Darbs, kas nav jāstrādā. Ar to ir jādzīvo

2020. gada 8. maijs 08:03

872

Darbs, kas nav jāstrādā. Ar to ir jādzīvo

cos mierīgi noliec visas lietas malā un doties mājās pie ģimenes. Man nepārtraukti ir jādomā, jāpieņem lēmumi, sarežģītās situācijās, kas nav mazums, jāmeklē izeja. Es ar savu darbu dzīvoju, kopā eju gulēt un no rīta mostos.

- Izklausās diezgan smagi. Vai ģimene tev nepārmet, ka nepārtraukti dzīvo ar domām par darbu?
- Tā ir. Ja godīgi, ģimenes atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Reizēm tiešām nevaru pieslēgties mājas lietām. Arī sestdienu rītos esmu savā kabinetā un aiz aizvērtām durvīm kontaktējos ar klientiem, nevis, piemēram, gatavoju brokastis. Pie tā visi jau ir pieraduši.

- Bērnībā katrs ir izdomājis savu sapņu profesiju – ārsts, skolotājs, ugunsdzēsējs vai saldējuma pārdevējs. Par ko tu gribēji kļūt?
- Es sapņoju būt par grāmatvedi. Man patika rakstīt rūtiņās ciparus. Paralēli darbam ar nekustamo īpašumu jau trīsdesmit gadus strādāju par grāmatvedi. Joprojām sniedzu grāmatvedības pakalpojumus pieciem nelieliem uzņēmumiem. Šis darbs man neaizņem daudz laika, to daru vakaros un brīvdienu rītos. Tas nav grūti, jo ir pieejamas datorizētas grāmatvedības programmas. Ātri veicu grāmatvedības darbus un braucu pa visu Vidzemes reģionu veikt nekustamā īpašuma aģenta darbu – klientiem rādīt nekustamos īpašumus.

- Zinot, ka intervēšu nekustamā īpašuma aģenti, man lūdza painteresēties, vai šis ārkārtējais stāvoklis ir radījis izmaiņas nekustamā īpašuma tirgū.
- Pirmais jautājums, ko man uzdod klienti, ir – kas notiks ar īpašumu cenām. Pagaidām nekas nenotiek. Šī nav tāda krīze, ko piedzīvojām 2008. gadā, kad plīsa uzpūstais nekustamo īpašumu cenu burbulis. Jāteic, ka reģionos nav tik daudz īpašumu, bet pieprasījums pēc tiem joprojām ir liels. Ļoti liela interese ir par lauku īpašumiem, jo cilvēki ir sapratuši, ka var strādāt ne tikai smalkos birojos, bet arī attālināti no mājām. Mūsdienās nav vairs nepieciešama pilsētas un biroja esamība. Pārstāvu salīdzinoši daudz lauku īpašumu īpašnieku intereses, un darījumi joprojām notiek. Arī kolēģiem situācija ir līdzīga. Šajā laikā strādājot ar klientiem, ļoti ievērojam visus drošības pasākumus. Tiešām pašreiz prātīgāk ir palikt mājās.

- Pēc tava stāstītā sapratu, ja esmu izdomājusi pārdot vai pirkt īpašumu, tas ir jādara.
- Esmu secinājusi, ka jebkuram īpašumam pienāk brīdis, kad tas ir vai nu jāpārdod, vai jāiegādājas. Ja īpašums ilgus gadus stāv neapdzīvots, to noteikti pēc iespējas ātrāk vajag pārdot. Teikšu godīgi, ir sērīgi skatīties uz īpašumiem, kuri pirms desmit gadiem bija labā stāvoklī. Tas ilgus gadus bijis neapdzīvots, telpas nav kurinātas. Tā vērtība pavisam vairs nav tāda, kādu īpašnieki cerējuši saņemt pie pārdošanas.

- Tu pati dzīvo Valkas novadā, Vijciemā. Kāds mūsu novadā ir nekustamā īpašuma tirgus?
- Gribu uzsvērt, ka Valkas novadā cilvēki joprojām dzīvo un izvēlas te dzīvot. Daudzi pārceļas uz dzīvi no Rīgas, atgriežas no ārzemēm. Ja pirms tam ir bijusi kāda saikne ar šo pusi, tad to arī izvēlas kā savu dzīvesvietu, pat nepaskatoties, ka līdz Rīgai ir daudz kilometru. Arī man patīk dzīvot Vijciemā. Te ir tik pierasts gan pie cilvēkiem, gan vides. Te man ir savs veikals, savs autoserviss, savas vietas un lietas, ko darīt un būt. Es noteikti neizvēlētos dzīvot pilsētā, jo esmu tipisks lauku cilvēks.

