Vieta, kur piedzīvot mazu daļiņu zudušās Latvijas

2020. gada 10. jūlijs 07:57

704

Vieta, kur piedzīvot mazu daļiņu zudušās Latvijas

Pirmā, kas braucējam signalizē par to, ka tuvojas kaut kas īpašs, ir vecu koku aleja grantētā valsts nozīmes autoceļa Cirgaļi–Palsmane–Ūdrupe malās. Vēl gan jāmēro diezgan paliels gabals pa Aumeisteru paugurvalni, lai ieraudzītu, uz ko šī aleja ved, līdz pēc vientulīgiem laukiem un pļavām ar tajās izkaisītām pāris viensētām braucējs pēkšņi nonāk zudušās Latvijas stūrītī.

Vispirms fascinē visur augošie lielie, vecie koki, kas ar savām lapotnēm izveidojuši dabisku jumtu pār senu ēku puduri, bet pēc tam uzmanību piesaista pašas ēkas. Pat nezinātājs saprot, ka nonācis vietā, kur savulaik bijusi liela muiža.

Vilks ar zobenu ķetnās

Mūsdienās tur ir Aumeisteri – maz apdzīvota vieta Smiltenes novada Grundzāles pagastā. Ciema centrā atrodas Aumeisteru muižas komplekss, kas mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis un sastāv no trijām ēkām (pils, pārvaldnieka ēkas un saimniecības ēkas) un 7,4 hektārus liela valsts aizsargājama dabas parka.

Senākā pirmā liecība par šo vietu ar muižas nosaukumu “Serbigal” ir datēta ar 1533. gadu, bet Aumeisteru muižas vārds galvenokārt tiek saistīts ar laiku, kad muiža piederēja fon Vulfu dzimtai. Vietējie iedzīvotāji no paaudzes paaudzē cits citam nodevuši stāstu par fon Vulfa 99 pilīm, muižām un pusmuižām tagadējās Latvijas un arī tagadējās Igaunijas dienvidos un to, ka simto pili muižkungs negribējis būvēt, jo tad viņam vajadzētu maksāt lielākus nodokļus Krievijas caram un uzturēt karaspēku gadījumam, ja sākas karš.

Pie Aumeisteru muižas pils līdz pat mūsdienām ir saglabājies pateicīgo pēcnācēju uzceltais smilšakmens piemineklis ievērojamākajam dzimtas pārstāvim Heinriham Adolfam fon Vulfam (dzimis 1765. gadā, miris 1843. gadā). Pateicoties viņa uzņēmēja ķērienam lauksaimniecības preču tirdzniecībā un nekustamo īpašumu apsaimniekošanā, Aumeisteru muiža piedzīvoja savu lielāko ekonomisko uzplaukumu un varenību. Pret laukumu vērstajā piemiņas zīmes daļā redzams Vulfu ģerbonis – vilks ar zobenu, bet otrajā pusē nosauktas visas Heinriham Adolfam fon Vulfam piederošās muižas un virs to uzskaitījuma attēlots nišā ievietots strops ar bitēm un čūsku riņķiem blakus. Tas ir apliecinājums ne tikai viena muižnieka, bet visas fon Vulfu dzimtas varenībai. Otrs parkā redzamais smilšakmens piemineklis ir fon Vulfa kundzes piemiņai.

“Kādreiz bija ieauguši krūmos tā, ka nevarēja redzēt,” Aumeisteru iedzīvotāja Dzintra Medne šo apstākli min kā iespējamo skaidrojumu tam, kāpēc baronu un vācbaltiešu dzimtas piemiņas zīmes tika saglabātas padomju gados, turklāt pavisam tuvu skolai (pēc Otrā pasaules kara līdz 1969. gadam Aumeisteru pilī atradās Priežkalna skola, bet pēc skolas slēgšanas ēkā bija dzīvokļi).

