Gads Amerikā sniedz noderīgu pieredzi un ļauj novērtēt labo, kas mums ir

2019. gada 1. novembris 08:34

1536

Gads Amerikā sniedz noderīgu pieredzi un ļauj novērtēt labo, kas mums ir

Markuss Beļakovs ir jauns cilvēks, kurš dzīvo Valkā. Ikdienā mācās Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā un, iespējams, vienīgais, ar ko viņš atšķiras no saviem vienaudžiem, – paralēli mācās kā 11., tā arī 12. klasē. “Nav viegli,” atzīst Markuss, bet pats šādu izvēli ir izdarījis, atliek cīnīties un uzvarēt.

- Tevi uz interviju aicināju, jo zinu – esi gadu pavadījis Amerikā. Kā tur nokļuvi?
- Pirms diviem gadiem redzēju reklāmu par nākotnes līderu apmaiņas programmu FLEX, arī angļu valodas skolotāja mums bija stāstījusi par iespēju gadu mācīties un dzīvot Amerikā. Pieteicos, bija daudz visādu pārbaudījumu, esejas, testi, intervijas. Tiku pusfinālā, tad finālā. Viņiem bija diezgan labi aprakstīts, ko vēlas, kādi kritēriji. Tā nu es biju viens no 20 Latvijas pārstāvjiem, kas tika iekļauts apmaiņas programmā. 2. augustā ierados Amerikā un nākamajā dienā – uz skolu.

- Amerikā mācības sākas jau augustā?
- Amerika ir ļoti plaša, un dažādos štatos skolas sākums ir atšķirīgs. Amerikā ir lielāka brīvība, ne tikai katrs štats, bet arī katra skola var nolemt, kad sākt mācību gadu. Manā skolā jaunais mācību gads sākās augustā. Es pirmo skolas dienu nokavēju.
- Kur dzīvoji? Vietu varēji izvēlēties pats?
- Es dzīvoju Hamiltonas pilsētiņā Indiānas štatā. Tā ir ļoti maza pilsēta, pat mazāka par Valku. Tur visi viens otru pazīst, sveicinās uz ielas, zina, kā katru sauc un kas esi par cilvēku. Zināms, ka Amerikā ir ļoti lielas skolas, kurās mācās ap pieciem vai pat desmit tūkstošiem skolēnu, bet mana skola nebija tāda tradicionāla amerikāņu skola. Hamiltonas vidusskolā mācījās aptuveni 80 skolēnu. Mēs tai skolā bijām desmit apmaiņas skolēni. Pamanāms lielums. Tā bija viena no mazākajām publiskajām jeb valsts skolām Indiānas štatā. Paši mēs nevarējām izvēlēties ne skolu, ne vietu, kur dzīvot. To iedalīja. Kā sapratu, tad viņi pārsvarā apmaiņas studentus novirza uz mazākām pilsētām. Varbūt tāpēc, ka vieglāk sadraudzēties mazā skolā.

- Vai amerikāņu skolēni ir draudzīgi?
- Amerikāņi ir ļoti atvērti, viņiem patīk runāt. Viņi stāsta – tas ir mans draugs, šis ir mans draugs, bet tās ir drīzāk draudzīgas attiecības, nevis īsta draudzība. Attiecības starp skolēniem ir draudzīgas, bet virspusējas. Arī man bija labas attiecības ar daudziem, joprojām sazinos ar dažiem Amerikā satiktajiem cilvēkiem. Es draudzējos ar Diānu no Rumānijas, ar kuru kopā dzīvojām pirmajā ģimenē, draugos biju arī ar jauniešiem no Taizemes un Malaizijas. Apmaiņas skolēni turējās kopā. Bija arī skolēni no Japānas, Taivānas, Honkongas, Turcijas, Serbijas. Es, protams, biju vienīgais latvietis šai skolā, iespējams vienīgais latvietis, kas bijis šajā pilsētā.

