Daudz bērnu, dzīve laukos un izglītības trūkums – solis tuvāk nabadzības slieksnim

2019. gada 25. decembris 10:25

1049

Daudz bērnu, dzīve laukos un izglītības trūkums – solis tuvāk nabadzības slieksnim

Eiropas Komisija savos ziņojumos Latvijai jau vairākus gadus norāda uz kritiski augsto iedzīvotāju skaitu mūsu valstī, kas pakļauti nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai. Taču Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments Latvijas iedzīvotājiem ikdienā ir tik tāli jēdzieni, ka no šādiem ziņojumiem viņi nekādu labumu, visticamāk, neredz.

Cilvēki Latvijā nepaļaujas pat uz savas valsts valdību, kur nu vēl uz Eiropas institūcijām. Viņi paļaujas uz sevi, uz radiem un draugiem. “Ziemeļlatvija” uz sarunu uzaicināja kādu Smiltenes novadā, laukos, dzīvojošu četru bērnu mammu, lai uzklausītu viņas viedokli, ko nozīmē šodien Latvijā būt daudzbērnu ģimenei un vai šāda ģimene ir pakļauta nabadzības riskam.

Kur atrast darbu mazu bērnu mammai ar pamatskolas izglītību?

Viegli nav, atzīst 30 gadus vecā sieviete (vārdu publikācijā nenorādām pēc viņas lūguma). Ģimenē aug divi skolas vecuma bērni, bet divi jaunākie apmeklē pirmsskolas grupiņu. Ienākumu avots ir sievietes vīra alga un ģimenes valsts pabalsts par katru ģimenē audzināmo bērnu. Mēnesī sešu cilvēku lielā ģimene iztiek ar aptuveni 500 līdz 600 eiro.

“Bērni ir pabaroti un apģērbti, skolai viņiem ir viss, ko vajag. Tomēr katrs eiro ir jāgroza rokās. Kad veikalā pērkam pārtiku, skatāmies lētāko. Bērniem garšo graudu maize, kas maksā gandrīz vienu eiro. Reizi mēnesī nopērkam tādu maizīti, un tad bērniem ir liels prieks,” stāsta sieviete.

Viņa atceras, ka reiz pārtērējušies, bērniem pērkot konfektes un citus saldumus, un palikuši gandrīz bez naudas, bet līdz algai vēl pāris nedēļas. Mājas grāmatvedību ģimene neveic, ienākumus un izdevumus neuzskaita, taču, lai atkal nenonāktu līdzīgā situācijā, saldumiem naudu vairs netērē. “Tad jau labāk katram bērnam pa banānam vai vīnogām,” nosaka mamma.

Viņa pati algotu darbu šobrīd nestrādā. Vienu brīdi bija darbs sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, bet bērni slimoja, nācies bieži ņemt slimības lapu viņu kopšanai, kas savukārt nepatika darba devējam. Vēlāk, meklējot darbu veikalā, arī tur sapratusi, ka mamma ar maziem bērniem nav tas labākais darbinieks, ko darba devējs vēlētos redzēt strādājam viņa uzņēmumā.

Turklāt jaunajai sievietei nav darba tirgū pieprasītas kvalifikācijas, viņai nav vispār nekādas kvalifikācijas, – ir tikai pamatskolas izglītība. Tagad sieviete nožēlo, ka pēc 9. klases pabeigšanas pārdomāja un neturpināja mācības Smiltenes tehnikumā. Nokavēto cenšas atgūt tagad, mācoties tālmācībā vidusskolā, lai iegūtu vidējo vispārējo izglītību.

Nākamgad sieviete domā atkal meklēt darbu Smiltenē, kur jau strādā viņas vīrs. Laukos vakanču neesot, ja nu vienīgi kādā no kokapstrādes uzņēmumiem, taču tur ir maiņu darbs, darba diena sākas jau pulksten 6, un sieviete raizējas, ka līdz ar to nebūs, kas izvadā bērnus uz dārziņu un skolām (ģimene izvēlējusies bērniem skolu pilsētā, nevis savā pagastā, jo uzskata, ka pilsētas skolā var iegūt labāku izglītību).

“Bērniem jau pateicu, ka gribu nākamgad strādāt, bet viņi saka – “nē, mums vajag tevi mājās”. Kamēr bērni skolā un dārziņā, izdaru mājas darbus un mācos. Mazākajam bērnam ir divi gadi, arī viņu laižam uz dārziņu, lai satiekas ar citiem bērniem. Viņam arī patīk. Turklāt sācis vairāk runāt,” stāsta sieviete.

Dzīve pilsētā – lētāka?