Senie laiki jāmeklē pārvaldnieka mājā

Dzintra Medne Aumeisteros dzīvo no 1988. gada. Tolaik viņa šajā ciemā sāka strādāt par zootehniķi un nodibināja ģimeni ar Jāni Ķikasu – aumeisterieti paaudžu paaudzēs, kurš nu jau ir viņsaulē. Viņa vectēvs un vectēva brāļi – Latvijas brīvības cīnītāji, Latvijas armijas karavīri – aizvadītā gadsimta 20. gados saņēma daļu no bijušās Aumeisteru muižas zemes savu saimniecību dibināšanai un iekopšanai. Dzīvesbiedrs Dzintrai savulaik daudz stāstījis par Aumeisteru vēsturi, tāpēc viņa arī uzņemas gida lomu, izvadājot “Ziemeļlatviju” pa ciemu un izrādot muižas laiku “pēdas”.

Vizuāli iespaidīgākā Aumeisteru muižas kompleksa ēka nebūt nav pati pils jeb kungu māja, ko mūsdienās varētu noturēt par parastu divstāvu namu ar parastu dakstiņu jumtu (vietējie zina stāstīt, kā tādu jumta segumu pilij savulaik uzlikusi studentu brigāde). Vizuāli efektīvāka ir pārvaldnieka māja ceļa otrā pusē, kas uzcelta neoreneanses stilā 1896. gadā. Šo ēku dēvē arī par Sarkano māju, jo tā uzbūvēta no Aumeisteru ķieģeļcepļa jeb zavoda sarkanajiem ķieģeļiem. Mūsdienās tur atrodas viesu nams “Aumeisteri” ar astoņiem numuriem.

Pārvaldnieka mājā ir restaurēti un saglabāti visi vēsturiskie interjera priekšmeti – kamīni, krāsnis, griestu un sienu koka interjeru detaļas, durvju un logu koka konstrukcijas, tai skaitā vēsturiskie sabīdāmie logu slēģi, kā arī sienu un griestu zīmējumi un ornamenti.
Aumeisteru muižas pārvaldnieka māja pat izpelnījusies godu tikt iekļautai izdevumā “Eiropas kultūras mantojuma dienas 2006. Vēsturisko interjeru saglabāšana un restaurācija”. Par pārvaldnieka māju šajā izdevumā teikts – veiksmīgi restaurēts arhitektūras piemineklis – un norādīts, ka neorenesanses ēka atdzimusi pēc arhitektes Dainas Asarītes projekta. Restaurēts ir viss autentiskais, kas tajā laikā bija saglabājies pēc padomju laika pārveidojumiem, bet trūkstošais atjaunots pēc esošajiem paraugiem. Par īpašu vērtību uzskatītas platu dēļu grīdas, sienu un griestu paneļi, podiņu kamīni un krāsnis, sienu dekoratīvais krāsojums un citi interjera elementi. Visu vēsturisko papildina mūsdienīga apkures sistēma, kanalizācija un signalizācija viesu nama vajadzībām. Telpās blakus gaišam sienu krāsojumam dominē koka būvgaldniecības izstrādājumi tumšā tonī – durvis, grīdas, logu paneļi. Visi koka elementi, tai skaitā kāpnes, ir attīrīti no vēlākiem eļļas krāsu slāņiem.

Cauri parkam – ar zeķēm kājās

1998. gadā Aumeisteru muižas nekustamo īpašumu (pili, pārvaldnieka māju un tām piegulošo parka daļu) no pašvaldības izsolē nopirka privāts investors un ieguldīja ļoti lielu darbu pārvaldnieka ēkas atjaunošanā un restaurācijā saskaņā ar arhitektoniskās izpētes materiāliem.

