Desmit gaidītākās dienas gadā

2020. gada 15. jūnijs 11:52

“Viņi kļūst labāki un iejūtīgāki. Emocionāli saprotošāki…” “Desmit dienas ir tāds kā izdzīvošanas minimums. Ja ģimenē vēl ir īpašais bērniņš, tas ir vienīgais laiks, kad vecākiem sakopot domas un atgūt spēkus tālākai ikdienai…” Tā par Latvijas Bērnu fonda rīkotajām bērnu vasaras nometnēm saka gan vecāki, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, gan arī mammas un audžumammas, kurām vienām jāaudzina četri un vairāki bērni. Gan vecākiem, gan bērniem tas ir ļoti vērtīgs laiks, ko visi cer piedzīvot arī šovasar. Šajā laikā, kad neviens nevar pateikt, kas būs rīt un pēc vairākiem mēnešiem, Latvijas Bērnu fonda darbinieki nemet plinti krūmos un jau strādā, lai fonda rīkotās bērnu vasaras nometnes notiktu arī šogad ‒ tāpat kā katru vasaru kopš 1992. gada.

Valentīna ir vecmāmiņa un aizbildne saviem pieciem mazbērniem. Vecākā mazmeita Ramona, kurai drīz būs 17 gadu, vasarās vienmēr apciemo sava tēta radus Latgalē, tādēļ uz nometnēm nekad nav braukusi. Bet mazākajiem ‒ Marekam (7 gadi), Milenai (8 gadi), Anastasijai (11 gadi) un Danielam (12 gadi) ‒ izņemot vecmāmiņu Valentīnu, nav neviena tuvinieka. Turklāt mazā Milena ir redzes invalīde.

Valentīna stāsta, ka Bērnu fonda rīkotās nometnes viņas bērniem ļoti patīk tādēļ, ka tās ilgst desmit dienas. Citās nometnēs pavadītais laiks ir daudz īsāks. No atbraukšanas dienas līdz aizbraukšanas dienai ir tikai trīs pilnas dienas. Tikko kā sāc iejusties, jābrauc jau mājās: “Bērnu fonda rīkotās nometnes ilgst desmit dienas, kas veltītas vienai tēmai. Tieši īpašā nometnes tematika bērniem ļoti, ļoti patīk. Pat maniem mazākajiem. Esot jau bijis sākumā mazliet bailīgi, bet ārkārtīgi interesanti. Patika visiem. Visi četri, kad pārbrauca mājās, teica, ka noteikti grib braukt atkal. Mareks un Milena vispār pirmo reizi bija nometnē. Milena, kurai ir lielas problēmas ar redzi un kura visvairāk no manis ir atkarīga un piesieta mājām, bija sajūsmā.”

Visi četri Valentīnas acuraugi labprāt dalās atmiņās par pagājušās vasaras nometni. Gan Marekam, gan Milenai visvairāk prātā palikuši vakari, kad visi sēdējuši ap ugunskuru un cepuši zefīru.

Pērnā gada nometnes tēma bijusi “Bagātību sala”, tādēļ Milenai aizraujoši šķitis, ka rokdarbu pulciņos bērni izgatavojuši pirātu zobenus, pirātu cepures un pirātu galvas apsējus: “Aiz mūsu – meiteņu ‒ istabas logiem vienu nakti staigāja īsti pirāti. Mēs redzējām. Skolotājas gan neredzēja”, bet Mareks tūlīt stāstu par piedzīvoto papildina: “Mūsu grupiņas istabā mēs atradām kasti, kas bija pilna ar naudu. Seno laiku naudu, ne mūsdienu. Skolotājas teica, ka gan jau kasti pirāti bija tur paslēpuši un tāpēc nāca to tagad atgūt…”

Anastasija un Daniels atzīst, ka vasarās mājās īsti nav, ko darīt, bet nometnē ir dažādas sportiskas aktivitātes, var iet peldēties, kā arī iegūt jaunus draugus. Viņiem abiem šķiet ļoti svarīgi tas, ka citu bērnu pulciņā ir iespēja atpūsties no ģimenes.

Valentīna nometnes laiku gaida ar lielām cerībām ‒ kaut nedaudz atvilkt elpu. Jo jau piecus gadus, kopš viņa viena uzņēmusies rūpes par mazbērniem, Valentīnai praktiski nav ne atvaļinājuma, ne brīvdienu.

Lai arī šobrīd visu prātus aizņem “nelūgtais viesis” koronavīruss un valstī izsludinātā ārkārtas situācija, Valentīna ir pārliecināta, ka tieši tāpēc nometni šogad visi gaida kā vēl nekad: “Viņi visi tagad kopā mācās. Iedomājaties, ko nozīmē, kad mājās mācās pieci bērni! Šīs vasaras nometne būtu lieliska iespēja izrauties brīvībā vismaz uz desmit dienām. Jo tagad viņi visi jūtas kā krātiņā…”

Kopš Valentīna ved Milenu uz specializēto skolu Strazdumuižā, viņa atceras, ka pirmās divas nedēļas nav varējusi bez asarām acīs skatīties uz bērniem, kuri nekad nespēs redzēt tā kā mēs visi: “Sākumā bija grūti pierast. Man bērnu ir ļoti žēl. Es centos asaras neizrādīt… Tādēļ cepuri nost nometņu darbiniekiem, kuri spēj ar prieku un optimismu strādāt tā, lai bērni, kam ir dažādas neārstējamas veselības problēmas, atgrieztos no nometnēm priecīgi, iedvesmas pilni un noticējuši saviem spēkiem un varēšanai.”

