā iznāk ceļot vairākas dienas, tad “autobusu pieturās beņķītis ir, var gulēt. Tikai garāmbraucēji parasti uztaurē. Mednieku luktās var naktis pārlaist, neviens tur netraucē. Pie ezeriem iekārtotajās atpūtas vietās var nakti pārlaist, palieku mugursomu zem galvas un guļu.”

Ziemā gan, ja aizceļots kaut kur patālāk, esot jāmeklē kāds viesu nams vai kādas lauku mājas. Šādos ceļojumos skolotājs izmanto iespēju satikties ar bijušajiem skolēniem un, ja nepieciešams, pie viņiem arī pārlaist nakti.

Vilnis esot dabūjis mācību – ja iet vienu dienu, tad ēdamais ir līdzi mugursomā, jo, piemēram, Ainažos, Varakļānos, Viļakā un Staicelē, ir bijis tikai viens veikals. Nav pat kafijas automāta. Pirms došanās uz Staiceli Vilnis uzzinājis, ka ir viena kafejnīca, bet tur parastos “mirstīgos” neapkalpo, tikai sportistus, jo Staicele ir Latvijas futbolistu treniņnometņu vieta.

Ejot Vilni interesējot pilnīgi viss – ainavas, vecās ēkas, drupas, baznīcas, kapi, vēsturiski objekti, vietējie muzeji, skolas, bibliotēkas. Sociālajā vietnē www.facebook.com apskatāmas Viļņa uzņemtās fotogrāfijas ar trāpīgiem aprakstiem no visas Latvijas, tostarp Valkas un tuvākās apkārtnes vietām. Šādu Latvijas izzinātāju fotogrāfijas pēta Nacionālās bibliotēkas speciālisti. Tukumnieks zina, ka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā strādā pētniece Kristīne Zaļuma, kura interesējas par Latvijas sakrālo mantojumu un par Latvijas muižām un pilīm. Viņai darbā lieti noderot Viļņa fotogrāfijas ar aprakstiem.

Vilnim neinteresējot pieczvaigžņu viesnīcas, bet gan tas, kas šodien vēl ir, bet rīt var vairs nebūt.

“Nereti man paziņas teic, ko es tur iešot, jo tajā vietā nekā vairs neesot. Katru reizi kaut ko atrodu. Esmu vairākkārt pārliecinājies, ka zinošākie stāstnieki ir vietējie vīri, kas dienas pavada, sēžot pie vienīgā ciema veikaliņa. Uzsākot sarunu, viņi atdzīvojas, jo parasti jau neviens ar viņiem nerunā. Tikai tāds dīvainis kā es. Bieži vien šie vietēji aizved uz pussabrukušām muižām. Viens tāds aizveda mani uz pussabrukušām drupām un parādīja zirgu dzirdināmās māla siles. Neko tādu vēl nebiju redzējis,” atceras Vilnis. Viņš sarunā atzīst, ka dzīves gadi skrien tik ātri, ka nepaspēs no Latvijas apskatīt simto daļu. Visas vietas, kurās septiņu gadu laikā Vilnis pabijis, ir atzīmētas jau pajukušā un salīmētā Latvijas kartē. Tā vienmēr ir ceļotāja mugursomā. Tāpat kā divas plaukstas izmēra digitālās fotokameras – “Sony” un “Canon”. Jautāju, kāpēc divas. Vilnis stāsta, – ja viena izlādējas, tad noder otra kamera. Vilnis izmanto mobilo tālruni ar podziņām. Mazmeita sakot: “Opi, kad cilvēki skatās, nezvani no tā telefona.” Toties Vilnis prot apieties ar datoru.

Bijušais skolotājs ir kājojis kopā arī ar saviem Tukuma ģimnāzijas audzēkņiem, bet diemžēl ne visiem mūsdienu jauniešiem interesē staigāt pa nekurieni un apskatīt senas drupas, dižakmeņus vai upes atsegumus. Jautāju, vai, tik daudz ejot kājām, tās nesāp. Vilnis saka: “Kājas man sāp. Iedzīvojos darba traumā – uzkāpu uz kurpju šņores, kritu un satraumēju roku. Dakteris teica, ka parasti šādos gadījumos ģipsi neliekot, bet es neesot parasts gadījums,” smejas Vilnis. Reizēm viņam kāds piedāvājot uz izvēlēto apskates vietu aizvest, sakot – nu ko tu tur viens pats iesi un mocīsies. Vilnis šādus piedāvājumus laipni noraidot, jo ir pārliecinājies, ka cilvēki, kas katru dienu brauc pa vienu un to pašu ceļu, neierauga tās lietas, ko saskata viņš.

