Bērnudārzs ar plašu pagalmu un sirdi

2019. gada 8. novembris 08:34

886

Ērģemes bērnudārzs atrodas Ērģemes ciemā, it kā paslēpies no lielceļa, uzkalnā aiz pamatskolas ēkas, meža ielokā. Kad pirmo reizi uz turieni devos, lai no dārziņa izņemtu savu krustdēlu, atceros, ka, izkāpjot no mašīnas, sajutu mieru, kas valdīja, arī ieejot bērnudārza grupiņā. Ik reizi man pretī nāca laipnas un smaidīgas audzinātājas un auklītes. Turklāt Ērģemes bērnudārzā strādā daudz gados jaunu audzinātāju, kas nav raksturīgi specialitātei Latvijā. Kas mūsdienās ir noteicošais, lai izvēlētos strādāt pirmsskolas izglītības iestādē (PII), turklāt laukos?
Evita Cimbule ir no Omuļiem, bet šobrīd dzīvo Ērģemē. Ērģemes bērnudārzā strādā jau 16 gadus. Sāka strādāt kā auklīte 24 gadu vecumā, kad viņas meitai palika divi gadi. Šobrīd Evita bērnudārzā strādā kā pedagoģe, izglītības metodiķe un logopēde. Viņa arī atbild un uzrauga to, kā norit mācību process visās trijās pirmsskolas izglītības grupiņās.
Evita: - Nekad nebiju domājusi, ka strādāšu izglītības iestādē. Auklītes darbu Ērģemes bērnudārzā man piedāvāja, kad biju mājās ar mazu bērnu. Darbu pieņēmu, sāku strādāt un sapratu, ka man ļoti patīk, un nolēmu mācīties pedagoģiju. Kad gāja projām toreizējā bērnudārza vadītāja Inta Kruška un atbrīvojās arī audzinātājas vieta, “brīvprātīgi piespiedu kārtā” (smejas) es ieņēmu šo amatu, lai gan man nebija tāda mērķa. Ir lietas, kas dzīvē notiek pašas par sevi.

- Ērģemes dārziņa audzinātājas un auklītes vienmēr redzu priecīgas un smaidīgas. Ko darāt, kā motivējat kolektīvu?
Evita: - Šeit vienkārši ir tāda aura. Kad atnācu uz šejieni strādāt, tā jau šeit bija. Man šķiet, ka šeit vienkārši savādāk nevar, – lai gan bērni mainās, viņi visi ir brīnišķīgi, un, kāds tu iesi pie viņiem, tādi viņi būs pretī.

- Vai arī Ērģemes bērnudārzā mēdz būt tā, ka trūkst darbinieku un ir grūti tos atrast?
Evita: - Jā, ir grūti atrast darbiniekus. Kad kāds no kolektīva sāk slimot, sevišķi, ja gadās garāka slimošana – nedēļa vai divas, ir grūti atrast aizvietotājus, turklāt ne visi ir gatavi strādāt par algu, ko maksā pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem. Esmu dzirdējusi stāstus, ka atnāk uz bērnudārzu meitenes praksē un pēc tās saprot, ka nevēlas strādāt šajā jomā. Pie mums tā nav bijis, bet šis darbs nav viegls un katru gadu ir jāmācās.
Indra Baltere, līdzīgi kā Evita, strādāt Ērģemes bērnudārzā sāka, kad viņas meitai bija divi gadi. Viņa stāsta, ka šeit strādā kopš 2000. gada. Nostrādāti pilni astoņpadsmit gadi, lai gan jau studiju laikā Liepājas institūtā, ceturtajā kursā, kad bija brīvais apmeklējums (1992. gadā), sāka strādāt Ērģemes bērnudārzā, jo tur trūka darbinieku, bet pēc eksāmeniem un institūta absolvēšanas nācās darbu sākt Valkas PII “Pasaciņa”, jo Ērģemē darbinieks jau bija atrasts. Pēc astoņiem nostrādātiem gadiem “Pasaciņā” viņa atgriezās uz dzīvi Ērģemē, kur ir vecāsmammas mājas, un sāka strādāt Ērģemes bērnudārzā. Viņa atceras: “Tolaik, kad Ērģemes bērnudārzā trūka audzinātāju, kolhoza priekšsēdētājs bija Vilis Jansons. Viņš man pat iedeva stipendiju studijām Liepājas institūtā, lai pēc tām es atgrieztos un šeit strādātu. Uzreiz atgriezties neizdevās, jo bija citi priekšā, toties atgriezos vēlāk.”
Indra 12 gadu vecumā pašmācības ceļā apguva ģitārspēli un savas prasmes pielieto darbā ar bērniem kā mūzikas skolotāja. “Par mūzikas skolotāju dārziņā kļuvu pēc tam, kad iepriekšējā pasniedzēja Gita Plūmīte no mums aizgāja un nebija, kas nāk vietā,” atceras Indra. Viņas ģitārspēle bērnudārza bērnu pasākumiem piešķir īpašu “odziņu” un noskaņu un paceļ tos citā kvalitātē.
Guna Vīlistere, Dina Krama un Kristīne Krama ir ērģemietes, kuras savulaik beigušas Ērģemes bērnudārzu. Viņas ir gados jaunas, visas studējušas pedagoģiju, dzīvo Ērģemē un par savu darbavietu izvēlējušās pirmsskolas izglītības iestādi laukos.
Guna Vīlistere, pabeidzot vidusskolu, iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai kļūtu par sporta skolotāju, bet studijas nācās pārtraukt, jo piedzima dēls Alekss. Brīvajā laikā Guna ar meitu Melisu mēdz piedalīties orientēšanās sacensībās un savas prasmes orientēties apvidū cenšas nodot arī saviem audzēkņiem, dodoties pastaigās ne tikai pa ierastiem ceļiem un takām. Ērģemes bērnudārzā sāka strādāt 2015. gada septembrī kā auklīte. Pirms tam strādāja Ērģemes bērnunamā – Valkas novada Ģimenes atbalsta centrā “Saulīte”. Guna stāsta: “Bērnunamā bija jāstrādā arī pa naktīm un, tā kā man mājās bija mazi bērni, tāpēc tad, kad bērnudārzā tika atvērta trešā grupa un vajadzēja auklīti, uzreiz pieteicos šim darbam, bet jau pēc pusgada no auklītes tiku paaugstināta par audzinātāju.”

