Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Smiltenes novada sporta sabiedrībā ar "Covid-19" saistītos ierobežojumus uztver un izjūt dažādi

Santa Sinka

2020. gada 27. aprīlis 10:17

954
Smiltenes novada sporta sabiedrībā ar "Covid-19" saistītos ierobežojumus uztver un izjūt dažādi

Izglītības un zinātnes ministrija šobrīd strādā pie noteikumiem, kurus apstiprinot, būtu iespējama pulcēšanās ārtelpu sporta norišu vietās vairāk kā divām personām. Taču vēl tuvākās trīs nedēļas saistībā ar koronavīrusa izraisītās slimības “Covid-19” izplatību ir jāpakļaujas virknei ierobežojumu. Sporta centri, fitnesa zāles un stadioni ir slēgti, sacensības aizliegtas. Situācijas nopietnību apzinās gan sportisti, gan viņu treneri un ar šo jomu saistīti cilvēki.

“Ziemeļlatvija” uzrunāja Smiltenes novada sporta sabiedrību un šķēpmetēju Līnu Mūzi, kurai šajā brīdī būtu jāpiedalās prestižajās Dimanta līgas sacensībās Ķīnā, ja vien dzīve ritētu ierastajā ritmā. Šovasar izpaliks arī Tokijas Olimpiskās spēles.

Šķēpmetējai pandēmija māca saredzēt pareizās vērtības

“Olimpisko spēļu pārcelšanu nebiju gaidījusi līdz pat pēdējam brīdim. Tomēr tas notika. Gribu ticēt, ka šajā gadā viss nokārtosies un cilvēku veselībai briesmas vairs nedraudēs. Uz doto mirkli starptautiskās vieglatlētikas sacensības Dimanta līga nav atceltas, bet pārceltas tuvāk augustam un septembrim. Ceru šogad piedalīties sacensībās Latvijā. Kaut gan visas sporta bāzes ir slēgtas, varu pilnvērtīgi trenēties svaigā gaisā, ievērojot visus piesardzības pasākumus un distancēšanos. Treneris sūta plānu, ko arī izpildu. Skrienu krosu, apmeklēju Grīziņkalnu, bet šķēpa mešanai izmantoju celiņu pie Rīgas Tehniskās koledžas. Treniņu ziņā nekas nav mainījies. Katra lieta, kas notiek pasaulē, vienā brīdī beidzas. Cenšos saprast, ko mums šā brīža situācija mēģina iemācīt,” intervijā “Ziemeļlatvijai” stāsta L. Mūze. 

Šķēpmetēja gan profesionāļus, gan amatieru sportistus aicina nezaudēt motivāciju. “Vienmēr esmu bijusi optimiste, arī šobrīd mana motivācija un mērķis nav zudis. Jāatceras, ka amatieru sports ir veselības sports, tātad savam priekam. Katru dienu veltot laiku savam ķermenim, cilvēki būs priecīgāki un veselāki. Tagad vairāk kā jebkad ir svarīgas kustības. Uzturā vairāk iesaku lietot svaigus augļus un dārzeņus. Dzīvojot pa māju, esmu iesējusi podiņos garšaugus, kad tie paaugsies, vedīšu pie mammas. Ļoti pietrūkst ģimenes. Tētim bija dzimšanas diena, gribēju apciemot vecākus, taču Latvijā noteiktā ārkārtas stāvokļa laikā tas nav iespējams. “Covid-19” krīze vēl vairāk ļauj novērtēt, cik svarīga tev ir ģimene un draugi. Tā iemāca saredzēt pareizās un īstās vērtības dzīvē, kā arī priecāties par šķietami ikdienišķo. Vakar viena no patīkamākajām lietām bija saule, kas, izejot ārā, sniedza tik daudz pozitīvu emociju,” saskatīt pozitīvo ikdienā mudina profesionālā sportiste L. Mūze.

Digitālie risinājumi nodrošina klātbūtnes efektu, bet neaizstāj dzīvu cilvēku

Ne visiem globālās krīzes apstākļos izdodas saglabāt tādu optimismu kā vienai no valsts labākajām šķēpmetējām. Emocionāli grūtāk ir komandu sporta veidos, jo spēlētāji ir spiesti trenēties vienatnē. Lai arī apzināmies, ka pandēmijas radītās sekas visā pasaulē nav samērojamas ar īslaicīgiem ierobežojumiem sporta jomā, tomēr neziņa par nākotni rada bažas un spriedzi. Šis ir kā starpbrīdis ar atšķirīgām emocijām. Viens no uzrunātajiem komandu sporta treneriem interviju laikrakstam atteica, jo neko pozitīvu pateikt nespēšot. Treniņi virtuālajā vidē esot ņirgāšanās, bet audzēkņu attieksme situāciju tiktāl nokaitējusi, ka spriedze nav izturama.