Savukārt muižas pils šobrīd stāv tukša un neapdzīvota. Arī parka atjaunošanas projekts ir sabremzējies. Tāpēc, ja gadās braukt cauri Aumeisteriem, ir jārēķinās ar to, ka muižas godību tradicionālajā izpratnē tur ieraudzīt nevarēs. Piemēram, muižas parka vecākā daļa starp pils ēku un tā dēvēto Zaļo dīķi, kur kādreiz peldējuši gulbji par prieku baronesei, mūsdienās vien minimāli saglabājusi tai agrāk raksturīgo kāpņu un terašu sistēmu – var tikai nojaust tās sākotnējos apveidus. Pastaigu taciņu parkā nav, līdz ar to piekļūt dažviet ieraudzītiem veciem mūriem vai parkam savulaik raksturīgajām atbalstsienām ar balustrādēm nemaz tik viegli nevar – vai nu brien pa zāli, vai arī neej tuvāk.

Runājot par parku, Dzintra Medne atceras, ko viņai savulaik stāstījis vecs aumeisterietis, kurš dzīvojis tā sauktajā dārznieka mājā, – kad gājēji (bezzemnieki kalpi) nākuši pie barona runāties, tad cauri parkam bijis jāiet ar zeķēm kājās, kājas nedrīkstējuši ne apaut, ne basām iet. Kas zina, vai muižkungs tā sargājis sava parka svešzemju kokus un košumkrūmus, vai arī viņam bijuši citi apsvērumi, bet tās zeķes kājās tagadējie latvieši, to pašu muižas kalpu pēcnācēji, atceras pēc simts un vairāk gadiem.

No Aumeisteru muižas laikiem līdz mūsdienām saglabājušās vēl citas ēkas, piemēram, muižas staļļi, manēža un kučiera māja. Arī tās ir privātīpašums un šobrīd stāv tukšas, kaut ieceres par to atjaunošanu un apsaimniekošanu ir, tikai viss atduras pret naudu, jo investīcijas šādu objektu restaurācijai ir vajadzīgas lielas.

Braucot cauri Aumeisteriem, nevar nepamanīt bijušo muižas krogus ēku ar kolonnām, kas atrodas tieši ceļa malā. Padomju gados tur atradās padomju saimniecības iecirkņa kantoris, ne tik senā pagātnē mitinājās Aumeisteru evaņģēliski luteriskā draudze (par to joprojām atgādina padzisis uzraksts pie ēkas gala sienas) un notika dievkalpojumi, bet nu jau ilgāku laiku arī šī ēka stāv tukša.
Attālāk no ciema centra kokos, krūmos un zālē ieaugušas Aumeisteru luterāņu baznīcas drupas.

Senāk gaišā, skaistā Aumeisteru luterāņu baznīca pacēlusies augstu pār muižu. Ieeja dievnamā bijusi no sāniem, abpus tai – četras kolonnas, pa divām katrā pusē. Tā tas bijis līdz 1944. gada septembrim, kad atkāpjoties baznīcu uzspridzināja vācu karaspēks.

Kas ir Baltā dāma?

Par Aumeisteru muižu vēsta ne tikai vēstures fakti, Aumeisteriem ir arī spoku stāsti. No spokiem un ērmiem ievērojamākā esot Baltā dāma – baltā palagā ietinusies liela auguma sieviete, kas muižas vecā pagraba tuvumā klanoties un nevienu cilvēku klāt nelaižot, ja kāds tomēr mēģinot pieiet, tad viņa palecot malā un turpinot klanīties (no Aijas Priedītes, Vinetas Skutānes un Ilzes Janeles grāmatas “Aumeisteru muiža”). Uzrunātie vietējie iedzīvotāji par tādu Balto dāmu gan neko nezina. Dzintra Medne atceras, ka dzīvesbiedrs Jānis viņai reiz rādījis akmeni pie pārvaldnieka mājas pamatiem un stāstījis, ka tur apglabāta traģiski bojā gājusi meitene. Varbūt spokojoties viņa?

