Latvieša laimes zeme

2020. gada 7. jūlijs 08:04

125

Pieļauju, ka ikvienam cilvēkam agrāk vai vēlāk rodas pārdomas, ko saucam par dzīves jēgas meklēšanu. Vieni šim periodam varbūt ir jau izgājuši cauri un atraduši atbildes, citi vēl joprojām ir ceļā, bet vienai daļai, iespējams, pagaidām ir labi tā, kā ir. Taču stāsts šoreiz ir par citu, – nesen kārtējo reizi guvu apliecinājumu savai atziņai, kur tad īsti šī dzīves jēga slēpjas, proti, tā ikvienam no mums ir tepat, blakus, tikai ieraudzīt to laikam var tikai tad, kad ir uzkrāta zināma gadu pieredze. Var meditēt, ceļot pa pasauli, meklēt interesantus hobijus un tā tālāk, taču būtībā viss ir vienkārši. Manuprāt, cilvēks, pēc dabas būdams individuālists, redz piepildījumu, ja viņam pieder trīs vērtības – mana ģimene, mana māja, mana zeme.

Šovasar es un manas kolēģes Inga un Santa viesojāmies lauku sētās, intervējot to saimniekus. Katrai publikācijai bija cits mērķis, bet no visām intervijām burtiski kā asns pret sauli tiecas laukā viena kopīga atziņa – cilvēki savu māju, savu sētu, bieži vien smagi strādājot, veido kā miera “ostu” paši sev un savai ģimenei, saviem bērniem. Te ne reizi vien parādās jautājums – bet vai bērni tad, kad pieaugs un viņiem pašiem būs savas ģimenes, atgriezīsies uz pastāvīgu dzīvi savās bērnības mājās? Tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, no tā, vai bērni uzcels (nopirks) paši savu māju, vai viņi vispār paliks Latvijā un tā tālāk, taču arvien biežāk pēdējos gados esmu dzirdējusi atgriešanās stāstus, kaut ko līdzīgu pasakai par Sprīdīti, kurš devās meklēt Laimes zemi, līdz atrada laimi vietā, no kurienes bija aizgājis, – savās mājās. Taču meklējumi ir laba lieta, tie ir vajadzīgi cilvēka izaugsmei, bez tiem šo dzīves jēgu jeb dzīves “sāli” var arī neatrast, jo visam ir jānotiek pašsaprotami. Ar varu kādu noteiktu dzīvesveidu otram uzspiest nedrīkst, jo tad tas otrs nebūs laimīgs.

Nu jau viņsaulē mītošais akadēmiķis Jānis Stradiņš īsi pirms savas aiziešanas mūžībā pabeidza savu enciklopēdisko rakstu krājumu “Latvija un latvieši” un pēc tā iznākšanas plašsaziņas līdzekļiem teica, – viņš ir pārliecināts, ka latviešu tautu uz priekšu virzīs gadu desmitos iemiesotas lietas: kārtības izjūta, vēlme ap sevi radīt mieru un stabilitāti, savukārt vidējo latvieti akadēmiķis raksturoja kā cilvēku ar viensētnieciskām iezīmēm, individuālistu, mērenu, mazliet skaudīgu, dažreiz skopu, bet tajā pašā laikā arī dāsnu.

To latvieša vēlmi pēc miera, stabilitātes un kārtības jeb skaistuma redzu ne tikai savā žurnālistes darbā, satiekot un uzklausot dažādus cilvēkus. To ikviens garāmbraucējs var redzēt gan pilsētas māju pagalmos, gan lauku sētās. Latvietis nebūvē “gaisa pilis”, viņš būvē savas mājas, un tā ir viņa laimes zeme, viņa dzīves jēga. Vismaz tā ir mana atbilde, kādu es meklējot esmu ieguvusi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Latvieša laimes zeme

Kategorijas