- Izstāsti, kāda ir skolas dzīve Amerikā.
- Stundas, tāpat kā Valkā, sākas pulksten 8.30. Starpbrīži ir ļoti īsi, tik vien, lai ātri pārietu no viena kabineta uz citu. Uz skolu kājām iet ja nu vienīgi tie, kas tai blakus kaimiņmājā dzīvo. Praktiski visus skolēnus uz skolu ved vai nu vecāki, skolas autobuss, vai viņi brauc paši. Amerikā auto vadīšanas tiesības iegūst no 16 gadiem, tāpēc daudzi vecāko klašu skolēni uz skolu brauc ar savu auto. Vidusskolā katrs pats izvēlas priekšmetus, kurus apgūt. Ir obligātie priekšmeti, kā matemātika, bet katrs pats var izdomāt, cik ilgā laikā izņemt nepieciešamo stundu skaitu, piemēram, gada vai divu gadu laikā. Ir liela brīvība un plašas izvēles iespējas. Katrs skolēns izvēlas septiņus priekšmetus, un katru dienu ir šie septiņi priekšmeti, un viss. Reizi semestrī savu izvēli var mainīt, ja nu domas mainās vai priekšmets nepatīk.

- Vai saprotu pareizi – Amerikā vidusskolēnam ir jāmācās tikai septiņi priekšmeti, ko pats izvēlas, iekļaujot izvēlē arī obligātos?
- Jā, tā ir. Katrs izvēlas apgūt to, kas viņu interesē, kas varētu noderēt dzīvē vai profesijas izvēlē. Manā skolā bija daudz mākslas priekšmetu. Es izvēlējos apgūt Amerikas un pasaules vēsturi, ko otrajā semestrī nomainīju, jo visu, ko tur mācīja, es jau zināju, ekonomiku, radošo rakstīšanu, kas ir literatūra mūsu izpratnē, algebru, angļu valodu, 3D mākslu, TV un radio klasi. Tie ir priekšmeti, ko apguvu visa mācību gada laikā, bet, kā jau teicu, katrā semestrī varēja izvēlēties, kurus septiņus priekšmetus ņemt. Stundas ir daudz brīvākas un radošākas kā pie mums.

- 3D un TV stundas izklausās ļoti interesanti, bet pie mums tas drīzāk piedienētu interešu centra nodarbēm?
- Amerikā nav tādas mūzikas vai mākslas skolas, interešu centri kā pie mums. Radošās iemaņas var apgūt skolā, ja pats to vēlas. Piemēram, 3D stundās mēs gatavojām telpiskas skulptūras. Varēja ņemt kartona kasti un veidot, ko un kā vēlies, vai arī skolotāja iedeva uzdevumu – atrast 100 priekšmetus klasē un no tiem izveidot skulptūru. Filmējām skolēnus starpbrīžos, uzdevām viņiem dienas jautājumu un tad to rādīja skolas gaiteņa televizoros. Mākslas priekšmetu stundas bija ļoti interesantas, tās visiem patika, jo skolēni paši domā, kādu priekšmetu vēlas izveidot un ko iemācīt. Protams, katrā priekšmetā ir programma un tas, ko priekšmetā skolēns varēs apgūt, bet skolotājs ir brīvs savā izvēlē. Viens skolotājs pasniedz vairākus priekšmetus. Piemēram, mūsu TV un radio stundu skolotājs mācīja arī biznesu. Arī akadēmisko priekšmetu stundas atšķīrās no tām, kādas ir Latvijā. Piemēram, angļu valodas stundā tur lasīja dažādus vecus tekstus, valstsvīru runas vai likumus un analizēja to saturu.

- Un tomēr, vai pie tik salīdzinoši atvieglināta mācību procesa necieš arī tas, ko skolēns zina. Vai mūsu skolēni tomēr nav gudrāki?
- Grūts jautājums. Iespējams, mūsējie zina vairāk. Nezinu, kāds līmenis bija citu skolu skolēniem, bet tajā skolā skolēni visai maz zina par savas valsts vēsturi, reti kurš var nosaukt slavenākos rakstniekus, viņi nezināja arī, kur atrodas Latvija un tamlīdzīgi. Man šķiet, ka viņi nelasīja grāmatas. Es noteikti varu pateikt, ka Amerikas un pasaules vēsturi zināju vislabāk klasē. Arī starptautiskajos notikumos orientējas vāji, piemēram, mani klasesbiedri neko nezināja par notikumiem starp Ameriku un Ziemeļkoreju.