- Vijciemieši vispār nojauš, ar ko tu nodarbojies?
- Tie, kam tas interesē, zina. Mani vairāk droši vien pazīst kā grāmatvedi. Vijciems ir maza vieta, un nav jau tik daudz te objektu, kas tiek tirgoti vai pirkti.

- Pēc savas pieredzes varu teikt, ka nekustamā īpašuma aģenti ir vajadzīgi. Uzskatu, ka katram ir jādara tas, ko vislabāk pieprot, piemēram, kurpniekam jālabo apavi. Cilvēkiem šķiet, ka jums ir daudz jāmaksā.
- Tas mums nāk līdzi no padomju laikiem, ka paši cenšamies visu izdarīt – salabot veļas mazgājamo mašīnu, mēģinām paši labot savu personīgo auto un tā tālāk. Katram ir jādara savs darbs. Turklāt, ņemot vērā, cik tomēr specifiska ir šī nekustamo īpašumu pārdošanas joma, noteikti iesaku izvēlēties kādas uzticamas nekustamo īpašumu kompānijas pakalpojumus. Lai veiksmīgi notiktu darījumi, ir jāpārzina apjomīga normatīvo aktu bāze. Cilvēks, kurš ikdienā ar to nenodarbojas un nav bijis saskarē, būšu atklāta, var iekrist kā circenis pelnos. Sākot ar pašu pirmo soli – sava īpašuma vērtības noteikšanu. Vairums gadījumos cilvēks paskatījies sludinājuma portālā ss.lv un noteicis cenu, kāda tā bijusi līdzīgam īpašumam. Un tas ir saprotami, jo daudzi nepārzina reālās pārdošanas cenas. Tomēr drošāk ir konsultēties ar speciālistiem.

- Tev ir bijuši darījumi, kurā savu mājiņu pārdod veca tantīte, un ir emocionāli smagi?
- Protams, šādos gadījumos ir ļoti grūti distancēties. Notiekošo laižu caur sevi. Tas nav nekas labs, bet citādāk es neprotu. Mūsu kompānijas moto ir – sniegt klientam vairāk, nekā viņš no tevis sagaida. Esmu palīdzējusi kundzei gan dīvānu nopirkt, gan noorganizēt piegādi. Arī tādas lietas nākas darīt, bet nejūtos, ka būtu izdarījusi kaut ko milzīgu. Tas ir pats par sevi saprotams.

- Vai, pirmo reizi ieraugot savus potenciālos klientus, vari pateikt – būs veiksmīgs darījums vai tomēr ne?
- To nekad nevar zināt. Pirmo reizi redzot cilvēku, nekad nevar pateikt, vai darījums izdosies vai neizdosies. Nereti ir tā, ka cilvēks, apskatot īpašumu, acīm mirdzot, ir ar mieru to iegādāties, bet darījumu neizdodas veikt līdz galam, jo vēl ir daudz nezināmo. Pirmkārt jau ar finansējuma piesaisti, piemēram, banka nepiešķir kredītu. Līdz ar to nevaram pabeigt darījumu. Daudz ir atkarīgs no situācijas ģimenē. Reizēm ilgi krāto naudu iegulda pavisam citā lietā. Cik cilvēku, tik situāciju. Labs sākums ir reizēs, kad cilvēks, skatot īpašumu, pasaka, ka viņam neko citu nevajag, tikai šo konkrēto īpašumu.

- Vai tev ir gandarījums, ja veiksmīgi izdodas pabeigt sarežģītu darījumu?
- Noteikti izjūtu gandarījumu. Gandarījums ir tas, ka apmierinātas ir darījumā iesaistītās abas puses – gan pircējs, gan pārdevējs, jo katrs ir ieguvis to, ko vēlas. Ja kompāniju iesaka saviem radiem, draugiem un kaimiņiem, tas arī ir liels gandarījums. Atzinība, pateikts labs vārds, uzsitiens uz pleca, uzdāvināti ziedi – tas ir tas, kas mudina no rītiem agri celties, sestdienās un svētdienās braukt uz īpašumiem un būt pieejamai septiņas dienas nedēļā. Darbs jādara ar ļoti lielu cieņu pret klientiem. Bez tā šis darbs nav izdarāms.

- Reizēm, redzot plašu un skaistu īpašumu, aizdomājos – kur cilvēki ņem tik lielu naudu, lai kaut ko tādu uzceltu vai iegādātos.
- Ir cilvēki, kuri tiešām naudu uzkrāj krājkontā, bet lielākoties darījumi notiek ar banku finansējumu piesaisti, formējot hipotekāros kredītus. Ir jāizvēlas arī pareizā kredītiestāde, jo, piemēram, ne visas finansē lauku īpašumu iegādi. Protams, visas labprāt finansēs dzīvokļa Rīgā, Brīvības ielā, iegādi.