Bet spoku stāsti gluži bez iemesla nerodas. Pārvaldnieka mājā mūsdienās kādu laiku atradās primārās veselības aprūpes centrs un ārstes dzīvoklis. Citu iemītnieku toreiz ēkā nebija. Daktere aumeisteriešiem stāstījusi, ka dzirdējusi naktīs mājā gan durvis čīkstam, gan kādu staigājam pa kāpnēm, atvērusi durvis, lai paskatītos, – neviena nav.

Neizskaidrojami notikumi atgadījušies arī vēlāk, kad pārvaldnieka mājā atvēra viesu namu.

Numuriņos saklātas gultas, gaidot viesus, un uz jaunās gultas veļas saimniece vairākas reizes pamanījusi nospiedumus, it kā kāds būtu apsēdies uz gultas vai tajā apgūlies, kaut gan neviens cilvēks numuriņā nav uzturējies.

Reiz viesu namā līdz ar citiem ekskursantiem esot ieradusies gaišreģe, kura spējusi redzēt ar tā dēvēto trešo aci, kas ļauj saskatīt paralēlās pasaules. Viņa aiz loga redzējusi dāmu baltā blūzītē, ar salmu cepuri galvā (tā sievietes ģērbās cara laikā) un stāstījusi – tā esot pārvaldnieka mājas saimniece.

Ceļš uz “pulksteņklēti” jāmeklē pašam

Aumeisteri vēl pārsteidz ar to, ka šis ciems mūsdienās ir tik maziņš, kaut vietai ir sena vēsture. Daudz kas ir mainījies pēdējās divās desmitgadēs. Dzintra Medne atceras – vēl 1988. gadā, kad viņa pārcēlās uz Aumeisteriem, visi dzīvokļi pils ēkā bija aizņemti, visos bija iemītnieki – vietējās padomju saimniecības iecirkņa strādnieki. Augstu vilni sita sabiedriskā dzīve – Aumeisteros rādīja kino, notika balles.

“Kad likvidēja kolhozus, cilvēki paņēma atpakaļ mantoto zemi, kam tāda bija, un sāka saimniekot paši. Tagad Aumeisteros iedzīvotāju palicis maz,” stāsta Dzintra. Ciemā arī vairs nav nevienas pašvaldības iestādes, nav nekādu sabiedrisko pakalpojumu, izņemot vienu mazu veikaliņu.

Grāmatas “Aumeisteru muiža” autores Aija Priedīte, Vineta Skutāne un Ilze Janele Aumeisteru “iztukšošanās” sākumu saredz vēl senākā pagātnē. “1961. gadā veiktās teritoriālās reformas rezultātā ciemu (Aumeisterus – redakcijas piezīme) sadalīja starp trim blakus esošiem ciemiem: Grundzāli, Bilsku, Zvārtavu. Šis process veicināja vietējo iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem, kas mākslīgi radīja pārrāvumu Aumeisteru kultūras vērtību pārmantojamības sistēmā,” norādīts šajā izdevumā, kas klajā laists 1999. gadā, kad vēl nekas nebija zināms par nākamajām, gaidāmajām novadu reformām Latvijā.

Aumeisteros esošā, līdz mūsdienām saglabātā kultūrvēstures mantojuma tālākā nākotne ir muižas bijušo ēku un zemes tagadējo privātīpašnieku rokās un atkarīga no viņu finansiālās varēšanas un gribēšanas apsaimniekot savus īpašumus tā, lai laika zobs tos nesagrauztu neatgriezeniski.

Vajag arī kaut mazumiņu, piemēram, regulāri appļaut muižas parka teritoriju un padarīt Aumeisteru vērtības tūristiem labāk saprotamas, piemēram, sadarbībā ar Smiltenes novada tūrisma informācijas centru izlikt informatīvus stendus un norādes par muižas vēsturi un katru tās bijušo ēku. Tagad tikai ar vietējo iedzīvotāju palīdzību var atrast, kur atrodas, piemēram, muižas “pulksteņklēts”. Tā ir klēts, kurai muižas laikā virs jumta bijis izbūvēts koka tornis, kurā atradies zvans, un, to zvanot, tika dots signāls gājēju un muižas kalpu darba cēliena beigām.

