Katrai valstij savs ceļš ejams

2009. gada 1. maijs 09:54

736

Davosas foruma rezultātus raksturoja atziņa, ka neviens pasaules gudrais īsti neizprot pašreizējās ekonomiskās situācijas cēloņus. Man pat gribas sacīt mazliet ķecerīgus vārdus, proti, tagadējās krīzes pamatā ir Romas pāvesta atklāsme, ka pie visa vainojama cilvēku alkatība.

Alkatība vispār ir ceļš uz elli, bet politiķiem un tautsaimniekiem svarīgi apzināties gan pozitīvo, gan negatīvo norišu mehānismu. Šajā nolūkā visas valstis cenšas pulcēt vienkopus gudrākos prātus, lai rastu izeju no recesijas sekām.

Amerikāņiem vieglāk, jo faktiski katrā universitātē un koledžā atrodami augstas klases eksperti, tāpēc prezidenta Obamas komanda spējusi izveidot pat vairākas komisijas. Arī Krievijā un Latvijā pie prezidentiem darbojas zināmi smadzeņu centri, tikai šo komisiju ieteikumi daudzkārt "ūdeņaināki".

Sekojot daudzajām publikācijām un televīzijas komentāriem, par pašiem erudītākajiem situācijas vērtētājiem atzīstu Robertu Zīli Latvijā un "Ņezavisimaja Gazeta" galveno redaktoru Rimčukovu Krievijā.

Populārā veidā atsevišķu valstu pieredzi cenšas analizēt mūsu tautietis profesors Ķeniņš-Kings (publicējas avīzē "Laiks"). ASV, teiksim, katrā pavalstī atšķirīgi nodokļi, par savu Vašingtona štatu viņš uzsver, ka tur nav PVN nodokļa maizei un piena produktiem, ko gan neiesaka pašlaik ieviest Latvijā.

Starp citu, profesors atgādina, ka Otrā pasaules kara laikā amerikāņi savos piemājas dārziņos izaudzēja trešo daļu no patērētajiem dārzeņiem. Un tā nav tikai izrādīšanās, ka prezidenta kundze ar savu piemēru cer atjaunot šo tradīciju.

Ir tāda valsts Krievija, kura 64 gadus pēc kara beigām nabadzību pūlas piesegt ar uzvaras apziņu. Un ir tāda valsts Vācija, kura kara rezultātā atradās drupās un apkaunota, bet tagad atdzimusi patiesā varenībā un bagātībā. Tāpēc nedaudz ieskatāmies vēsturē.

Tautsaimnieki mēdz piesaukt Erharda saimniecisko ģēniju. Kaut varam piesaukt arī kanclera Adenauera pūles, lai pirms izšķirošā lēciena Rietumvācijas iedzīvotāji pilnībā atbrīvotos no hitlerisma radītajiem kompleksiem. Ne mazāk svarīgs bija faktiskais izlīgums ar Franciju un citām kaimiņzemēm.

Nāk prātā sešdesmito gadu vidus, kad Zinību biedrība mani komandēja uz Rīgu, kur tika rīkots starptautiķu seminārs. Tolaik semināri bija ļoti interesanti tajā ziņā, ka tajos atsevišķi lektori atļāvās publiskot tādu informāciju, kuru nevienā preses izdevumā neatrast.

No visiem minētā semināra lektoriem līdz šim brīdim spilgti atceros Gasparjanu, krievvalodīgu armēni, kurš sākumā pārstāvēja Baltijas kara apgabalu, pēc tam bija CK lektoru grupas dalībnieks, bet sešdesmitajos gados jau tika pieteikts kā zinātniskais līdzstrādnieks.

Toreiz Gasparjans pārspēja pats sevi, jo tika nolasīts nopietns zinātnisks pētījums par Rietumvācijas fenomenālajiem ekonomiskajiem panākumiem divdesmit pēckara gadu laikā.