- Vai nav uznākuši vājuma brīži, kad gribas šo darbu mest pie malas un sākt nodarboties ar kaut ko mierīgāku?
- Nav gan bijuši šādi brīži. Man patīk tas, ko daru. Zinu, ka tas ir cilvēkiem vajadzīgs darbs. Tieši tāds pats kā jebkurš cits darbs. Nekustamo īpašumu aģenta darbs ir nepieciešams ne tikai Rīgā, bet arī lauku reģionos. Pagaidām savu nodarbošanos nemainīšu. Noteikti ne.

- Tu ikdienā intensīvi strādā un tiecies ar klientiem. Tam nepieciešama enerģija. Kur smelies spēku, lai būtu tik aktīva, mierīga un pozitīva?
- Cenšos sportot. Es regulāri braucu ar velosipēdu. Sezonu jau esmu uzsākusi. Regulāri braucu maršrutā Vijciems–Gaujas tilts – desmit kilometri turp un atpakaļ. Pēc tam ir izvēdināta galva un skaidrs prāts. Divas reizes nedēļā stundu vingroju. Tas arī nepieciešams enerģijas atgūšanai. Pēc saspringtas dienas vai nervoza darījuma pirmais, ko daru, ir izbrauciens ar velosipēdu. Divas trīs reizes gadā kopā ar ģimeni kāpjam kalnos. Visi sasēžamies ģimenes auto un braucam uz Polijas dienvidiem. Esam izstaigājuši Tatrus un Alpus. Šogad bijām izplānojuši doties uz Karpatiem no Ukrainas puses, bet diemžēl šīs situācijas dēļ nekur neaizbrauksim. Kopā esam izstaigājuši jūrtaku. Tas ir Eiropas maršruts, sākot no Tallinas līdz Liepājai. Visu maršrutu nenogājām, bet atsevišķus posmus gan. Pārgājienos ņemam līdzi arī mīluli – suni. Pēdējais projekts, kas šogad īstenosies, būs meža takas izstaigāšana. Tā no Tallinas virzās gar Igaunijas pašu ziemeļu pusi, nāk lejā gar Peipusa ezeru, tad Latvijā gar Veclaiceni. Šajā takā ir ietverts arī posms gar Cirgaļiem, Zaķiem Zvārtavas pagastā, Valmieru, Strenčiem un līdz par Rīgai. Interesants maršruts. Šajos pārgājienos enerģiju smeļos no dabas. Esmu arī liela adītāja. Televizoru praktiski neskatos. Man mājās nav pat pieslēgta televīzija. Kad adu, datorā skatos kādu filmu, kuru esmu plānojusi noskatīties. Kā jau laukos, man ir gan sakņu dārzs, gan plašs puķu dārzs. Kad ciemos atbrauc māsa no Amerikas, viņa rāda uz puķu dārzu un nesaprot, kāpēc man tas ir vajadzīgs. Savukārt meitas brīnās, kāpēc man jāsēj burkāni. Uzskatu, ja dzīvo laukos, tad kauna lieta neizaudzēt ekoloģiski tīru pārtiku.

- Tavi atpūtas veidi ir diezgan aktīvi. Nav nekādi mierīgie.
- Tie ir raksturu audzinoši. Mana jaunākā meita mēdz teikt, ka nav jēgas sākt kāpt kalnos, ja saproti, ka neaiziesi līdz pašai virsotnei. Tā ir liela cīņa ar sevi, jo es taču varu doties atpakaļ. Kāpēc man ir jālauž sevi? Kāpt kalnos ir grūti, jo ir karsts, arī nogurums ņem virsroku. Taču ar mani ir tā – man ir jāaiziet līdz galam un jānokļūst kalna virsotnē, tai arī pieskaroties. Tas dod mērķtiecību – ir jāaiziet līdz galam. Tāpat kā darbā, ir vajadzīga mērķtiecība, precizitāte un neatlaidība.

