Dzīve nav rožu lauks

2020. gada 19. februāris 11:33

195

Domājot par dzīvi, gribas akcentēt labās un skaistās lietas, bet diemžēl dzīve nav tikai rožu lauks. Tā tautā saka, un šim apgalvojumam, gribot negribot, ir jāpiekrīt. Pēdējā laikā nācies vairākas reizes secināt, ka cilvēkiem vecumā ir ļoti sarežģīti. Īpaši tiem, kuri ir vientuļi, slimi vai arī pēkšņi saslimt tik smagi, ka paliek uz gultas. Šādos gadījumos kreņķi ir visiem, kas saistīti ar veco un slimo cilvēku. Ne velti man daudzi sirmgalvji mūža nogalē teikuši, ja gadījumā ar viņiem kaut kas notiek, labāk lai tas ātrāk beigtos, nevis tās būtu ilglaicīgas mocības. Tādās reizēs, kad to dzirdu, parasti sarāju runātāju un saku, ka lai met laukā no galvas drūmās domas, bet bieži vien pēc tam secinu, ka taisnība vien ir. Par cilvēku, kas nomiris miegā vai pēkšņi apstājusies sirds, latvieši mēdz teikt, ka viņš mūžībā aizgājis karaļa nāvē. Tās ir lielas bēdas tuviniekiem, bet pēc kāda laika, pārdomājot notikušo, saprotu, ka jāsaka paldies liktenim, ka cilvēkam nav jāmokās. Pirms kāda laika manā acu priekšā izdzisa kāds tuvs cilvēks un no foršas sievietes pamazām palika tikai atblāzma, kas bieži vien nesakarīgi runāja, nevarēja vairs sevi apkopt un raudāja, jo saprata, ka tuviniekiem ar viņu ir lielas problēmas. Lai kā viņa negribēja, tomēr deva piekrišanu, ka pēc slimnīcas, kur viņu operēja, vairs neved uz mājām, bet gan sociālās aprūpes namu. Tagad saku – paldies Dievam, viņa līdz sociālajam namam nenokļuva, jo aizgāja mūžībā, bet varu iedomāties, kādi dvēseles pārdzīvojumi viņai bija jāizcieš. Diemžēl vecie cilvēki, kuri ir izaudzinājuši bērnus un mazbērnus, nemaz ar tik vieglu sirdi negrib pamest mājas un mūža nogali pavadīt starp svešiniekiem. Un tas ir cilvēcīgi saprotams, bet, no otras puses, ko lai dara strupceļā iedzītie tuvinieki, ja viņi nevar pamest darbu un divdesmit četras stundas dienā rūpēties par savu sirmgalvi. Situācija ir ļoti sarežģīta un katram jādomā, kā to atšķetināt ar cieņu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzīve nav rožu lauks

Kategorijas