Igauņi gar Gaujas malu – Latvijai 100

2020. gada 16. marts 09:47

477

Nav labāka veida, kā iepazīt tuvākas un tālākas vietas, kā pārvietojoties kājām. Turklāt iešana un pastaigas svaigā gaisā ir veselīga. Divi igauņu puiši Rēmets Rūbens un Jāks Roodens ir pārgājienu entuziasti, kuri aiz mīlestības pret Latvijas dabu Latvijai simtgadē dāvina pārgājienu ciklu “GAR iGAUniJAS MALU”.

Projekta ideja ir noiet gar Gaujas malu visā upes garumā ‒ no Elkas kalna līdz ietekai Baltijas jūrā. Distance sadalīta 14 etapos, no kuriem veikti jau desmit. Katrs posms izplānots tā, lai to iespējams noiet vienas dienas laikā – aptuvenā viena cikla distance ir 35 kilometri, plānotais laiks ‒ astoņas stundas. Lai nokļūtu sākumpunktos un atpakaļ mājās, puiši izmanto vietējos sabiedrisko transportu tīklus. Kopējais projekta distances garums ir 420 kilometri, katrs no posmiem tiek ierakstīts GPS, uzņemtas fotogrāfijas un videomateriāli.

Projekts tika uzsākts 2019. gada aprīlī un to plānots noslēgt šī gada 4. maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, ar posmu Vangaži–Gaujas upes grīva, Rīgas jūras līcis.

5. aprīlī puiši plāno veikt nākamo posmu Strenči–Valmiera (vai otrādāk). Nav daudz tādu cilvēku, kuri atvēl laiku pārgājieniem, lai atklātu jaunas vietas tepat – arī pie namdurvīm, tāpēc interesanti bija uzzināt, kāpēc un kāda ir divu igauņu puišu motivācija šī projekta īstenošanai.

Kolēģi ar kopīgu hobiju

Rēmets un Jāks ir darba kolēģi Tartu apriņķa Noe (Nõo) pamatskolā. Rēmets ir atbildīgs par skolēnu ārpusklases darbu – organizē dažādus pasākumus, īsteno projektus, savukārt Jāks ir skolas IT speciālists un ikdienā rūpējas par to, lai skolai būtu nodrošināts internets un datortehnika darbojas, kā nākas. Jāks ir studējis arī dabas tūrismu. Abiem ir ģimenes – Jākam divas dvīņu meitenes, bet Rēmetam viena meitiņa.

Rēmets atklāj, ka pārgājienos iet kopš bērnības. “Tas maniem vecākiem un vecvecākiem radījis ļoti daudz rūpju, jo mēdzu apmaldīties. Šķiet, viņi uztraucas joprojām. Došanās pārgājienos ieņem būtisku lomu manā dzīvē, tāpēc, cik vien iespējams, to daru.” Savukārt Jāks ar pārgājieniem sāka aizrauties pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi uz divām nedēļām devās kalnos. Šādi izbraucieni Jākam kļuva par tradīciju un šo gadu laikā viņš ir pabijis daudzās skaistās vietās Eiropā – Ungārijā, Slovēnijā, Austrijā, arī Ķīnā un Filipīnās. Šogad augustā uz divām nedēļām abi puiši plāno doties uz kalniem Rietumu Ukrainā.

Pirmo reizi pārgājienā Latvijas teritorijā puiši devās 2018. gada septembrī pa Sedas purvu. Viņus tik ļoti aizrāva redzētais ‒ 32 kilometri ainavas ap vecā dzelzceļa sliedēm, purvs un mākslīgie ezeri, ka viņi saprata, – noteikti atgriezīsies. Tā paša gada ziemā Rēmets un Jāks atrada mājaslapu www.entergauja.lv, kurā apkopotas pastaigu takas gar Gaujas malu un Gaujas Nacionālajā parkā, šo redzēja kā iemeslu atgriezties. “Kā pirmo izvēlējāmies izpētīt posmu Līgatne‒Sigulda. Tā 2019. gada 17. aprīļa rītā ar automašīnu devāmies līdz Valgai, lai ar rīta vilcienu nokļūtu Augšlīgatnē un tālāk ar vietējo autobusu Līgatnē, kur arī sākās mūsu pirmais pārgājiens gar Gauju. Tie bija 27 kilometri pozitīvu emociju – ainaviski skati, pavasaris, putnu dziesmas, iespējas atpūsties īpaši tūristiem paredzētās vietās un neviena klaiņojoša suņa, tikai viena negatīvi noskaņota aita (smejas),” stāsta Rēmets.

