Kam krīze, kam dižķibele

2009. gada 9. maijs 09:33

1316

Ir valstis, kurās jūtama optimisma atgriešanās, vismaz biržu indeksi uzrāda nelielu kāpumu. Pat neskatoties uz satraukumiem cūcību gripas draudu priekšā, paniku nejūt zelta tirgū, un tas ir visai drošs indikators.

Protams, ir valstis (Britānija, Krievija, Spānija), kurām ekonomikas augšupeju pareģo tikai 2012. gadā.

Latvijas galvenā ķibele ir nepieciešamība izmantot SVF kredītus. Šī iestāde tradicionāli valstīm uztiepj kļūdainus ieteikumus, bet esam spiesti paklausīt. Sešdesmitajos gados no SVF un Pasaules Bankas kredītus lūdza Austrumāzijas valstis, bet pasaules "gudrākie" eksperti lēma atbalstīt Āfrikas valstis. Tagad redzam, ka Āfrika turpat, kur bijusi, bet tā sauktie Austrumu tīģeri spēj konkurēt ar Eiropu un ASV.

Latvijā jūtama vēlēšanu tuvuma gaisotne. Izmantojot smago situāciju, politiskajā spektrā līdzās nopietniem kandidātiem piesakās visādi tūtiņdreijeri, jā, pat osipovieši, ļimonovieši, vieglā svara marksisti, un bažas rada fakts, ka sabiedrībā atrodami jefiņi, kuri gatavi balsot pat par uzsukātiem āžiem. Iespējams pat, ka vienam otram gribētos izraisīt pilsoņu karu.

Katram sava taisnība tuvāka. Teiksim, iet pa ielu klunkuriņš ar nokārtu degunu, un viņš redz tikai bedres un grubuļus, bet to, ka, piemēram, bērnudārzam salabots jumts, viņš nezinās. Pirms dažiem gadiem mans paziņa niknojās, ka pilsēta uzbūvējusi stadionu, jo, viņaprāt, esot vajadzējis būvēt peldbaseinu. Bildu, ka stadions ir visas sporta dzīves pamats, bet cilvēks to nedzirdēja. Krāja sevī ļaunumu un naidu, kamēr pašam sirds neizturēja.

Piebilde tiem, kas ļoti alkst aprunāties ar pilsētas vadītājiem. Vispirms vajag izdarīt pilsētas labā kaut ko vērtīgu un paliekošu, un pilsētas vadītāji jūs pieņems ar prieku pat nakts laikā.

Latviešu tautai nekad nav bijusi izdevība izkopt tirgošanās talantus, ja neskaita andeli gadatirgos. Īstie tirgoņi pie mums gadsimtiem ilgi bijuši cittautieši.

Kas notika 1991. gadā? Latvieši cēla naidu ģimenes locekļu starpā, jo radās iespēja atgūt varmācīgi atņemtos īpašumus. Daudzi cittautieši zaudēja agrākos amatus VDK struktūrās, milicijā (ja neprata latviski), partijas un komjaunatnes komitejās, klāt jāpieskaita atvaļinātie virsnieki. Šiem cilvēkiem nepienācās mantojums, toties daudzi no viņiem jau pirms PSRS sabrukuma tika speciālos kursos gatavoti komercdarbībai.

Un notika tas, ka latvieši saimniekoja lauku īpašumos, daži uzsāka politisko karjeru vai iekārtojās ierēdņu kantoros. Sveštautiešiem atlika viena iespēja: lēti pirkt un dārgi pārdot. Tā tapa vairumtirgotāju slānis, kuriem mums jāpateicas par importa preču sortimentu un ļoti augstajām cenām. Tā nav tikai mēļošana, ka Berlīnē apģērbs, apavi, bērnu preces ir divreiz lētākas nekā Rīgā.

Dižķibeli piedzīvo visas pasaules tirgoņi, piemēram, Ņujorkā iepriekšējās sezonas apģērbu lielveikalos tirgo pieckārt lētāk. Rīgas tirgoņi lepni paziņo, ka apģērbs un apavi lētāki nekļūšot. Šī domāšana veidojusies jau senajā Krievijā (skat. Aleksandra Grīna vai Alekseja Tolstoja tēlojumus), kad Maskavijas vai Arhangeļskas tirgotāji savus preču krājumus labprāt sapūdēja, lai pēc tam mēģinātu pircējiem iemānīt par agrāko cenu.

Par to jādomā ikvienam, kas saskāries ar cenu dīvainībām. Pirms gada vai diviem vairumam preču Igaunijā un Latvijā cenas bija gandrīz vienādas (izņēmumiem īpašs raksturs). Latvijā paaugstināja PVN nodokli, un loģiski būtu gaidīt, ka mūsu veikalos cenas kāptu par 3 procentiem. Bet kā varēja rasties dīvainība, ka daudzām pārtikas precēm cenu starpība sasniedz 20 procentus?

Daļa vainas pienākas aplamai nodokļu un subsīdiju politikai, bet galvenā ķibele meklējama preču ķēdē: ražotājs - pārstrādātājs - vairumbāze - veikals.

Daži vērtētāji spriež, ka sākušās nesaskaņas starp Medvedevu un Putinu. Tas gan ne visai atbilst patiesībai, jo nesaskaņas ik pa brīdim uzpeld dažādu Kremļa grupējumu attiecībās. Tajā paša laikā prezidents Medvedevs atļaujas darbības, kuras Putins neatļāvās. Piemēram, Medvedevs sniedza interviju avīzei "Novaja Gazeta", kas atklāti kritizē Putinu.

Daudzus cilvēktiesību aizstāvjus Medvedevs iekļāvis konsultatīvajā padomē, kas prezidentam dod padomus - šo komandu vada Ella Panfilova. Pārsteigums bija arī tas, ka prezidents par Kirovas apgabala gubernatoru iecēla opozicionāru Belihu.

Beidzot atbrīvošanu no ieslodzījuma sagaidīja bijusī JUKOS juriste Bahmina, triju mazgadīgu bērnu māte, kuras galvenais grēks bija tas, ka atļāvās pretoties Kremlim lielās naftas kompānijas izlaupīšanā.

Tikmēr prokuratūras darbinieki un tiesneši aizvien jūtas apjukuši, piemēram, pret bijušajiem JUKOS līdzīpašniekiem Hodorkovski un Ļebedevu tiek rīkota jauna tiesas prāva, kur abi uzņēmēji vainoti tāda naftas daudzuma zagšanā, kādu kompānija vispār nav no zemes izsūknējusi. Tiesas process pārvērsts farsā, kurā apsūdzētie apsūdz prokurorus.

Juristi nevienprātīgi vērtē Medvedeva jaunāko iniciatīvu, kas izpaužas speciāla interneta bloga atvēršanā, kurā ar prezidentu var "aprunāties" ikviens pilsonis. Labi zinot, kādus vēmekļus internetā izgāž tie, kam problēmas, rodas jautājums par valsts pirmās amatpersonas pasargāšanu no bradāšanas citu vēmekļos. Bet eksperiments pats par sevi interesants, vajadzīga tikai paliela cenzoru armija, kas nepiedienības savlaicīgi izdzēš.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kam krīze, kam dižķibele

Kategorijas