Zanes 10 gadus vecajai meitai Beātei ir kustību traucējumi, viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Pagājušajā vasarā Beāte nometnē piedalījusies pirmo reizi. Zane stāsta, ka dienā meita bijusi ar visu ļoti apmierināta, bet vakaros pārņēmušas skumjas, jo pirmo reizi dzīvē naktis pavadījusi ārpus mājām: “Taču Beātei nometnē bija ļoti laba asistente. Viņas abas sapratās un sadraudzējās kā rociņa ar cimdiņu. Tad arī drīz vien vakara kreņķi pārgāja.”

Kad pārbraukusi mājās, Beāte sajūsmā stāstījusi visu, ko nometnē darījuši. Galvenais prieks, ka nometnes tēma bijusi “Pūķa lidojums”. Tas nozīmē, ka gan zīmējumi, gan pasakas, gan dziesmas un rotaļas bijušas ar un par pūķiem: “Tas bērniem ir vesels piedzīvojums. Bērniem ir nepieciešamas pārmaiņas un atelpa, īpaši jau šiem bērniņiem kā mana Beāte. Viņi visu laiku ir ikdienas rutīnā mājās, četrās sienās. Nometne dod lielu pozitīvu enerģiju no jauna sakopot spēkus. Beāte atbrauca mājās pavisam citādāka – pārņemta un iedvesmota.”

Elita ir divu bērnu māmiņa. Abi ar vīru viņi ir redzes invalīdi. Vecākajai meitai, kurai ir 12 gadi, nav veselības problēmu, bet astoņus gadus vecajam dēliņam Artūram diemžēl ir ģenētiski pārmantota ļoti reti sastopama acu saslimšana. Pagājušajā vasarā Artūrs pirmo reizi piedalījās Bērnu fonda rīkotajā vasaras nometnē, turklāt tā bija viņa pirmā nometne mūžā.

Elita atceras, ka sludinājumu par Latvijas Bērnu fonda rīkoto nometni nejauši pamanījusi internetā. Dēls esot ļoti sapriecājies, kad mamma piezvanījusi un uzzinājusi, ka arī Artūrs drīkst pretendēt uz dalību nometnē: “Mums teica ‒ jā, brauciet. Es ļoti gribēju, lai Artūrs tiek uz nometni, ko rīko Jelgavā. Tā ir mana dzimtā puse. Esmu pati no Tērvetes. Zināju, ka būs ekskursija uz Tērvetes Dabas parku. Biju ļoti priecīga, ka arī Artūram būs iespēja turp doties.”

Nometnē Artūrs bijis kopā ar dažādiem bērniņiem – gan ar bērniem, kam ir veselības problēmas, gan ar veseliem bērniem. Artūrs ieguvis neatsveramu pieredzi: “Nometnē bija iespēja redzēt un saprast, ka ir bērni, kam ir vēl grūtāk nekā viņam. Artūrs pirmo reizi aptvēra, ka viņš spēj pats arī kādam palīdzēt. Sabiedrībā ikdienā šīs saskarsmes iespējas ar bērniem ar īpašām vajadzībām ne vienmēr ir iespējamas. Artūrs ar lielu lepnumu pārvedis mājās nometnes karogu, ko viņam uzticēts glabāt līdz nākamajai vasaras nometnei.”

Elita domā, ka nometnes karogs uzticēts tieši Artūram, jo sākumā, kad devies turp, zēns bijis kautrīgs. Kā mīļi saka Elita: “Stumjams, grūžams un skubināms. Taču nometnes vadītāja Viktorija ar Artūru desmit dienās ir paveikusi neiespējamo. Artūram ir radusies pārliecība, ka viņš ir svarīgs. Tagad Artūrs nespēj sagaidīt, kad atkal varēs doties uz nometni, kāpt uz jumta un uzvilkt mastā viņa rūpīgi glabāto nometnes karogu…”

Palīdzēsim gan Artūram, gan daudziem citiem bērniem piedzīvot brīnumu – desmit pārsteigumiem, pozitīvām emocijām un iespaidiem piepildītas vasaras dienas, ko viņi gaida visu gadu…

Jau šobrīd darbojas ziedojumu tālrunis – 90006484, uz kuru piezvanot, iespējams ziedot 1,42 eiro. Tāpat ziedot iespējams internetā, Latvijas Bērnu fonda mājaslapā www.lbf.lv, atstājot anonīmu ziedojumu kādā no visā Latvijā izvietotajām ziedojumu kastītēm ar Latvijas Bērnu fonda logo vai veicot pārskaitījumu nodibinājumam “Latvijas Bērnu fonds” (reģ. nr. 40008018725, a/s “SEB BANKA”, konta nr. LV42UNLA0002000707402), kā maksājuma mērķi norādot “Vasaras nometnes”. Ziedot var arī, izmantojot Mobilly lietotni.

Ģimenes bērnus ar īpašām vajadzībām Fonda rīkotajām nometnēm var pieteikt mājaslapā www.lbf.lv, aizpildot pieteikuma anketu sadaļā “Nometnes”.

20200601-1244-nepaej-garam-latvijasbernu

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Desmit gaidītākās dienas gadā

Kategorijas