- Lai strādātu bērnunamā, ir nepieciešama drosme un jābūt emocionāli noturīgam. Kāpēc gāji strādāt uz bērnunamu?
- Mana mamma tur strādāja. Jutos tur kā savējā, kā ģimenē. Es pazinu bērnus, un bērni pazina mani.

- Vai pieredze, strādājot ar bērnunama bērniem, kaut ko deva darbam bērnudārzā?
- Noteikti. Pieredze ar bērnunama bērniem un problēmu ģimenēm, problēmu situācijām un citiem neērtiem jautājumiem ļauj man uz citiem bērniem paskatīties pavisam savādāk – ar izpratni. Jāatzīst, ka ir lietas, kas notiek attiecīgajās vietās un profesijās, par kurām nemaz nevar iedomāties.

- Vai bērnudārza bērni uzdod jautājumus par otrajā stāvā – bērnunamā – dzīvojošajiem bērniem un jauniešiem? Vai un kā jūs par viņiem stāstāt, kā informējat?
Evita: - Mēs “Saulītes” bērnus un darbiniekus uztveram kā kaimiņus, neviens viņus nesauc par bērnunama bērniem, bet namiņa bērniem.
Guna: - Vecākās grupiņas audzēkņiem varētu rasties jautājumi, bet viņu grupas telpas ir skolas ēkā un viņi ikdienā neredz bērnunama bērnus staigājam. Turklāt patlaban bērnunamā ir ļoti maz bērnu.
Kristīne: - Man ir bijusi viena reize, kad bērns pajautāja, kāpēc viņi iet tur augšā. Atbildēju, ka tur viņi dzīvo, ka tās ir viņu mājas, un no tās reizes vairāk neko nav prasījuši.
Kristīne Krama par to, kā izlēma strādāt Ērģemes bērnudārzā, atklāj: “12. klasē sapratu, ka studēšu filoloģiju, man tas likās dikti smalki. Bet ar tādu domu, ka pēc tam skolā mācīšu latviešu valodu. Aizgāju uz Rīgu studēt, dzīvoju kojās Mežciemā – medicīnas kojās, kur blakus bija 251. pirmsskolas izglītības iestāde, un man blakus istabiņā dzīvoja meitene, kura tur strādāja un mācījās pedagogos. Viņa man par darbu bērnudārzā stāstīja tik daudz interesantu lietu, ka es jau janvārī sapratu, ka filoloģiju nestudēšu. Nākamajā mācību gadā uzsāku studēt pedagoģiju. Studiju laikā sāku strādāt tajā pašā 251. bērnudārzā, bet mans mērķis bija tikt līdz Ērģemei, strādāt tuvu mājām. Pirms darba Ērģemes bērnudārzā, līdzīgi kā Indra, nepilnus divus gadus nostrādāju Valkas bērnudārzā “Pasaciņa”. Šobrīd mācos māszinības – vēlējos pēc otrā bērna piedzimšanas kādas izmaiņas, papildināt savas zināšanas, kaut ko pašizpausmei.”
Dina Krama, līdzīgi kā māsa Guna Vīlistere, pedagoģiju ir apguvusi RPIVA Cēsu filiālē. Ērģemes bērnudārzā Dina nāca praksē, gaidot savu meitiņu Anci. Kad meita bija tik veca, lai ietu dārziņā, Dina bērnudārzā sāka aizvietot kolēģus, kad tas bija nepieciešams, un no aizvietotājas kļuva par pastāvīgu darbinieku. Dinai ir vairāki hobiji, viens no tiem – viņa organizē ballītes bērniem. “Tā ir platforma, kurā varu izpausties. Labprātāk vadu bērnu pasākumus, aktivitātes kādu lielāku pasākumu ietvaros, piemēram, Ērģemē kapusvētku laikā vai Valkas pagasta sporta spēlēs Lugažos. Privātās bērnu ballītes mani līdz galam neuzrunā. Ar vīru kopā izgatavojam pulksteņus no vecām mūzikas platēm. Brīvdienās ir, ko darīt, bet izdodas atrast laiku arī sev un uzelpot no darba dārziņā.”

