Labais jākolekcionē

2020. gada 7. februāris 09:04

143

Kaut kā ar vecumu esmu piefiksējusi, ka labās lietas ir jāpieraksta, jo dažas mēdz atmiņu kambaros pazust. Sāku domāt, ko es darīju, piemēram, pērnajos Līgo, un nekas tāds prātā neataust. Protams, tas tāpēc, ka neko tik īpašu jau nedarīju, lai to neaizmirstu gadu gadiem. Man nebija dzimtas salidojuma lauku mājās vai kādas citas jaukas Līgo padarīšanas, kas šos svētkus padara neaizmirstamus. Taču vasaras saulgrieži bija tik un tā, un tajos noteikti bija kas skaists. Kaut vai tas, ka pati sasēju sieru un pļavā salasīju dažādas Jāņu zālītes tējai.

Tā nu ieviesu kladīti, kurā ierakstu svarīgākos notikumus, dāvanas, ko esmu saņēmusi un saviem tuviniekiem pati dāvājusi, ko darījusi svētkos un atvaļinājumā. Kur braukusi ciemos un kas vēl nozīmīgs piedzīvots. Kāpēc tas vajadzīgs? Tāpēc, lai neļautos ikdienišķai pelēcībai un sajūtai, ka nekas tāds nozīmīgs dzīvē nenotiek – darbs, māja, darbs, māja. Kas, protams, tā nav, taču sajūta tik un tā ir.

Vakar pēkšņi atcerējos, ka gads sen kā beidzies, bet neesmu apkopojusi notikumus. Vēlreiz pārskatīju ierakstus, aplūkoju foto telefonā un pašai kļuva priecīgi, cik daudz visādu jauku mirkļu bijis – koncerti, kuri vēl tagad skan galvā, izbraukumi pie dabas tepat netālajā apkārtnē, neaizmirstami ceļojumi, viens tāds, par ko gadiem biju sapņojusi, arī jaukas pasēdēšanas pie kafijas un kādas gardas kūkas ar man tuvajiem. Ballīšu gan bijis tā krietni maz, bet varbūt tāpēc, ka ne īpaši pēc tām ilgojos. Dzimšanas dienas tie, kuri mani uz tām aicina, pasākuši atzīmēt ar brančiem (vēlajām brokastīm) kafejnīcā, bet nekādu apaļu gadskārtu pērn nevienam nebija. Tik redakcijas Ziemassvētku balle un varbūt tāpēc, ka vienīgā, paliek atmiņā pat bez pierakstīšanas.

Patiešām ikdienā, kad viena darbdiena nomaina otru, dzīve šķiet tāda parasta, taču, kad no visa piedzīvotā izvelc esenci, kaut vienu notikumu mēnesī vai divos, redzi – tiešām bijis ne mazums labā, priecīgā, tāda, ko atceroties, jūti gandarījumu. Kad visu skati gada griezumā, tad vairs negriežas mēle teikt – nu nekā īpaša jau nebija. Vai draudzenes apciemojums nav pietiekami jauks notikums, lai papriecātos? Domāju, ka ir, tāpat kā tas, cik šogad brīnišķīgi ziedēja orhidejas uz palodzes. Kā trakas! Teikšu godīgi, šādi jaukumi no manas atmiņas bez speciālas piefiksēšanas pagaist, taču, ja skaistie mirkļi saķerti fotogrāfijā vai pierakstīti gada notikumu kladītē, tie priecē arī pēc gada vai diviem, kad tos atkal atsauc atmiņā.

Dzīvi nevar izturēt, ja to palaiž tikai brīvā plūsmā un mirkļa ikdienā. Mums katram liktenis uzliek dažādus pārbaudījumus, pavērtējiet, vai zināt kādu, kuram iet tikai labi un nav neviena grūtuma? Tā nu cilvēka smadzenes ir iekārtotas, ka tos sliktos un sāpīgos mirkļus neizdodas tik ātri aizmirst kā kādu jauku sestdienu, kas pavadīta, lasot sēnes un relaksējoties mūsu skaistajos mežos. Labās lietas, kas notiek mūsu dzīvē, un pozitīvās emocijas jālasa kopā kā meža zemenes plaukstā, sargājot katru odziņu, lai varētu izbaudīt to saldo garšu. Un reizēm tikai, sakopojot vienkopus, tā pa īstam varam novērtēt, cik tomēr dzīvē ir daudz jaukā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Labais jākolekcionē

Kategorijas