Mārīte Orleane: “Citas izejas nav, kā tikai lauzties uz priekšu.”

2009. gada 31. maijs 10:44

1535

Mārīte Orleane: “Citas izejas nav, kā tikai lauzties uz priekšu.”

Valkas pagasta "Spuldžu" māju saimniece Mārīte Orleane ir pierādījusi, ka ar pamatīgu darbu laukos var pastāvēt un pietiekami iztikt arī tad, kad visapkārt runā par grūtiem laikiem un valsts grimst arvien dziļākā krīzē.

Pēc M. Orleanes pārliecības, vienmēr var atrast, ko darīt, ja tikai ir griba ķerties klāt. Pirms trim gadiem arī viņas dzīvē bija periods, kad vajadzēja domāt, ko iesākt. Darba apkārtnē nebija, bet M. Orleane saprata, ka ilgi abi ar vīru no viņa pensijas vien arī nespēs iztikt.

"Un tad tikpat kā no augšas man kāds spēks būtu pagrūdis šajā virzienā. Vēl šobaltdien nesaprotu, kādēļ sāku darboties lopkopībā. Toreiz daudz runāja, ka Eiropai vajag tīrus laukus un, lai neizdarītu galīgās muļķības, sāku mācīties. Netālu stāvēja tukša ferma, to no īpašniekiem iznomāju, sāku pamazām iegādāties un audzēt liellopus, ieguvu pašnodarbinātas personas statusu, un te nu esmu," saka M. Orleane.

Gaļas liellopus Mārīte sāka audzēt 2005. gadā un tagad saimniece var lepoties ar kvalitatīvu ganāmpulku, kurā ir 34 dzīvnieki.

Protams, mirklī tas nenotika un arī brīnumu nekādu nebija. "Kaut savulaik mana mamma bija fermā strādājusi, visu jau no agrāk redzētā biju aizmirsusi. Es pat nezināju, kā pareizai govju turēšanai jāiekārto kūts. Ļoti daudz zināšanu ieguvē man deva Vidzemes lauku attīstības biroja rīkotās mācības un semināri.

Sāku tos pastāvīgi apmeklēt un, jāatzīst, ieguvu pamatīgas zināšanas. Iepriecināja arī biroja speciālistu pretimnākšana. Tā kā tam visam esmu izgājusi cauri, varu apliecināt, ka ļoti nozīmīgs ir citu morālais atbalsts, ja sāk kaut ko jaunu. Biroja darbinieki nekad neatteica palīdzību, ja kaut ko nezināju, vienmēr visu pamatīgi izskaidroja.

Kursos iegūtais lauksaimniecības sertifikāts ir mans pamatdokuments tagadējai darbībai. Mana ganāmpulka pārraudze Aelita Punkstiņa pati personīgi palīdzēja atvest bulli no zemnieka Tāļa Lārmaņa pļavām. Tā nebija joka lieta. Vērsis kļuva pavisam jocīgs, es pat domāju, ka tas sajucis prātā, no savvaļas nokļuvis fermā.

Aelita palīdzēja veikt vajadzīgās analīzes, sniedza padomus un pamazām dzīvnieks pierada pie jaunajiem apstākļiem. Ko tikai es nedarīju! Ar bulli runājos visu dienu, pat dziesmas dziedāju, lai viņš pierod pie sievietes balss. Tas, ka milzenis pirms tam bija respektējis vīrieša balsi, nebija garantija, ka tas klausīs arī mani," atceras M. Orleane.

Par Mārītes saimniekošanas prasmi un uzņēmību atzinīgus vārdus saka arī Vidzemes lauku attīstības biroja speciālisti. "Te ir tas variants, kurā redzams, kā biroja sniegtās konsultācijas un mācībās speciālistu stāstītais īstenojies praksē.

Turklāt Mārīte visu nepārņem automātiski, bet vērtē, ko tieši savā saimniecībā būtu vislietderīgāk ieviest. Ir interesanti redzēt, kā saimniece attiecas pret dzīvniekiem. Viņa ar tiem sarunājas tāpat kā ar cilvēkiem. Iepriecina, ka dažos gados viņa spējusi izveidot augstvērtīgu ganāmpulku," saka biroja lopkopības speciāliste Aelita Punkstiņa.

Tikai gluži vizuāli apskatot liellopu fermu, ir skaidrs, ka darbs tajā nav viegls. Novietnē nav modernu tehnoloģiju, kārtības uzturēšana prasa daudz roku darba. Uz to norāda arī A. Punkstiņa, kura mani pavada. "Tehnikas nav daudz. Lielākoties visi mēsli jāizved ar ķerru. Tomēr viss tik un tā ir kārtībā. Saimnieces uzņēmība ir apbrīnojama," atzīst A. Punkstiņa.

Pati Mārīte atbild, ka ar visu tikt galā palīdz neatkarības apziņa. "Man nav ne priekšnieku, ne vietnieku, ne strādnieku. Pati skrienu uz visām pusēm un daru, ko vajag," stāsta M. Orleane. Darba gaitā viņa atklājusi, ka mīl šos dzīvniekus. "Katru jaunpiedzimušo teliņu sagaidu ar lielu interesi, kāds tad tas jaunpienācējs būs.

Visi man ir mīļi. Bullim es vispār nespēju pateikt nevienu sliktu īpašību. Raksturi gan dažādi, bet nu jau dzīvnieki cits ar citu ir apraduši. Katra govs zina savu mājvietu un labi saprot, ka tur viņu vienmēr gaidīs ēdiens. Vienai gan jāpiesien kāja, kad baro bērnus, jo mīl spārdīties, palaidne tāda," stāsta M. Orleane.

