Cerība ir latvieša sīkstums

2020. gada 10. aprīlis 10:01

249

Pirms kādas nedēļas sociālā tīkla tīmekļa vietnē “Facebook” diezgan daudzi cilvēki cits citam ieteica un dalījās ar fragmentu no itāļu rakstnieka Paolo Džordāno esejas “Sērgas laikā”, ko nupat izdevis “Jāņa Rozes apgāds” (fragmentu publicēja interneta žurnāls satori.lv). Paolo Džordāno – rakstnieks un fizikas zinātņu doktors – esejā uzsver, ka šajā krīzē daudz kas ir saistīts ar laiku – ar to, kā mēs, nonākuši kāda mikroskopiska spēka varā, kas augstprātīgi visu izlemj mūsu vietā, organizējam, sagrozām un pārciešam laiku un jūtamies ieslodzīti, nomākti un pārskaitušies. “Piepeši normalitāte ir vissvētākais, kas mums ir, nekad agrāk mēs tai tādu nozīmi neesam piešķīruši, un, ja uzmanīgi padomājam, mēs nemaz īsti nezinām, kas tā normalitāte ir: zinām vienīgi, ka vēlamies atgūt tiešo to,” savā esejā par “Covid-19” laiku trāpīgi norāda Džordāno.

Pirmās dienas pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas mobilizēja cilvēkus, – daudzi iepirka pārtikas krājumus, tie, kuri varēja, iekārtoja mājas birojus, lai varētu strādāt attālināti, un, manuprāt, pilnīgi visi pārplānoja savu ierasto dzīvi, jo “Covid-19” savu nospiedumu tādi vai šādi, bet ir atstājis katra cilvēka ritumā. Ir pagājis laiks, un cilvēki nogurst, – ienaidnieks nav redzams, viņš tup kaut kur ierakumos, Latvijā sērga pagaidām ir iegrožota, bet valdība nepārtraukti atgādina: tik un tā ir jāuzmanās, jāievēro “2 un 2”, nedrīkst atslābt!

Priekšā ir Lieldienu brīvdienas. Pieļauju, viena daļa cilvēku vēlas tajās uzelpot brīvāk. Sociālajos tīklos lasāmi arvien vairāk viedokļu ar pamatdomu, ka nevajag tautu turēt cietumā. Taču padošanās vai vieglprātīga atmešana ar roku var draudēt ar sakāvi. Kā izturēt? Padomu dod jau pieminētais itāļu rakstnieks Paolo Džordāno, atsaucoties uz 90. psalmu “Par cilvēka niecību”, kurā Mozus lūgšanās ir arī šāds aicinājums: “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!”

Itāļu rakstnieks aicina piešķirt skaitīšanai jēgu: “Skaitīt dienas. Dabūt gudru sirdi. Nepieļaut, ka visas šīs ciešanas izrādās veltīgas”.

Taču, manuprāt, tad ir vajadzīga cerība, ka mēs izturēsim, pārdzīvosim un ka zaudējumi nebūs pārlieku sāpīgi. Latviešu tauta simtos gadu ir pārcietusi tik daudz, ka latvieša sīkstums jau pats par sevi ir cerība: ja mūsu senči mūs ir atveduši līdz mūsdienām, tagad ir jāiztur mums un jāved tālāk savi bērni un mazbērni. Visas krīzes ir jāiztur viņu dēļ. Padoties nedrīkst. Un cerība ir tajā, ka mēs to varam.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Cerība ir latvieša sīkstums

Kategorijas