- Ar ko nodarbojas tavas jau pieaugušās meitas un vīrs?
- Domāju, ka manās pēdās daļēji iet vecākā meita Agnese. Viņa Ventspils Augstskolā apguva tulka profesiju. Savā dzīvē ir apguvusi piecas svešvalodas – angļu, vācu, spāņu, franču un krievu. Paralēli viņai patīk nodarboties ar mārketingu internetā. Viņa izstrādāja pirmo reklāmas kampaņu Latvijā pirmajiem DIP DAP bērnu ritenīšiem. Agnese jau vairākus gadus dzīvo Francijā. Viņai ir draugs francūzis. Mēs netīšām paši meitai iedevām spārnus lidojumam pa pasauli. Viņa gadu dzīvoja un mācījās Amerikā AFS skolēnu apmaiņas programmā. Tie bērni savai dzīvei iegūst tik pamatīgu fundamentu, ka viņi vairs uz vietas nesēdēs. Pat Rīga viņiem šķiet pārāk maza. Pēdējos gados gan mazāk, bet es šajā viesskolēnu apmaiņas programmā darbojos kā brīvprātīgā. Tas bija mans devums sabiedrībai bez kādas apmaksas. Šāda brīvprātīgo tīkla struktūra darbojas sešdesmit pasaules valstīs. Arī mūsu ģimenē gadu dzīvoja Vanida – meitene no Taizemes. Sarunājāmies angliski, un tas arī mūs pašus rosināja papildināt valodas zināšanas. Šis gads bija interesants ar to, ka sapratām, cik Latvija ir skaista un mums ir daudz, ko rādīt. Mēs bieži atrāvāmies no mīkstajiem dīvāniem un braucām skatīties Latviju, devāmies dabā, braucām slidot uz Valmieru. Mums paveicās, jo meitene ēda visu to pašu, ko mēs ēdam ikdienā. Nebija jāgatavo speciāli ēdieni. Pēc gadiem Vanida, ko uzskatu par savu audžumeitu, kopā ar vīru joprojām brauc mūs apciemot uz Vijciemu. Viņa ir ieprecējusies Vācijā, vīrs ir vācietis. Viņi dzīvo Frankfurtē. Mani sauc par mammu.
Savukārt mazais bērns – jaunākā meita Lelde – ir kultūras cilvēks. Viņai interesē kultūras menedžments. Meita man daudz piepalīdz, veidojot un montējot videoreklāmas. Vīram ir savs uzņēmums. Konstantīns nodarbojas ar malkas sagatavošanu. Viņam ir traktors un malkas skaldāmā iekārta, un ar to brauc sētā pie klientiem un sagatavo malku. Mēs esam ļoti darbīga ģimene – visu laiku strādājam. Ir bijis kāds brīdis, kad esam teikuši – tagad gan atpūtīsimies. Pēc neilga laika viens otram jautājam: “Ko mēs darīsim?” Atklāti sakot, man nevienu brīdi nav bijusi atpūta. Visu laiku ir, ko darīt.
Vēl viens etaps mūsu dzīvē bija tad, kad abi ar vīru centāmies ražot biohumusu. Mūsu saimniecības ēkā dzīvoja pustonna Kalifornijas slieku. Viņas mīļi saucu par meitenēm. Protams, mūsu valstsvīri izpilda visas Eiropas Savienības regulas, un pēdējā regula mūs vienkārši “nokāva”. Tika pieņemts noteikums, ka visa barība termiski ir jāapstrādā. Tad sapratām to, ka gala produkts, ko iegūsim, nebūs vairs ekoloģisks, jo termiski apstrādātā barība nogalinās ne tikai sliktās, bet arī labās baktērijas. Tā pamazām šo lietu izbeidzām. Sev esam atstājuši nedaudz uzkrājumu, ko izmantot savas zemes mēslošanai. Atskatoties uz to laiku, uzskatu, ka tas bija mūsu mazais, zaļais hobijs. Bija interesanti, jo izurbāmies cauri visam ciklam, sākot no analīzēm, sertifikācijai, etiķešu izstrādei un realizācijai veikalos. Vienu brīdi šī lieta šķita ļoti perspektīva, bet, ja godīgi, cik cilvēku izvēlas ekoloģisku mēslojumu. Tagad, nenoliedzami, arvien vairāk par to tiek domāts.

- Vai tu vari apgalvot, ka esi laimīga?
- Jā! Man nav pamata sūdzēties par dzīvi. Es labprāt ar ģimeni paceļoju, bet noteikti negribētu dzīvot un strādāt citā valstī. To gribu darīt tikai Latvijā. Ja godīgi, man nekad nav miera. Man kaut ko vajag jaunu izdomāt, citādi ir garlaicīgi.

AIJA RUTKOVSKA
Dzimusi Limbažu pusē, Alojā.
Augusi Vijciemā, pabeigusi Vijciema pamatskolu un Smiltenes vidusskolu.
Studējusi Ekonomikas fakultātē Latvijas Lauksaimniecības universitātē un tieslietas Biznesa augstskolā “Turība”.
Pēdējos piecus gadus strādā nekustamo īpašumu kompānijā “Baltic States”.
Divu pieaugušu meitu – Agneses un Leldes – mamma, sieva vīram Konstantīnam.
Hobiji – pārgājieni kopā ar ģimeni, kāpšana kalnos, riteņbraukšana.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Darbs, kas nav jāstrādā. Ar to ir jādzīvo

Kategorijas