Pēc pirmā pārgājiena gar Gauju puiši devās vēl dažās ekspedīcijās pa Dienvidigauniju un Pleskavas apkārtni, bet vasarā citu pienākumu dēļ nācās iepauzēt. Iestājoties rudenim, Rēmets un Jāks jauno sezonu atklāja ar pārgājienu gar Gauju no Cēsīm līdz Valmierai. “Šis bija garākais no pārgājieniem – vairāk nekā 40 kilometru, lai gan mūsu pēdējais pārgājiens Vireši‒Gaujiena–Lānemetsa bija gandrīz tikpat garš. Pirmdienā pēc pārgājiena prātojām, ko darīt tālāk, un Jāks izteica ideju noiet gar Gaujas krastu visā tās garumā. Pirmajā brīdī man šī ideja likās neprātīga, tomēr, sākot plānot pārgājienu posmus – sabiedriskā transporta iespējas, distanču garumus, datumus –, viss kļuva reāli izdarāms,” atceras Rēmets.

Kāpēc tieši Latvija?

“Nezinu, vai esam pirmie, kuri iet gar Gaujas krastu visā tās garumā, bet noteikti esam pirmie igauņi, kuri to dara. Igaunijas simtgadei par godu cilvēki dāvāja dažādas lietas – 100 ozolu parku, 100 kilogramus ķermeņa tauku, 100 pārgājienus, 100 litrus asiņu un tamlīdzīgi. Tā kā mums patīk Latvija, tās daba, ēdieni un cilvēki, nolēmām, ka pārgājienu cikli gar garākās Latvijas upes krastu būs mūsu kā igauņu dāvana Latvijai 100. jubilejā. Izvēlei arī ir simboliska nozīme, jo upe 22 kilometru garumā pilda Igaunijas‒Latvijas robežas funkciju. Tāpēc arī nolēmām, ka pēdējais pārgājiena posms – Vangaži–Baltijas jūra ‒ tiks veikts Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.”

Kā vēl vienu iemeslu par labu savai izvēlei Rēmets un Jāks min Gaujass krastu mainīgo ainavu. “Lai gan laikapstākļi no oktobra līdz martam ir bijuši nemainīgi, noietie posmi gar Gauju nekad nav līdzīgi. Daba gar upes krastiem un pati Gauja ir mainīga – cita Siguldā, cita Cēsīs, cita Lejasciemā un Zīlē.”

Pēc katra posma veikšanas kā tradīcija izveidojusies vietējo ēdināšanas iestāžu apmeklējums vai vietējo labumu (maizes, šķiņķa, kvasa u.tml.) nogaršošana. Dodoties pārgājienos, viņi cenšas iejusties vietējo ādā – pārvietojoties pa tām pašām vietām, kur ierasti iet vietējie, baudot to pašu virtuvi un izmatojot sabiedrisko transportu, kas dažās vietās izrādījies diezgan liels izaicinājums. “Kad janvārī, vakarā, tumsā, neapdzīvotā vietā, uz neasfaltēta ceļa stāvi autobusa pieturā – gaidi un ceri, ka autobuss, kurš kursē reizi nedēļā, atbrauks un tevi nogādās atpakaļ civilizācijā,” savas sajūtas atstāsta Rēmets.

