Smiltenes tehnikuma skolotāja Jolanta Duncīte: “Zināšanām jābūt praktiski noderīgām!”

2019. gada 13. decembris 09:18

1767

Smiltenes tehnikuma skolotāja Jolanta Duncīte: “Zināšanām jābūt praktiski noderīgām!”

Kad Smiltenes tehnikuma nākamo lopkopības tehniķu un veterinārārsta asistentu skolotāja Jolanta Duncīte bija maza meitene, viņa vēlējās kļūt par dzīvnieku dakteri. Pēc tam virsroku ņēma vēlēšanās būt skolotājai. Visi mājas, suņi, kaķi un lelles tika salikti rindā un skoloti. Bet sirds dziļumos Jolanta Duncīte vienmēr jutusies kā lauku meitene. Tāpēc kad pienāca laiks izvēlēties nākotnes profesiju, viņa atnāca uz Smiltenes tehnikumu, kur izmācījās par veterinārfeldšeri. Šogad viņa atkal atgriezās skolā. Kā skolotāja.

“Pēc tehnikuma beigšanas sāku strādāt organizācijā, kas nodarbojās ar mākslīgās apsēklošanas piedāvājumiem Valkas rajonā,” stāsta Jolanta Duncīte. “Lielākā daļa mana darba mūža pagājusi saistībā ar dzīvniekiem un mākslīgo apsēklošanu. Pēdējos desmit gadus nostrādāju z/s “Līčupes” par veterinārārsta palīgu un mājlopu mākslīgo apsēklotāju.”

Skolotāja nu jau vairāk nekā 20 gadus nodarbojas arī ar piena un gaļas liellopu pārraudzību. “Sadarbojos ar lauksaimnieku organizāciju “MASTERRIND”, kas katru gadu rīko vaislas buļļu izsoles. Tajās palīdzu Latvijas lauksaimniekiem izvēlēties vaislas liellopus,” stāsta Jolanta Duncīte.

Mīļākais un bezrūpīgākais laiks mūžā

“Pie manām bērnības mājām bija ferma, kur mamma kopa kolhoza teliņus. Tur pagāja arī visas manas vasaras un brīvie brīži,” atceras skolotāja. “Sākumā mamma vēlējās, lai mācos vidusskolā. Bet beigās, redzot, ka mana izvēle ir nopietna, ļāva nākt uz Smiltenes tehnikumu.

Tehnikuma laiks – tas ir vismīļākais un bezrūpīgākais laiks manā mūžā. Bijām “bēcīši”. Tie toreiz gandrīz visi vienmēr bija tādi palaidnīgāki. Tad jau nebija ne mobilo telefonu, ne datoru, visas blēņas izdomājām paši. “Mūs audzināja skolotāja Vija Valtere. Bijām ļoti draudzīgs kurss. Arī tagad mums ir sava “WhatsApp” grupa, kurā visi vienmēr parunājamies. Ik pa laikam satiekamies arī klātienē.

Tehnikumu pabeidzu 1988.gadā. Tagad, strādājot skolā, ir patiess prieks satikt savus kādreizējos skolotājus. Skolotājs Leons Peļņa man mācīja fizkultūru. Rudīte Benta lieliski iemācīja parazitoloģiju. Mārīte Dragone toreiz mācīja sabiedrības mācību. Vienmēr ar vismīļākajām atmiņām atceros arī savu agronomijas skolotāju Rutu Kalniņu. Guntis Viļums, nesen pabeidzis augstskolu, mums mācīja fiziku.”

“Vēlējos dalīties savā pieredzē”

Jolantas Duncītes dzimtā puse ir Gulbene. Bet jau tehnikuma laikā viņai Smiltene ļoti iepatikusies un… “Tā arī šeit paliku uz mūžu. Dzīvoju Brantu pagasta “Zaķīšos”. Darba gaitās diezgan bieži iznāca braukt garām Smiltenes tehnikumam. Ik pa laikam iedomājos: “Es, taču, arī varētu savu pieredzi nodot tālāk jauniešiem!” Bet tā kā nebija pedagoģiskās izglītības, nolēmu, ka tas laikam man nebūs lemts. Par pedagoģiskās darbības pamatu kursiem toreiz pat neaizdomājos. Taču tad Smiltenes tehnikumā sāka mācīt lopkopības tehniķus un skolas vadība mani uzaicināja mācīt ciltsdarbus un veterinārijas pamatus. Sāku šā gada februārī. No sirds priecājos, ka nākamo lopkopju kursi ir nelieli. Pirmais pusgads pagāja iepazīstot vienam otru un arī pašai sevi. Labi apzinājos: ne katrs praktiķis var iet klasē un mācīt jauniešus. Turklāt manā mācību priekšmetā nav arī mācību grāmatu. Līdz ar to daudz laika pavadu, meklējot dažādus faktus un informāciju, lai jauniešiem stundās būtu interesanti un pēc tam viņi varētu šajos materiālos ieskatīties un atkārtot iemācīto. Gāja labi un tas deva drošības sajūtu piekrist no septembra nākt uz skolu patstāvīgā darbā. Tagad mācu lopkopības pamatus un vadu praktiskās nodarbības lopkopības pamatos.”

