Gudrie amati

2009. gada 16. maijs 08:16

1157

Padomju sistēmā bija skaidrs, ka ikviens nomenklatūras darbonis apveltīts ar nepārsūdzamu gudrību. Lieta tā, ka tolaik kadrus gatavoja augstākajās partijas skolās, kur cilvēkam mācīja no visa pa kripatiņai, jo, teiksim, partijas sekretāram pienācās būt zinošam itin visās dzīves jomās.

Praksē tas nereti izskatījās pēc nekompetentu cilvēku visvarenības, bet tāds bija laiks.Mūsdienās vadošo darbinieku visgudrība transformējusies aplam lielā daudzveidībā. Valsts pārvaldē vajadzīgi gudri amati, kurus var ieņemt ne visai gudri darbinieki. Tad ir kā padomju laikā.

Ja vērtējam ministru vai augstāko ierēdņu līmeni, tad pārsvarā gadījumu gudros amatus ieņem gudri cilvēki, diemžēl vairumā gadījumu tā ir kompetence katram savā specialitātē. Bet amats uzliek pienākumu spriest arī jomās, par kurām darbiniekam nav īstas jēgas, un to tikai Šekspīra laikos varēja darīt, proti, ieteikt kurpniekam turēties pie liestēm.

Gruzijā, kur nesen gudrus amatus varēja iemantot ikviens nejēga - nopirkt vai pateicoties radniecībai, skandalozā kārtā izgāzās valsts apvērsuma mēģinājums, jo apvērsumu organizēja pusdebili amatnieki. Bet par to citreiz.

Latvijā par šo parādību jādomā saistībā ar ko citu. Viens izbijis politiķis, kurš vairākkārt sadarījis ne visai adekvātas lietiņas, Ministru prezidentam ierosina ietaupīt budžeta naudu uz Akadēmiskās bibliotēkas "restrukturizācijas" variantiem, un premjers Dombrovskis bez domāšanas uzdod sev pakļautajiem gudrajiem amatiem šo lietu bīdīt tālāk.

Runa ir par bibliotēku, kuru ieteicis dibināt Mārtiņš Luters un kura darbojusies gan karu, okupāciju, gan mēra laikos teju 500 gadu. Protams, savu protestu izteicis Jānis Stradiņš un citi kompetenti vērtētāji, bet fakts ir simptomātisks: varas virsotnēs gadās ne visai gudriem ļaudīm iesēsties gudros amatos, un tad šie ļaudis kļūst bīstami valstij ik reizi, kad atļaujas pārkāpt savas kompetences robežas. Kurpniekiem tomēr vajadzētu turēties pie liestēm.

Daļēji varam vainot SVF emisārus, kuri Latvijas valstij paģēr samazināt budžeta izdevumus par katru cenu. Bet rādās, ka arī valdības līmenī kā vienīgo izeju no krīzes saskata visu izdevumu apšķērēšanā.

Bet katram daudzmaz domājošam cilvēkam skaidrs, ka budžeta ieņēmumus var palielināt tad, ja iedzīvotāji vairāk tērē nopelnīto. Ja algas un pabalsti samazinās, budžetā naudas ienāk mazāk. Tā vismaz teorētiski iespējams nodzīvoties līdz nullēm, un tad iedzīvotāji spiesti pamest valsti vai piekopt bartera tirdzniecību.

Pagaidām nav manāms, ka valdība īpaši rūpētos par budžeta ienākumu vairošanu, un to iespējams panākt tikai ar ražošanas attīstību. Nē, valdībai nav jārada darbavietas, valdībai jāgādā, lai uzņēmējiem būtu vieglāk uzsākt savu biznesu. Saprotams, ka padomju tipa "homo vulgaris" nekad nekļūs par uzņēmēju, bet Latvijā ir gana daudz uzņēmīgu un zinošu jaunu cilvēku, kuri to var, vajadzīgi tikai apstākļi. Vispirms jānovāc birokrātijas barjeras.

Ienāca prātā kādreiz Imanta Ziedoņa stāstītais par Japānu. Šajā moderno tehnoloģiju zemē gandrīz nav lielu zinātnisku institūtu, bet ir ne visai daudzskaitlīgas grupas. Katras grupas kodolu veido trīs cilvēki: viens gādā par finansējumu un materiālo nodrošinājumu, otrs ir zinātnieks (konstruktors), bet trešais saucams par apšaubītāju, kuru Ziedonis dēvēja par ņerkšķi.

Tā rodas tā saucamās inovācijas, kas tautas saimniecībā veido vislielāko pievienoto vērtību. Pagaidām Latvijā ir simtiem zinātnisku atklājumu un ieteikumu, kurus nav iespējams ieviest praksē tāpēc, ka gudrajos amatos ne vienmēr darbojas ļaudis ar pietiekamu kompetences līmeni. Dažreiz arī korumpanti, kuri skatās pēc labuma savā ķeselē.

Lai cik dīvaini tas liktos, bet presē jau vairākas zinātnieku grupas ierosinājušas Latvijā būvēt jaunu cukurfabriku - nelielu, modernu un pietiekami jaudīgu. Jo likvidētās fabrikas bija prihvatizējuši bezatbildīgi ļaudis, kuri vēlējās nopelnīt, neko nedarot.

Ideja vajadzīga, bet Brisele nekad nepiekritīs, ka pieļautā kļūda ir eirobirokrātu iniciēta. Tāpēc mūsu gudrākajiem prātiem vajadzētu izdomāt viltību, piemēram, Latvija varētu izmantot ķīmiķu izstrādāto tehnoloģiju, kā ar krūmcidoniju sulu cukurbiešu saharozi pārvērst fruktozē, kam daudz lielāka pievienotā vērtība. Tā ir liela tuvredzība, ka līdz šim par šādu risinājumu neviens nav pat ieminējies.

Presē parādījusies ziņa, ka pie mums plānots būvēt fabriku kaņepāju šķiedras ieguvei. Nezinot pilnu informāciju, varu tikai izteikt bažas vienā jautājumā. Ja fabriku grib celt Jānis, tad desmit pēteri un miķeļi būs kategoriski pretī. Un ja šādi protestētāji ieņem gudros amatus? Ja netiek man, tad lai netiek nevienam...

Bet ideja patiešām apsveicama. Sešdesmitajos gados kāds Baltkrievijas kolhozs ar kaņepju audzēšanu kļuva miljonārs.

Latviešu zemniekam nav jāskaidro, kas ir sējas kaņepe un kā to audzē. Pilsētnieku prātiem paskaidrošu, ka no kaņepju šķiedrām var gatavot virves un džinsa audumus, daudzus tehniskos izstrādājumus. No sēklām var gatavot ne tikai kaņepju sviestu, bet arī augstvērtīgu eļļu, sēklas var izmantot kulinārijā.

Stublāji pēc šķiedras atdalīšanas izmantojami kurināmajām granulām vai augstvērtīgas celulozes ieguvei (uz tāda papīra var drukāt naudaszīmes).Cik simti parakstu un zīmogu vajadzīgs, lai šādu projektu īstenotu?

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gudrie amati

Kategorijas