Par to, ka digitālie risinājumi un iespējas ir labas, bet tās tomēr neaizstāj dzīvu cilvēku, runā arī citi treneri. FK “Smiltene/BJSS” vienības treneris Raimonds Dūmiņš neslēpj, ka gaida brīdi, tiklīdz futbolisti atkal varēs trenēties stadionā, būs dzirdami puišu smiekli un sarunas būs dzīvajā. “It kā jau viss ir, ģimene, darbs, bet ļoti pietrūkst stadiona, kas šobrīd ir slēgts. Nostalģijas vadīts, katru dienu līdz tam aizbraucu. Noteikumus neviens nepārkāpjam, futbolisti trenējas individuāli. Lai nezaudētu ziemā ieguldīto darbu, vēlamais futbolistiem ir trīs treniņi nedēļā. Skrien kur nu kurais, bet vingro katrs savās mājās. Formu uzturēt ir iespējams, ja vien ir apziņa un motivācija. Pacietīgi gaidām, kad kaut kas mainīsies. Kaut ātrāk būtu iespējams trenēties kaut vai pa divi. Stadionā to var elementāri nodrošināt, ievērojot distanci, bet tas ir slēgts. Valdības rīkojums ir jārespektē. Šobrīd kaut ko uzminēt, kā būs, ir grūti. Bet es ticu, ka futbola sezona ir iespējama, bet tikai bez skatītājiem,” komentē R. Dūmiņš.

Attiecībā uz sporta pasākumiem prognozes esot drūmas

BMX trenera Ģirta Kātiņa audzēkņu vidū ir gan jaunie censoņi, gan perspektīvi braucēji, arī elites grupas sportiste Vineta Pētersone, kura patlaban uzturas Beļģijā, kur trenējas, lai aizmītos līdz Olimpiskajām spēlēm. 

Pēc ziemas sezonas BMX trasē Silvā veikti sakopšanas darbi. Teorētiski audzēkņi pa vienam var doties un izmantot trasi. “Vecākie audzēkņi darbojas ar pilnu atdevi, mazākajiem ir grūtāk, jo lielas pūles tiek veltītas tālmācībai, kur nepieciešama arī vecāku iesaiste. Treniņi mājas apstākļos nav līdzvērtīgi sporta zālei, to varu teikt pēc sevis, jo ir dažādi blakus apstākļi, kas novērš uzmanību un neļauj koncentrēties. Tiklīdz esi iegājis sporta zālē, sadzīves lietas tiek atstātas aiz durvīm,” saka BMX treneris Ģ. Kātiņš.

Viņa prognoze attiecība uz sporta pasākumiem šajā gadā ir visai drūma. “Pasaules čempionāts ir atcelts, neoficiāli ir izskanējusi informācija arī par Eiropas BMX čempionātu. Daudziem motivācija jau ir zudusi, tikai skaļi par to neviens nerunā. Jebkuram sportistam un māksliniekam ir jābūt mērķim, uz ko gatavoties. Ja tā nav, tad priekš kam tu to dari? Arī man kā trenerim ir sarežģīti strādāt, ja nezini, kam bērnus un, jo īpaši, jauniešus trenēt. Manuprāt, šogad sacensību kā tādu nebūs. Būs individuālie skrējieni un virtuālas aktivitātes, bet pašreizējā situācija nedos tiesības simts cilvēkiem sanākt kopā. Vīruss ir ļoti viltīgs, cilvēkiem pret to ir jāizturas atbildīgi. Kamēr nebūs pieejama vakcīna, tikmēr nevaram būt droši, ka nebūs otrais un trešais vilnis, to saka mūsu un arī ārzemju speciālisti,” stāsta BMX treneris.

Padara atlikto un atklāj sevī jaunas šķautnes

Kopš Smiltenes sporta centra atklāšanas tajā pilates pasniedz Ginta Rudzīte, kuras pamatnodarbošanās ir medicīnas māsa Smiltenes vidusskolā. Otrdienu un ceturtdienu vakaros pulksten 18 G. Rudzīte sporta halles aerobikas zālē sāka savas nodarbības. Tagad tās pārcēlusi uz virtuālo vidi, izmantojot aplikāciju “Jitsi Meet”. Treniņi ir bez maksas, dalībniekiem vienīgais, kas ir jādara, jālejuplādē aplikācija un jāsaņem piekļuves kods no treneres. Vingrošana notiek tiešsaistē. “Jebkuram cilvēkam ir svarīga kustība. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad daudzi strādā attālināti. Sākotnēji vingrojumu kompleksus sūtīju skolotājām, jo arī viņas strādā no mājām. Tad nonācu līdz domai par pilatēm tiešsaistē. Iepriekš man nebija pieredzes pasniegt treniņu online. Tas bija jāapgūst, jāatzīst, ka sākumā jutos neierasti, ka jāvingro un jārunā datoram, ka manas klientes es redzu mazos kvadrātiņos ekrānā. Pati biju stīvāka kā zālē. Lai arī esmu noilgojusies pēc īstām sarunām un tikšanām klātienē, cenšos izbaudīt arī šo periodu, kas ir pretrunu pilns,” laikrakstam stāsta G. Rudzīte. 