Divkāršs bija skolotājas prieks, kad viņas audzēknes Jolanta Ciganska un Amanda Būce šoruden profesionālās meistarības konkursā lauksaimniecības izglītības programmu jauniešiem, nominācijā “Lopkopība” izcīnīja pirmo vietu Latvijā. “Šī pieredze viņām paliks atmiņā uz mūžu. Braucot uz konkursu, abas bija nobijušās, bet mājupceļā teica: “Ja būs tāda iespēja, noteikti brauksim atkal!” Skolotājam jau nav lielāka prieka kā redzēt savu audzēkņu panākumus. Savs darbs ir jāmīl. Nevaru iedomāties sevi darām ko tādu, kas nav pie sirds. ”

Mūžizglītības kurss – zināšanām atvērtāks un motivētāks

Šoruden Smiltenes tehnikumā mācības sāka nākamo lopkopības tehniķu kurss, kas profesiju apgūst mūžizglītības mācību programmas ietvaros. “Darbs ar viņiem ir jauns izaicinājums. Bet tajā pašā laikā mūsu sadarbība ir ļoti veiksmīga, jo šie cilvēki ir daudz motivētāki,” atzīst skolotāja. ”Viņi uz skolu nāk ar konkrētu mērķi, vairāk ieklausās mūsu pieredzē. Mēs, skolotāji, arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai šie audzēkņi mācību laikā iegūtu sev vajadzīgās zināšanas. Tāds jau arī tālākizglītības, mūžizglītības mērķis.

Kāda jēga iedzīt cilvēkam galvā grāmatu, ja to nav, kur pielietot! Ļoti daudz laika pavadām dažādās zemnieku saimniecībās. Nākamnedēļ šis kurss dosies profesionālās kvalifikācijas praksē.”

Profesija, kas pelnījusi būt saulītē

Kāpēc jaunieši joprojām salīdzinoši reti izvēlas lopkopības tehniķa profesiju, neraugoties uz tās lielo pieprasījumu darba tirgū? “Domāju, ka sabiedrībā joprojām valda maldīgs priekšstats, ka tas ir melnais darbs. Kurš tad grib savam bērnam novēlēt ko tādu? Cilvēki joprojām lopkopības tehniķa profesiju nesaista ar datorprogrammām un jaunākajām tehnoloģijām. Taču tagad gandrīz visu to, ko cilvēkam vajadzēja darīt pašam, paveic datorprogrammas un roboti.

Lopkopības tehniķis var veikt ciltsdarbu. Ja cilvēks grib saimniekot pats savā zemnieku saimniecībā, viņam jābūt pamatzināšanām ģenētikā, mākslīgajā apsēklošanā, jāprot nolasīt datorprogrammu sniegtā informācija un analīžu rezultātus. Tāpat šīs zināšanas un prasmes vajadzīgas tad, ja jaunietis vēlas strādāt mūsdienīgā fermā, kur lopkopības tehniķis ir nākamais aiz saimnieka, kurš atbild par visu, kas notiek ganāmpulkā.

Paaudžu maiņa ļoti nepieciešama gan mākslīgajiem apsēklotājiem, gan ganāmpulku pārraugiem. Ļoti trūkst veterinārārstu, kas vēlas strādāt ar lielajiem dzīvniekiem. Latvijas lopkopība būs nopietni apdraudēta, ja visi jaunie speciālisti izvēlēsies darbu ar mīļdzīvniekiem.”

Neliels ganāmpulks, Arsis un seši kaķi

Darbs skolā ieviesis arī zināmas pārmaiņas skolotājas pašas piemājas saimniecībā. Tajā ievērojami samazināts liellopu skaits. Tagad Jolantu Duncīti mājās gaida neliels gaļas liellopu ganāmpulks, no patversmes paņemtais bezšķirnes sunītis Arsis un seši kaķi. “Tas nebūt nav lielākais kaķu skaits, kāds bijis mūsu mājās. Kaut visi ir kastrēti,” smaida skolotāja. “Dzīvojam meža malā un ik pa laikam tiekam pie kāda murrātāja, ko citi pametuši likteņa varā. Neviens no tiem, kuri pie mums atnāk, projām dzīts netiek. Teritorija liela, visiem darba pietiek. Tiesa gan – jo vairāk baro, jo mazāk strādā (smejas).”

Saka, ka suņi, saimniekam pārnākot mājās, apostot un pieglaužoties nolasa informāciju par to, kā viņam gājis. Arša prieks ir drošs apliecinājums, ka viņa saimniece strādā labā darba vietā…

+ 3

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Smiltenes tehnikuma skolotāja Jolanta Duncīte: “Zināšanām jābūt praktiski noderīgām!”

Kategorijas