Mums mediķus vajag vairāk nekā viņiem mūs

2019. gada 27. novembris 13:11

300

Mums mediķus vajag vairāk nekā viņiem mūs

Rakstīt par veselības lietām ir sarežģīti, jo tas ir personīgi un emocionāli. Mēs uz to, kā strādā mediķi, pelnījuši viņi lielākas algas vai ne, ir vai nav normāla mums medicīnas pakalpojumu pieejamība, skatāmies no savas pieredzes redzespunkta. Priekšstatu ietekmē arī mediji un ko stāsta paziņas, radi. Apkopojošais priekšstats šobrīd ir, ka veselības nodrošinājums ir šausmas pacientiem un šausmas mediķiem.

Mana personīgā pieredze ir visai maiga, ja tā var teikt. Paldies Dievam, nav man dzīvībai bīstamu kaišu, ja rodas kāda veselības problēma, mani dakterē ģimenes ārsts, kāds speciālists, kur esmu sūtīta. Esmu gaidījusi valsts rindā un maksājusi pilnu maksu. Nu kā mēs visi. Nācies saskarties arī ar neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un mana pieredze – paldies un vēlreiz paldies! Atbrauca ātri, izturējās profesionāli un atbalstoši. Tik korekti, ka pat nobīties nepaspēju, ka esmu “ziepēs”. Tieši to pašu varu teikt par dažām slimnīcā pavadītām dienām, jo abas reizes mani aizvizināja uz slimnīcu. Vai nu tāpēc, ka gan Gaiļezerā, gan Vidzemes slimnīcā pavadīju īsu brīdi un nespēju daudz vērot apkārt notiekošo, nedzirdēju skarbas frāzes, neviens mani arī neaizmirsa koridorā un atkal varu teikt – paldies. Arī pie ģimenes ārstes allaž esmu varējusi pierakstīties bez kādas cīņas. Nu jā, pie speciālistiem vai uz dažiem izmeklējumiem gan arī par savu naudu nācies gaidīt visai ilgi. Tas kaitina, protams. Bet tāda nu ir veselības aprūpes sistēma, un tieši par to ceļ trauksmi mediķi, par līdzekļu trūkumu. Arī savā makā, protams.

Zinu, daudzi tagad nodomā, – nu paveicās un ņemas stāstīt citu pieredzi. Jā, diemžēl notiek arī tā, ka gribas raudāt līdzi. Diemžēl pusavīzi varētu pierakstīt no negatīvās pieredzes, ko ne viens vien varētu pastāstīt. Vissmagāk ir dzirdēt par izmisumu, ko piedzīvo tuvinieki, kad cerības vairs nav, bet cilvēks vēl ir dzīvs. Katram ir savs stāsts, sava pieredze un tā veido attieksmi, taču skaidrs ir viens – mums mediķus vajag pat vairāk nekā mediķiem pacientus. Pat iedomāties negribētu, kas notiktu, ja brīdī, kad vajag ātro palīdzību, klausulē pateiktu - diemžēl darbinieku trūkuma dēļ neviens pie jums nevar atbraukt. Tas, protams, ir pārspīlējums, taču mediķu patiešām trūkst. Veselības aprūpē mums trūkst tik daudz kā, lai cilvēki justos droši. Neskatoties uz to, tāda viennozīmīga atbalsta mediķiem viņu cīņā nav. Jo ir neapmierinātība ar to, kā ārstē un vai vispār ārstē. Tomēr, metot akmeni, jāskatās, lai trāpa tikai tiem, kas patiesi nav mediķa vārda cienīgi. Bet šobrīd daudzi visus ārstus ieliek vienā maisā un piekar birku – aploksnīšu ņēmēji. Tieši tāpat kā visus pedagogus vai žurnālistus. Bet katrā profesijā ir godprātīgi un negodprātīgi darbinieki.

Man šķiet, ka sabiedrība visai rezervēti izturas pret mediķu prasībām tāpēc, ka paši mediķi klusē vai cenšas attaisnot negodprātīgos un ciniskos amata brāļus un māsas. Teiciens “vārna vārnai acī neknābs” ir vietā. Nevar būt, ka slimnīcas vadība, mediķi paši nezina, ka joprojām pastāv aploksnes ar naudu kā pateicība vai maksa par labāku pakalpojumu. Kāpēc mediķi nenostājas pret šādu apkaunojošu sistēmu. Mediķu loks, kuri ir pateicību saņēmēji, ir visai šaurs, domāju, ka lauku reģionos tādu nav. Bet, tāpat kā medu mucā var sabojāt ar karoti darvas, tā gadījumi, kad mediķi ir kukuļņēmēji, neiejūtīgi, augstprātīgi vai pavirši izturas pret pacientiem ietekmē sabiedrisko domu. (Nu jā, un arī mana ģimene zina, ka cerība glābt dzīvību maksā visus ietaupījumus.)

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mums mediķus vajag vairāk nekā viņiem mūs

Kategorijas