- Interesantas stundas, bet maz ko iemācās?
- Iespējams, stundu skaits, lai pamatīgi apgūtu visu, ir par maz. Daudz atkarīgs arī no skolēnu vēlmes mācīties. Man ļoti patika, kā politikas skolotājs katrā stundā atvēlēja laiku, lai pārrunātu šībrīža politiskās aktualitātes. Tāda ikdienas politinformācija ar paskaidrojumiem. Es daudz runājos ar šo skolotāju, viņam bija plāns, ko viņš vēlējās iemācīt, bet Amerikas vēsture ir tik apjomīga, ka visam tam nepietiek laika. Ir jāizdara izvēles.
- Kā Amerikā skolotāji sadzīvo ar skolēniem, un otrādi?
- Tas, ko es redzēju un kā bija mūsu skolā, skolotājiem ir daudz brīvākas un draudzīgākas attiecības ar skolēniem kā Latvijā vai skolā Valkā. Mums skolotājs ir tas, kas nostājas klases priekšā un māca, bet skolēns – mācās. Un viss. Amerikā attiecības ir draudzīgākas, skolotāju un skolēnu starpā noris sarunas par dzīvi, ikdienu. Otrajā ģimenē es dzīvoju pie mūsu angļu valodas skolotāja un redzēju, ka pie viņa nāca, lai aprunātos, palūgtu padomu kādā problēmsituācijā. Bieži bija sarunas par attiecībām ar vecākiem. Tā lielākā atšķirība, ko es sajutu, – Amerikā katrs tiek uztverts kā personība. Skolotājs ir personība, un arī skolēns ir personība. Jā, skolotājs māca, bet viņš attiecas pret tevi kā pret personību, tas nozīmē respektē tevi, tavas domas un vēlmes. Arī man bija skolotāji, ar kuriem izveidojās draudzīgas attiecības, ar dažiem es joprojām sarakstos, apmaināmies ar jaunumiem.
- Ko tavi klasesbiedri sapņoja darīt pēc vidusskolas? Studēt?
- Kā kurš. Jā, protams, studēt universitātē bija daudzu mērķis, taču jārēķinās, ka Amerikā studiju maksa ir 20–40 tūkstoši dolāru gadā. Tas nozīmē kredīts uz dzīvi. Bet draudzējos ar puisi, kurš, tāpat kā viņa tēvs, vēlējās likt jumtus. Viņš brīvajā laikā palīdzēja tēvam, darbu jau prata un vēlējās to darīt arī pēc skolas. Man patika, ka tur kā vienīgo labo izvēli neuzspiež studijas augstskolā. Skolotājs minēja profesijas, kuras ir ļoti pieprasītas un kur var labi nopelnīt, piemēram, santehniķis. Aroda apguve tehniskajā koledžā tika rekomendēta kā laba izvēle.

- Tu gadu dzīvoji amerikāņu ģimenē, pastāsti par to.
- Es biju divās ģimenēs. Var teikt, ka ar pirmo ģimeni mēs nesapratāmies. Es tur dzīvoju kopā ar vēl vienu apmaiņas studenti no Rumānijas. Ģimenē bez vecākiem bija četri bērni – trīs māsas un brālis. Ikdienā kopā bijām astoņi cilvēki. Ģimenei bija ļoti noslēgts dzīvesveids, viņi brīvo laiku pavadīja pie televizora. Mēs nevēlējāmies pavadīt gadu Amerikā, sēžot uz dīvāna. Vēlējāmies redzēt Ameriku, vismaz tuvākās pilsētas. Liela problēma bija tā, ka Amerikā nav tāda sabiedriskā transporta kā pie mums. Visi pārvietojas ar automašīnām, tāpēc mēs nevarējām paši iekāpt autobusā un kaut kur aizbraukt.