Bez piedzīvojumiem nevar

Došanās nezināmajā vienmēr paredz piedzīvojumus, kas dod daudz dažādu emociju, pēc kurām tad arī tiecamies. Rēmets un Jāks kā spilgtāko atceras notikumu no pārgājiena posma Cēsis–Valmiera. Neraugoties uz to, ka, ejot pārgājienos, izmanto karti un GPS, Pārgaujas novada teritorijā viņi pamanījušies nomaldīties. Vietā, kur bija jābūt takai, bija purvs. Rēmets stāsta: “Pēc 20 minūšu centieniem tikt prom no purva, mēs atradām ceļu. Tas veda uz saimniecību ar lielu, skaistu māju un lielu, melnu suni, kas riedams skrēja mums virsū. Attālums starp mums un suni bija kādi 100 metri – sapratām, ka jārīkojas ātri. Ieraudzīju sauso tualeti un uzsaucu Jākam: “Uz sirsniņmāju!” Tā nu mēs, divi pieauguši vīrieši ar lielām mugursomām, centāmies iespiesties tualetē, kura, protams, paredzēta vienam cilvēkam. Durvis paguvām aizvērt pēdējā brīdī. Aiz tām plosījās melns, matains monstrs – rēja tā, it kā grasītos mūs apēst ar visām mugursomām.

Pēc brīža, kad bailes bija nedaudz atkāpušās un tualetes aromāts pieņēmies spēkā, ievērojām, ka suns luncina asti, ko nikni suņi nemēdz darīt. Pabāzu roku pa durvju spraugu, riskējot to redzēt pēdējo reizi, pretī sunim, un tas to draudzīgi aplaizīja. Izrādījās, ka suns bija tikai priecīgs, mūs redzot. Atstājot savu godu un cieņu aiz sausās tualetes durvīm, mēs turpinājām ceļu – šoreiz trijatā. Domājām, ka suns mūs pavadīs līdz saimniecības robežām, bet drīz vien sapratām, ka viņš būs mūsu kompanjons uz ilgāku laiku. Pēc astoņiem kilometriem nonācām Kocēnu novadā un suns joprojām bija ar mums. Nolēmām sameklēt viņa saimnieku. Par laimi, bija darba diena un pēc vairāku zvanu veikšanas uz Kocēnu un Pārgaujas pārvaldēm mēs sadabūjām suņa īpašnieka telefona numuru. Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem īpašnieku sazvanīt un īsziņas nosūtīšanas viņš atzvanīja un norunājām tikšanos vietā, kur iespējams piekļūt ar automašīnu. Druvis bija priecīgs atkal satikt savu suneni Bifu un pateicībā uzdāvināja mums medus burku. Bifa gan nebija sajūsmā, kad bija no mums jāšķiras. Tomēr viss beidzās labi.”

Viņi atzīst, ka ne visi suņi, kurus savu pārgājienu laikā satikuši, ir bijuši draudzīgi. Pārgājienā no Ūdrupes līdz Lejasciemam tika saskaitīti pieci suņi no dažādām saimniecībām publisko ceļu malā, kuri vēlējās nepazīstamos kājāmgājējus “iepazīt”. “Pateicoties sprunguļiem, akmeņiem un saimnieku starpniecībai, neviens no suņiem mūs nesakoda,” tā puiši.

Trakajiem pieder pasaule

Rēmets atzīst, ka, atgriežoties mājās pēc pārgājieniem ar slapjām un sāpošām kājām no vietām, kur lielākā daļa latviešu nav bijuši, rodas pārdomas, kāpēc tā vietā, lai gulētu dīvānā un skatītos televizoru kā lielākā daļa cilvēku, mēs turpinām celties un doties ceļā. “Pieļauju, ka neesam normāli un mums vienkārši patīk. Vēlos iedrošināt latviešus – ejiet un atklājiet savas zemes skaisto dabu un, lūdzu, nemetiet mežos atkritumus!”

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Igauņi gar Gaujas malu – Latvijai 100

Kategorijas