– Visu jūsu bērni ir nākuši šajā dārziņā. Vai ir sanācis būt par audzinātāju pašas bērnam?
Evita: - No tā cenšamies izvairīties, jo tas ir emocionāli grūti gan bērnam, gan mātei. Bērns kļūst ļoti greizsirdīgs – tās rokas jau tiek citiem un tas klēpis ir viens.
Kristīne: - Atceros, kad mana meita bija maza, Evita teica, ka nevajag strādāt kopā ar savu bērnu. Toreiz nodomāju, ka tas nevar būt tik traki un grūti, bet tagad, kad dažas reizes ir nācies strādāt grupiņā, kurā ir mans dēls Kārlis, sapratu, ka tā tiešām nevar. Tad sāp visas maliņas, pats neko vairs nevar izdarīt, nemāk zīmēt, krāsot un tamlīdzīgi.

- Vai ir bijusi kādreiz vēlme doties prom no Ērģemes, pārcelties uz dzīvi citur, meklēt citu darbu?
Dina: - Es nekad neesmu izbaudījusi dzīvi tālāk par Valku – neesmu dzīvojusi kojās Rīgā vai Valmierā un man nekad nav bijusi vēlme pēc tā. Kad sākās attiecības ar vīru, es braucu pie viņa uz Rīgu, kad viņš tur dzīvoja, bet nekad nav bijusi vēlme tur palikt. Šeit ir piemēroti apstākļi, lai dzīvotu, – mājas, tuvu darbs, otrā pusīte un patriotisms pret vietu. Vecāki ir no šejienes, esmu te augusi, mums ir sava kultūra, savas prioritātes. Nespēju iedomāties braukt kaut kur projām un visu sākt no jauna, neesmu tik stipra.
Kristīne: - Tas no bērnības, tā ir mūsu dzimtā vieta. Es laikam esmu pārāk slinka (smejas), lai kaut ko mainītu, bet, izdzīvojot to, kas ir bijis, saprotu, ka nekur nav tik mierīgi kā šeit, vienalga, vai tā ir Valka vai Rīga. Es šeit atgriežos un jūtu, ka varu uzelpot. Nesen biju pastaigā ar bērniem pa mežu un nodomāju – kur vēl tā var? Pilsētā nevarētu.
Indra: - Kolektīvs mums ir maziņš un saliedēts. Lai gan nāk klāt jaunas skolotājas, mēs, šīs vietas miera pārņemti, dažādu vecumu un paaudžu cilvēki, strādājam harmonijā
Evita: - Ikdienā mēs kopā bieži nesanākam, savās brīvajās 30 minūtēs parasti katra savā kaktiņā kafiju vai tēju padzeram un turpinām dienu, šodien mums ir tādi mazie svētki, tāpēc esam tādas priecīgas. Ir šai vietā, Ērģemē, kaut kas maģisks.

Uzziņai
• Ērģemes pamatskolas pirmsskolas grupa, agrāk bērnudārzs “Čiekuriņš”, tika atvērta 1990. gada
1. septembrī.
• Šajā 2019./2020. mācību gadā būs 30 izlaidums.
• Savu nosaukumu “Čiekuriņš” bērnudārzs ieguva pateicoties priedēm, kas to ieskauj.
• Dārziņā darbojas trīs grupas: jaunākā “Lācēni”, vidēja – jaukta vecuma grupa “Zaķēni” un vecākā grupa “Bitītes”.
• Agrāk bērnus no Omuļiem, Turnas un Kārķiem uz dārziņu veda ar autobusu šoferis Dairis Students (joprojām strādā par autobusa šoferi un bieži ved Ērģemes pamatskolas bērnus).
• Pirmā bērnudārza “Čiekuriņš” vadītāja bija Māra Bērziņa, kura izdomāja, ka audzinātājām varētu būt vienādi tērpi. Tika sagādāts vienāds audums, bet fasonu un stilu katra audzinātāja varēja izvēlēties pati.
• Šobrīd bērnudārzu apmeklē 38 bērni, bet pēc jaunā gada būs 40

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bērnudārzs ar plašu pagalmu un sirdi

Kategorijas