- Paziņojāt, ka neesat apmierināti un jūs pārcēla uz citu ģimeni?
- Jā, bija kāds laiks jāpagaida, jo nekas jau nenotiek uzreiz, bet pēc tam es dzīvoju sava angļu valodas skolotāja ģimenē. Viņam bija privātmāja kaimiņu pilsētā – tipiskā amerikāņu privātmāju rajonā, kur ir māja pēc mājas, turklāt arhitektoniski rajoni atkārtojas. Sākumā bija tāda dīvaina sajūta kā labirintā. Skolotāja dēlam, kurš bija vienā vecumā ar mani, bija mašīna. Varējām braukt, kur vēlamies.

- Interesanta, bet ne viegla pieredze, vai ne? Kas ir tās lietas, kas tev Amerikā patika vislabāk un kas ne?
- Kā galveno minēšu skolu. Skolā tiešām bija interesanti. Nezinu, cik daudz tur iemācījos lietas, kas noder Latvijas skolā, bet kā cilvēks guvu ļoti daudz. Ļoti patika mākslas stundas, arī politikas stundas ar ikdienas šībrīža notikumu analīzi, piedalīšanās mūziklā, ko iestudējām visu otro semestri. Ļoti patika skolotāju un skolēnu attiecības. Patika mūzikli, ko redzēju, tas bija augsts līmenis. Īsta Brodveja! Amerikā viss ir liels un grandiozs. Arī attālumi. Tā ir cita mēroga valsts. Viņiem ir citas tradīcijas, arī uzskati. Svētku svinēšana ir atšķirīga. Ne Ziemassvētkus, ne dzimšanas dienas, ne Lieldienas tur nesvin, kā tas ir Latvijā. Mums tas ir labāk. Jaunieši retāk kā pie mums tiekas un kaut ko dara kopā, daudz laika pavada pie datoriem, spēlējot videospēles, vai “sēž” viedtālruņos. Nav tāda klases kolektīva kā pie mums, klasesbiedri katrā priekšmetā mainās. Mēs vairāk pavadām laiku kopā ar draugiem, ejam kaut kur ārā. Tur reizēm jaunieši sarunā un aizbrauc uz lielāko tirdzniecības centru kopā iepirkties vai pavadīt laiku. Man ļoti pietrūka iespējas iziet ārā no mājas un vienkārši kaut kur pastaigāties, jo Amerikā ar kājām neviens nekur nestaigā, visi tikai brauc. Kad izgāju savā pilsētā uz ielas, biju tur vienīgais cilvēks.

- Vai ieteiktu arī citiem jauniešiem izmantot iespējas apmaiņas programmā pavadīt gadu svešā valstī?
- To nevar viennozīmīgi pateikt. Katrs cilvēks ir atšķirīgs. Visi tik ilgu atšķirtību no ģimenes nevarētu izturēt. Tas katram pašam jāizspriež, vai vari mesties iekšā nezināmajā, dzīvot svešā ģimenē, iejusties svešā vidē, kur tev nav neviena tuvinieka. Viss jauns, nezināms. Vai vari tikt galā ar stresa situācijām, ja kas nav pēc tava prāta. Protams, ka tā ir ļoti laba un dzīvei noderīga pieredze. Tas dod plašāku skatījumu uz dzīvi. Satiku tik dažādus cilvēkus, ieguvu jaunus draugus, iepazinu citas valsts kultūru, ieguvu jaunas pieredzes. Šis gads palīdzēja labāk novērtēt to labo, kas mums ir. Kaut vai ģimeni, draugus un iespēju vienkārši pastaigāties pa Valku. Tās ir pašsaprotamas lietas, kad tās ir, bet tur, Amerikā, to nebija, un uzreiz saproti, kas tev ir galvenais.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gads Amerikā sniedz noderīgu pieredzi un ļauj novērtēt labo, kas mums ir

Kategorijas