Saimnieces teiktais ir gluži pretējs daudzkārt dzirdētajiem vārdiem par grūtībām laukos un it īpaši par traģisko situāciju lopkopībā. Uz jautājumu: "Kāda tad ir dzīve laukos?", Mārīte atbild ātri un pārliecinoši: "Ārkārtīgi laba." Redzot manu apjukumu, viņa turpina:

"Mani neviens no darba nevar atlaist. Nav neviena priekšnieka un padotā, pašnodarbinātais pats visu dara. Darba tiešām netrūkst. Mazdēls man ar traktoru uzara kartupeļu lauku, mēģināja vagot. Zēns mācās. Arī viņš aug pie zemes un apgūst tās kopšanu. Tas ir labi. Ja atklāti, tad ir bijuši mirkļi, kad pārņem pesimisms. Tādos brīžos cenšos salikt plusus un mīnusus dzīvei pilsētā un laukos. Tā nokļūstu pie neziņas, ko es darīšu uz dzīvoklī uz balkona, un tad visas dumjās domas atstājas. Ieslēdzu mūziku, izeju ārā un kurš pirmais darbs patrāpās, to daru.

Jā, ir grūti, bet tas, ka tevi neviens nedzenā un, galvenais, ir iztikas avots, nostrādā par labu laukiem. Mācībās esmu apguvusi arī prasmi rakstīt projektus. Ar to palīdzību esmu iegādājusies pļaujmašīnu, svarus un citas lietas. Tagad esmu nolēmusi rakstīt projektu, lai dabūtu ģeneratoru, jo strāvas padeves pārtraukumi notiek diezgan bieži, bet tādos brīžos elektriskais gans ir bezspēcīgs," stāsta M. Orleāne.

Nodarbošanās lielu peļņu nedod, bet nodrošina pietiekami labu dzīvi, lai nevajadzētu sūroties. "Ja izdzīvoju tad, kad bija tikai vīra pensija, tad tagad nudien nenomiršu. Saimniecībā vairs nevienu dzīvnieku no citurienes neiepērku, bet ganāmpulku ataudzēju uz vietas. Gaļu pārdodu pārstrādātājiem Kuldīgā. Ar šo firmu esmu ļoti apmierināta, viņi vienmēr izpilda, ko solījuši. Veikalos lielākoties nopērku tikai kārumus mazbērniem, jo pārtiku - olas un gaļu - iegūstu mājās," saka M. Orleane.

To gan saimniece atzīst, ka darbs ir no agra rīta līdz vēlam vakaram, jo ar visu galā jātiek pašai. "No rīta pārskatu dokumentus, sazvanos, ar ko vajag, un tad uz kūti. Vakarā, kad pārnāku, tad fiziski esmu galīgi iztukšota. Tieku līdz gultai, mazbērni pasniedz vakariņas, pēc tām tūlīt arī aizmiegu. Ir arī savs labums.

Nav jāskatās televīzijā ziņas, kas sola vien sliktākus laikus. Tā es izvairos no drūmām domām. Nav jau citas iespējas, kā dzīvot ar devīzi - tik uz priekšu! Man ir jādzīvo un, kad es saprotu, - mani neviens nebaros, neko nedos, ar mani neviens neauklēsies, tad cita varianta vienkārši nav, kā pašai vien lauzties uz priekšu," apliecina M. Orleane.

Arī valdības lauku politiku "Spuldžu" saimniece nevērtē kritiski. "Krievu laikos mums vispār neko nedeva. Tagad tomēr atbalsta ražošanu un man ar to, ko piešķir, pietiek. Ar lielajiem ražotājiem kopā bļaut es neiešu, jo viņi par mazo saimniecību īpašniekiem tāpat nedomā," apliecina M. Orleāne.

Līdzetus ikdienas darbam Mārīte audzina arī trīs mazbērnus - divas meitenes un puiku. Viegli tas neesot, jo bērni ir bērni. Tomēr iemācīts ir daudz. "Viņi nereti nāk man līdzi uz fermu un es jūtu, ka arī dzīvnieki jūtas labāk, sadzirdot bērnu balsis. Acīmredzot govis pret bērniem jūt kādu īpašu mīlestību. Savukārt mazbērni redz, kāda tad ikdienā ir īstā dzīve," saka M. Orleane.

Arī kaimiņi esot ļoti saticīgi. "Laukos vispār, man šķiet, cilvēki ir labestīgāki un iejūtīgāki cits pret citu nekā pilsētā. Kaimiņi mazdēlam iemācīja strādāt ar traktoru, viņš savā pusaudža vecumā man ir kā trešā roka. Mēs te cits citu cienām. Ja manis nebūs uz vietas, bet kāds svešinieks parādīsies pie fermas, varu būt droša, ka kaimiņš tūlīt dos ziņu," stāsta M. Orleane.

Saimniece atzīst, ka pašreizējā krīze valstī viņas dzīvi neietekmē. "Es to nejūtu, jo neviens man neko nedeva un arī neņem. Visu esmu nopelnījusi ar savu darbu. Kā man maksāja par nodoto gaļu, tā maksā arī tagad.

Neko zaudējusi neesmu, tādēļ krīze uz mani neattiecas," apliecina M. Orleane.Mārīte uzskata, ka tas, ko Dievs viņai jau tagad iedevis, ir daudz. "Noteikti esmu optimiste. Vienkārši nav par ko žēloties. Īpašumu, ko zaudēt, man nav, un tas mani dara brīvu. Ir darbs, mājas - vairāk arī neko nevajag," saka M. Orleane.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mārīte Orleane: “Citas izejas nav, kā tikai lauzties uz priekšu.”

Kategorijas