“Covid-19” pozitīvā blakne G. Rudzītes dzīvē ir miers. “Varu vairāk laika veltīt sev, jo darbā jābūt tikai pulksten 11. Arī pēcpusdienas ir bez stresa, var pievērsties vienkāršiem mājas darbiem, domāju par dārzu. Protams, ir mazākas iespējas nopelnīt, jo vingrošana notiek bez maksas, bet arī mazāk vajadzību un iespēju tērēt,” atklāj smilteniete.

Padarīt ikdienā atliktos darbus un pilnveidoties izdevies arī Smiltenes BJSS orientēšanās trenerei Lienei Brūvelei. “No mana skatu punkta nekas nav apstājies, turpinu attālināti trenēt savas trīs grupas. Vairākas lielās orientēšanās sacensības un seriāli ir pārcelti uz rudens pusi, nevis atcelti. Cerams, ka orientieristi drīkstēs drīzumā sākt sezonu. Šajā brīdī daudz ko nākas pārplānot treniņu procesos, jo ir jāpielāgojas esošajai situācijai. Esmu apguvusi jaunas lietas, ko mūžīgi biju atlikusi laika trūkuma dēļ. Tagad mūsu visu ikdiena ir mainījusies, ir vairāk laika izvērtēt treniņu specifiku, ielikt tajos kādu “odziņu”. Apguvu arī vienu orientēšanās programmu un to, kā darbojas “Zoom”. Šim visam ir arī savs pluss,” optimistiski saka orientēšanās trenere.

Viņa atzīst, ka nekad nav patikusi sēdēšana pie datora, ko tagad nākas darīt krietni ilgāk. “Tāpēc dienas otro daļu veltu fiziskām aktivitātēm. Pati sev pielāgoju vecākajai grupai izstrādāto treniņu plānu. Gribu pateikt paldies gan mūsu pašu orientēšanās klubam “Azimuts”, gan apkārtnes klubiem, kas izveidojuši poligonus, lai orientieristi varētu individuāli trenēties. Paldies arī audzēkņu vecākiem par iesaisti un laiku, ko tie velta bērnu attīstībai, vedot tos uz orientēšanās poligoniem. Apbrīnoju mazo bērnu vecākus, kuri paši strādā un uz kuru pleciem šobrīd ir arī skolas lietas,” teic L. Brūvele. 

Smiltenes BJSS orientēšanās trenere atzīst, ka saplānot treniņu programmu un pēc tam pārbaudīt audzēkņu padarīto un izlabot kļūdas problēmas nerada. Visgrūtāk ir neredzēt savus audzēkņus. “Šobrīd mēs varam pārliecināties un novērtēt, cik svarīgs ir cilvēks,” secina L. Brūvele.

Bez fiziskām aktivitātēm nespēj iedomāties savu ikdienu

Distanču slēpotāja un skrējēja Žanete Leimane 2019. gadā notiekošajā apbalvošanas ceremonijā tika atzīta par Smiltenes novada gada sporta veterāni. Viņa ne vien guvusi godalgas valsts un starptautiska mēroga skriešanas un distanču slēpošanas sacensībās, bet sekmīgi pievārējusi arī prestižo skrējienu apkārt Monblāna ezeram. Tikpat aktīva kā Ž. Leimane ir arī viņas māsa Elita Zālīte. Abas joprojām trenējas kopā, tiesa gan, ievērojot sociālo distanci. “Šosezon biju plānojusi Tartu pusmaratonu, noskriet “Stirnu buka” sezonu, jo pirmo reizi viens no posmiem notiks Smiltenē. Jau tagad esam izskrējušas Smiltenes posma skaisto distanci. Vēl ceru, ka notiks rollerslēpošanas sacensības Igaunijā, kurās gribētu piedalīties. Šobrīd izpaliek arī TRX treniņi klātienē Priekuļos, kuros piedalījos divas līdz trīs reizes nedēļā. Pašai bez trenera tik labi nesanāk, bet visu pārējo varu darīt. Smiltenē un tās apkārtnē ir pateicīga infrastruktūra un daba, lai skrietu, slēpotu, brauktu ar velosipēdu, kas kuram ir tuvāks. Patīkami redzēt, ka fiziskām aktivitātēm pievērsušies cilvēki, kurus iepriekš nebiju redzējusi sportojam. Es bez fiziskām aktivitātēm nespēju iedomāties savu ikdienu,” enerģiski saka Ž. Leimane.