Neiespējamā misija? Cilvēki nevēlas atklāt savu saslimšanu

2020. gada 18. maijs 07:35

779

Neiespējamā misija? Cilvēki nevēlas atklāt savu saslimšanu

Kāpēc viss jāuzzina tikai baumu līmenī? Vai jums ir cenzūra? Kāpēc ir klusums no pašvaldību un masu mediju puses? Tādus un līdzīgus jautājumus saņemam no saviem lasītājiem, kuri neizprot, kāpēc mēs, žurnālisti, nenosaucam konkrētas vietas (iestādes, uzņēmumus un tamlīdzīgi), kur mūsu puses novados ir konstatēta saslimstība ar “Covid-19”.

Viss nav tik vienkārši. Lai lasītāji gūtu priekšstatu, kā top publikācijas par “Covid-19” lokālajā līmenī, visprecīzāk būtu teikt, ka es strādāju, teiksim, aptuveni līdzīgi policijas izmeklētājam. Taču, lai vispirms nonāktu līdz pašai lietai, tad ir tā, ka neviena institūcija neinformē laikrakstu par to, ka, lūk, tajā un tajā iestādē vai uzņēmumā kāds darbinieks ir saslimis ar “Covid-19”, – sak, uzrakstiet, brīdiniet cilvēkus, lai viņi būtu piesardzīgi un pasargātu savu un tuvinieku veselību. Tā nenotiek. Mēs, žurnālisti, par šādiem gadījumiem uzzinām nejauši, sarunās ar cilvēkiem, vai arī tad, ja kāds iedzīvotājs vēršas redakcijā un lūdz pārbaudīt, vai ziņa atbilst patiesībai.

Un tālāk jau sākas tiešām teju policijas izmeklēšanas cienīgs darbs. Ierobežotas pieejamības informācija. Personas datu aizsardzība. Nedrīkstam teikt. Tās ir atbildes, ko no atbildīgajām institūcijām saņem žurnālists, vaicājot oficiālu apstiprinājumu, vai tur un tur tādai un tādai personai ir konstatēta saslimšana ar “Covid-19”. Mūsu vietējām valsts amatpersonām pārmest nevar, viņi izpilda savas vadības norādes un iespēju robežās ir ļoti pretimnākoši. Savukārt tad, kad pa aplinku ceļiem mēģinu noskaidrot, kurš tad, piemēram, ir saslimušais mediķis, un vēlos uzrunāt viņu intervijai, pa tādiem pašiem aplinku ceļiem saņemtā atbilde (jo cilvēka privātā mobilā tālruņa numura mums nav), visos gadījumos ir atteikums sarunai. Jo vairāk rakstu par “Covid-19”, jo vairāk secinu, ka valcēniešu Tāļa un Dināras Auniņu labprātīgi sniegtā intervija “Ziemeļlatvijai” par to, ko nozīmē mazpilsētā saslimt ar “Covid-19”, ir liela pilsoniskā drosme un iziešana no ierakumiem kara laikā. Cilvēki nevēlas atklāt citiem savu saslimšanu tāpēc, ka daļā sabiedrības šo slimību uztver kā spitālību vai mēri un attiecīgi baidās no “Covid-19” slimniekiem. Taču saslimt var ikviens, par to nav jākaunas, taču acīmredzot, kamēr “Covid-19” ir jauna slimība ar daudziem jautājumiem bez atbildēm, pret kuru nav vakcīnas, bailes gūst pārsvaru un līdz ar to saslimušie ir teju persona non grata (nevēlami, aizdomās turami).

Kad vaicāju atbildīgajām institūcijām informāciju par konkrētu “Covid-19” gadījumu skaitu konkrētā novadā, atbilde ir aptuveni tāda – precīzu skaitu, ja tas ir mazs, nevaram teikt, jo tad cilvēki viegli varēs izskaitļot, kurš ir saslimis (ar zemtekstu, sak, nevajag “raganu medības”). Ja man šādi dati publicēšanai ir, tad tie man ir uzticēti, teiksim, ne gluži likumīgā ceļā.

Taču slepenības zīmogu pāri “Covid-19”, manuprāt, nav pareizi likt. Ņemot vērā, ka vīruss ir lipīgs, izplatības avotu (vietu) norādīšana mazinātu risku saslimt citiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Neiespējamā misija? Cilvēki nevēlas atklāt savu saslimšanu

Kategorijas