Ģimenes sapnis ir pašiem sava māja Smiltenē – gan tāpēc, ka šobrīd laukos viņi mitinās radiniekiem piederošā mājā, gan arī tāpēc, ka pilsētā dzīvot būtu izdevīgāk, jo tur ir lielākas darba iespējas vecākiem un dažādi ārpusstundu pulciņi bērniem. Nebūtu arī jābraukā šurp un turp, un varētu ietaupīt uz degvielas izdevumiem. Protams, sieviete apzinās, ka bankas kredītu viņu ģimenei ar viņu ienākumiem nedos, tāpēc sava māja Smiltenē šobrīd ir un paliek vienīgi sapnis.

Dzīvei laukos gan ir arī sava priekšrocība – pie mājas ir pašiem savs sakņu dārzs, tur izaug kartupeļi, burkāni, kāposti un bietes, ko ziemā uzglabā pagrabā, un tā kā visiem ģimenē ļoti garšo kartupeļi, uz galda vienmēr būs, ko likt, stāsta sieviete.

Lauku mājā ir arī mazāki komunālie maksājumi nekā pilsētā, jo ūdens ir pašiem savs, no akas.

“Tomēr kopumā iztikt ir grūti. Bērniem kājas aug, regulāri jāpērk apavi, tāpat ir arī citi izdevumi. Uz apģērbu gan cenšamies neiespringt, jo daudzi mums atdod savu bērnu drēbītes, un ir jau arī humpalu veikali. Svarīgāka ir bērnu veselība. Vīrs katru mēnesi atliek naudu no algas, lai tad, ja bērni saslimtu, būtu nauda zālēm. Reiz meitiņai Rīgā narkozē vajadzēja izraut piecus piena zobus, kopā, ieskaitot arī divus “kronīšus”, samaksājām ap 350 eiro,” atceras mamma.

Ar mantām bērnu mīlestību nenopirkt

Viņas vēlme (un tāda esot arī citām pazīstamajām mammām) ir lielāks bērna kopšanas pabalsts līdz 1,5 gadam (tagad tas ir 171 eiro mēnesī) un arī lielāks ģimenes valsts pabalsts (pabalsta apmērs tiek noteikts atkarībā no bērnu skaita ģimenē, par pirmo bērnu ģimenē tas ir 11,38 eiro, bet par nākamajiem bērniem – jau lielāks). “Tad daudzbērnu ģimenēm būtu vieglāk iztikt. Mūsu ģimene gan neskaitās maznodrošinātā, saliekot kopā vīra algu un bērnu naudu, taču ienākumi tāpat nav lieli. Būtu labi, ja uz mums visiem mēnesī būtu vismaz 1000 eiro, ar ko rēķināties,” spriež sieviete.

Tas, ko tagad ģimene nevar atļauties, ir nopirkt saviem bērniem tādas mantas, ko viņi kāro, piemēram, dēlam – rotaļu automašīnu ar tālvadības pulti par 70 eiro.

“Bet vai to maz vajag?” spriež sieviete. Viņa pati nāk no daudzbērnu ģimenes un atceras savas mammas padomu, ka ne jau mantās ir mīlestība. Augstāk par mantām ir jānovērtē savi vecāki un citi tuvie cilvēki, tāpēc arī savā ģimenē jaunā sieviete bērniem māca, ka svarīgāk par mantām un naudu ir kopā būšana, un tā arī dara, piemēram, vakaros vecāki un bērni kopā spēlē galda spēles, vasarā aizbrauc ekskursijās vai uz jūru.

“Daudz naudas nevajag, jo arī tiem, kuriem ir liela nauda, dzīve var būt grūta. Nevajadzētu būt tā, ka bērns mīlēs savu mammu un tēti tikai tad, ja vecāki viņam nopirks kāroto rotaļlietu. Pazīstu kādu mammu, kura ir iegrimusi darbā līdz ausīm un uzmanības trūkumu pret bērnu aizstāj, pērkot viņam visu, ko bērns grib. Tādi bērni aiziet uz dārziņu vai skolu un tur samīļo savas skolotājas, jo viņiem vajag uzmanību. Diemžēl cilvēki naudu vērtē ļoti augstu un šķiro pārējos, – “ tev tās naudas nav tik daudz, tāpēc es ar tevi nekontaktēšos”. To nevienlīdzību redzu jau bērnudārzā. Visi vecāki samet naudiņu dāvanai skolotājai Ziemassvētkos, bet viena ģimene nopērk viņai mantu par 200 eiro. Noslāņošanās ir arī skolā. Ir meitenes, kurām vecāki var atļauties nopirkt “H&M” džemperus vai “Gucci” somiņu, izlutina savus bērnus un tāpēc jau bērnībā veidojas patērētāja attieksme,” spriež sieviete.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Daudz bērnu, dzīve laukos un izglītības trūkums – solis tuvāk nabadzības slieksnim

Kategorijas