Taču arī tāda, kāda šobrīd, Aumeisteru muiža ir vieta ar ļoti spēcīgu enerģiju, auru, vēstures elpu, – sauc, kā gribi, tas nemaina piedzīvotu zudušās Latvijas sajūtu, ko Aumeisteros var labi izjust.

VIEDOKLIS

Alda Zvejniece, Grundzāles pagasta pārvaldes vadītāja: – Aumeisteru muižas komplekss ir vēl nenovērtēta kultūrvēsturiskā bagātība. Ik pa brīdim, runājoties ar aumeisteriešiem, uzzinu arvien ko jaunu, kādu mazu detaļu, kādu sīkumu. Pa visu Aumeisteru centru ir piebirušas daudzas mazas “pērlītes”, kādam tās tikai vajag uzlasīt un uzspodrināt. Tas viss ir privātīpašums, kas pieder dažādiem privātīpašniekiem. Viņi varētu ne tikai atjaunot savā īpašumā esošās ēkas, bet arī pētīt to vēsturi. Muižas komplekss vēl prasās pēc liela darba, to vajag uzspodrināt, bet potenciāls ir nenovērtējams. Es arī saprotu, ka tam vajadzīgi ļoti lieli līdzekļi un tādi ne vienmēr atrodas, un esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri Aumeisteros kaut ko dara. Jāpiebilst, ka pat ceļš uz Aumeisteriem no Vidzemes šosejas puses ir brīnišķīgs, tas vijas pa paugurvalni. Uz abām pusēm skatoties, ainavas ir tik skaistas, it īpaši pavasarī un rudenī, kad koku lapas iekrāsojas, ka skatoties “skudriņas” skrien no saviļņojuma.

Par Aumeisteru muižu

1533.–1554. Rīgas arhibīskaps Tomass Šēnings izlēņo muižu (šajā gadījumā ar nosaukumu Serbigal) ar zemēm savam hofmeistaram Meinhardam fon Šrīštedam.

1554.–1594. Meinhards fon Šrīšteds nodod muižu Albertam Finkam.

1594.–1616. Alberts Finks pārdod muižu Tirzas muižkungam Johanam Tīzenhausenam, kas ir viens no varenākajiem Vidzemes muižniekiem.

1620.–1629. Polijas–Zviedrijas karš; zviedru karalis Gustavs II Ādolfs Aumeisterus piešķir Detlofam fon Hilzenam.

1634.–1688. Muiža tiek pārdota Zviedrijas karaļa padomniekam Gabrielam Uksenšernam.

1688.–1737. Par īpašniekiem kļūst Zviedrijas karaļa padomnieks Pauls fon Helmersens, vēlāk grāfs Bengts Uksenšerns.

1737.–1918. Ar Krievijas ķeizarienes Annas atļauju muižu nopērk majors Johans fon Vulfs, kurš 1704. gadā iecelts bruņniecības matrikulā ar mantojuma titulu “fon”. Muiža atrodas Vulfu dzimtas īpašumā apmēram 200 gadus. Fon Vulfu dzimta pārbūvēja pils koka ēku uz mūra ēku 1793. gadā.

1920. Pils ēkā atrodas Aumeisteru pagastvalde un kultūras centrs.

Pēc Otrā pasaules kara pils ēkā atvērta Priežkalna septiņgadīgā skola (slēgta 1969. gadā).

Mūsdienās Aumeisteru muiža ir valsts nozīmes kultūras un vēstures piemineklis, privātīpašums no 1998. gada.

Raksts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vieta, kur piedzīvot mazu daļiņu zudušās Latvijas

Kategorijas