Kur spēku gūt

2020. gada 2. aprīlis 10:36

180

Kamēr vēl var iziet no mājas un Latvijā vēl nav tādu pārvietošanās ierobežojumu, kā, piemēram, Spānijā, Itālijā vai Indijā (šo redakcijas sleju rakstu 27. martā), labi “izvēdināt galvu” un atslābināt prātu var, pastaigājoties un vērojot dabu. Jo dabā nekas nemainās – tā mostas tāpat kā ik gadu. Strādāju attālināti no mājas, un man vistuvākie pastaigu maršruti, lai uz brīdi atrautos no datora un izkustētos, ir Tepera promenāde, Vecais parks un Trases ceļš mežā pie kartinga trases, – tās gan ir arī citu cilvēku iecienītas vietas, kur reizēm ļaužu arī darba dienās ir tik daudz, ka vietām ļoti jāpiedomā, kādus atkāpšanās manevrus veikt, lai ievērotu divu metru distanci.

Bet tā relaksācija staigājot rodas no it kā sīkumiem, pamanot dabā ik dienu kaut ko jaunu, – Tepera mežā izcirtuma malā vakar vēl nebija, bet šodien kā mazas saulītes jau uzziedējušas dzeltenās māllēpes, bet Vecā parka saules puses nogāzē virs Abula upes uzplaukušas zeltstarītes.

Dabas cikli turpinās neatkarīgi no tā, kas šobrīd notiek ar cilvēci uz mūsu planētas. Šis pastāvīgums savā ziņā stiprina, vieš domu par izdzīvošanas instinkta spēku.

Šoziem man vairākkārt atkārtojās viens un tas pats sapnis, – sapnī (kas tajā brīdī bija realitāte) sevi pieķēru pie domas, ārprāts, jau vasara, bet es taču neesmu dārzā neko iesējusi, visa zeme aizaugusi ar nezālēm! Tagad šis sapnis, faktiski tā atkārtošanās, šķiet teju pravietisks “Covid-19” krīzes priekšvēstnesis (tpu, tpu, tpu, labāk tādu sapni izstāstīt, lai nepiepildās!). Jācer, ka šopavasar cilvēki dārzos strādāt varēs un varēs tos kopt un visaptverošas mājas karantīnas nebūs. Jau tagad pārskatu sapirktās sēklas, – cik tad vairs palicis, un jau būs jāsēj zirņi, simtā diena drīz būs klāt! Rušināšanās zemē un iesētā un iestādītā apkopšana ir laba relaksācija, pat neraugoties uz to, ka tas prasa regulāru darbu.

Tas, ko ceru gan es, gan arī simtiem un tūkstošiem cilvēku, – ka Latvija vīrusa krīzi pārdzīvos pēc iespējas ātrāk un dzīve atkal aizies ierastajā ritmā. Robežas ar citām valstīm gan, iespējams, tik ātri netiks atvērtas ceļošanai, bet mūsu pašu Latvijā ir tik daudz skaistu, interesantu vietu, ko redzēt, un pat ja tajās jau ir būts, var paskatīties uz tām no cita skatupunkta. Man patika nesen redzētais LTV raidījums “Pa straumei. Abuls”, kur divi jaunieši ar laivu “kuģoja” pa Abula upi, piestājot Smiltenē, Trikātā, Brenguļos, zemnieku saimniecībā “Abullāči” un ģimenes saimniecībā “Siltumnīca”. Dzīvojam vienas upes krastos, bet Abula augštecē Smiltenē par kaimiņiem lejtecē zināms maz, un otrādi. Piemēram, man jaunums bija “Siltumnīca” Beverīnas novadā – saimniecība, ko brāļi un māsas kopīgi radījuši mākslai, mūzikai un atpūtai pie dabas. Un vēl par raidījumu “Pa straumei” runājot, – žetons pavāram Mārtiņam Sirmajam par viņa ceptajiem kartupeļiem viņa bijušajā skolā Smiltenes tehnikumā, skatoties nudien jutu cepto kartupeļu smaržu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kur spēku gūt

Kategorijas