“Mums vairāk ir jāstaigā kājām un jāskatās dabā. Latvija ir tik skaista, vajag tik saskatīt skaistumu katrā akmenī, kokā, skudru pūznī vai upes līkumā,” iesaka kājotājs. Viņš atzīst, ka mūsdienās vairums cilvēku ir tā saucamie bildīšu trenkātāji. Tie viņu varot nokaitināt. Tie ir tie, kas sociālajos tīklos steigā skatās bildītes, bet reālajā dzīvē nemāk saskatīt pilnīgi neko. Diemžēl arvien vairāk mūsdienās vecāki bērnus audzinot par tādiem bildīšu trenkātājiem bez iztēles, bez spējas izteikties un saskatīt. Lai bērni netraucētu pieaugušos, jau no mazotnes viņiem tiek doti mobilie telefoni, planšetdatori un datori, tāpēc bērni vairs nelasa grāmatas. Bijušais skolotājs uzskata, ka tā ir mūsdienu sērga.

Vilnis ir ne tikai kājotājs, bet arī vēstures pārzinātājs. Sarunā šķiet, ka viņš ir staigājoša enciklopēdija – par visu viņam ir zināšanas un savs viedoklis. Sarunas nobeigumā jautāju, kam paliks sakrāto materiālu mapes un pieraksti par Latvijas vietām. Vilnis cer, ka meita tos saglabās un atdos kādam muzejam, bet pašlaik viņš savu dzīvi izdaiļo ar, kā pats saka, atkarību un priecājas par satiktiem cilvēkiem, interesantiem stāstiem un Latviju.

viedokļi

Sandra Vilka, bijusī audzēkne:

- Pēc vidusskolas turpināju mācīties Rīgas 3. tehniskajā skolā. Mana pirmā profesija ir kinomehāniķe. To apguvu pie prasīgā un stingrā skolotāja Viļņa Reguta. Pie viņa bija jāmācās, nevarēja “izšļūkt” un dabūt atzīmi tāpat vien. To tikai tagad saprotu, tolaik nesapratu. Pirms gada skolotāju atradu sociālajā vietnē un sākām kontaktēties. Četras dienas, kuras pavadījām kopā, personīgi man un vīram ļoti daudz deva – mēs citām acīm sākām skatīties uz dažādām lietām – arī Latvijas valsts vēsturi. Savu skolotāju apbrīnoju viņa fantastisko zināšanu dēļ un prasmes dabā ieraudzīt to, ko mēs visbiežāk pat neredzam. Viņš mums izstāstīja savu dzīves gājumu – bērnība nav bijusi viegla, pēc tam arī ir bijuši daudz dažādu pārbaudījumu, bet skolotājs ir spējis saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi un visās vietās un lietās saskatīt tikai labo. Apbrīnas vērta personība. Jaunajiem no viņa vajadzētu mācīties no Viļņa, kā mīlēt savu Latviju, tās dabu un cilvēkiem. Mīlēt pieticībā.

Aldis Māris Dubļāns, bijušais audzēknis:

- Rīgas 3. tehniskajā skolā pēc vidusskolas iestājos tāpēc, ka šīs skolas puišus neņēma padomju armijā. Skolu absolvēju 1971. gadā ar izcilību, vienīgais savā grupā. Tad gan bija jādodas dienēt, bet skolā iegūtā profesija atviegloja dienestu un man par šo laiku ir vislabākās atmiņas. Ja godīgi, skolotāju neatcerējos, bet viņš gan mani labi atcerējās. Satiekoties Valkā, Vilnis uzdāvināja mana izlaiduma fotogrāfiju un varēja nosaukt gandrīz visus audzēkņus. Es viņu apbrīnoju, jo savos gandrīz 78 gados viņš ir tik vitāla personība. Skolotājs mani uzaicināja uz dzimšanas dienu, bet vēl nezināja teikt, kur to svinēs – uz kalna, kādā purvā vai alā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kājotājs, Latvijas izzinātājs Vilnis Reguts viesojas Valkas un Strenču pusē

Kategorijas