Vispirms tika minēti skaitļi par to, cik daudz rūpnīcu iekārtu un citas tehnikas no Vācijas aizveda uz PSRS un Lielbritāniju. Rezultātā uzvarētāji ieguva morāli un fiziski nolietojušos tehniku, kamēr Vāciju atstāja bez nekā. Bet tad sekoja Māršala plāns un ASV izsniegtie kredīti, un Vācijas rūpnīcas piepildīja visjaunāko modeļu ražīgākie darbgaldi un tehnoloģiskās iekārtas.

Turklāt sākumā Vācijai nebija nekāda militārā budžeta, un, lūk, divdesmit gadu laikā drupās gulošā valsts bija kļuvusi rūpnieciski modernākā, ar visaugstāko darba ražīgumu. Man žēl, ka neesmu saglabājis piezīmes, pēc atmiņas atceros tikai to, ka Vācijā strādnieks savu algu nopelnīja 50 minūtēs, kamēr PSRS strādniekam bija vajadzīga gandrīz puse maiņas. Bet Vācijas strādnieks jau tolaik pelnīja piecas reizes vairāk nekā uzvarētājas zemes strādnieki.

Krīzi pārvarēt var dažādi. Ja valstij lieli valūtas uzkrājumi, tad risinājums vieglāks, piemēram, Ķīnai. Par Latviju sakām, ka gatavojamies dzīvot uz parāda. Faktiski jau pasen dzīvojam uz parāda - kad cēla jaunus dzīvokļus, kas maksāja astronomiskas cenas, kad bankas algoja vervētājus kredītņēmēju piesaistei ("Nācit ieks manen bodem!" - kādreiz par Marijas ielas veikaliņiem smējās mans tēvs), uz parāda dzīvoja tie uzņēmumu padomju locekļi, kuri saņēma daudzos tūkstošus, kad celtnieki lepojās, ka tepat Latvijā nopelnot Zviedrijas algas utt. Tagad SVF solītie aizdevumi ir tikai uzkrātā parāda atlikšana. To der pārdomāt.

Dīvaini uzvedas Krievijas valdība. Putins braukā pa valsti un ik pa brīdim sola naudas piešķīrumus neefektīvām rūpnīcām dzīvības uzturēšanai. Mazliet citu ceļu izvēlējies prezidents Medvedevs, kurš ar lielu svītu ieradās Aktuālās attīstības institūtā - galvenajā Maskavas smadzeņu trestā, kur apspriedās gan ar direktoru Jurgenu, gan ekonomikas ekspertu Gontmaheru.

Sevišķi uzmanīgi Medvedevs ieklausījies dažos Gontmahera ierosinājumos. Pirmkārt, veikt pilnīgu valsts pārvaldes reformu, nomainot esošos ierēdņus ar jauniem kadriem. Otrkārt, piecpadsmit līdz divdesmit miljoniem rūpnīcu strādnieku nomainīt tagadējās darba vietas neefektīvajos padomju laika uzņēmumos. Nav gan izprotams, cik no šādām sarunām jēgas, jo prezidenta administrācijas dižvīrs Surkovs uzskata, ka valstī nedrīkst mainīt neko.

Citu ceļu iet ASV, kur tāpat naudas injekcijas ekonomikā milzīgas. Bet prezidents Obama vārguļojošai rūpnīcai naudu aizdod tikai tad, ja uzņēmums pierāda gatavību pārkārtoties. Nereti tiek atgādināts, ka jau reiz amerikāņu autoražotāji lūdza valdības palīdzību, lai spētu konkurēt ar japāņiem.

Prezidents Reigans toreiz ubagotājiem atbildējis: "Iemācieties ražot labāk un lētāk nekā japāņi!" Un arī tagad, kamēr finanšu grūtības pārdzīvo "General Motors" un citas milzu kompānijas, tikmēr turpat ASV izvietotās japāņu autorūpnīcas satricinājumus izjūt mazāk.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Katrai valstij savs ceļš ejams

Kategorijas