Valcēniešu Ingas un Nīla ģimene atgriešanos Latvijā nenožēlo nevienu brīdi

2020. gada 4. augusts 08:07

1706

Valcēniešu Ingas un Nīla ģimene atgriešanos Latvijā nenožēlo nevienu brīdi

Uzsākot publikāciju sēriju par reemigrāciju (iedzīvotāju atgriešanos valstī, no kuras tie izbraukuši) un reemigrantiem (personām, kuras atgriezušās uz dzīvi valstī, no kuras tās izbraukušas), diemžēl nākas secināt, ka vairākas reemigrantu ģimenes, kuras uzrunāju sarunai, atteicās publiski runāt par atgriešanos Latvijā. Uzrunātie minēja dažādus atteikuma iemeslus – piemēram, radi uzskata, ka atbraukušie ir turīgi un tāpēc var tērēt naudu pa labi un kreisi. Cilvēki vairās no publicitātes, jo pēc atgriešanās jutuši līdzcilvēku skaudību un nenovīdību. Taču ir arī tādi, kuri ir gatavi dalīties ar savu pieredzi un piedzīvoto, tā iedvesmojot tautiešus spert šo nozīmīgo soli un pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezties dzimtenē un sākt dzīvi no jauna.

Kā vairumam latviešu sieviešu dzīve piespiež cīnīties

To, ka dzīve sākusies no baltas lapas, var teikt par valcēniešu Ingas un Nīla Hārdiju ģimeni. Viņi laipni atsaucās aicinājumam, un Ingas vīrs Nīls, kurš ir anglis, bija pat pa punktiem sagatavojis sakāmo, kas viņam patīk un kas, viņaprāt, ir pavisam ačgārns, dzīvojot Latvijā.
Jāatzīst, mūsu tikšanās reizē vairāk runāja Inga, bet Nīls piekrītot māja ar galvu vai centās domas izteikt latviski vai angliski. Jāteic – sapratāmies lieliski. Iepazīstoties ar nākamo sievu, Nīls uzreiz iegādājies angļu-latviešu sarunvalodas vārdnīcu, lai mēģinātu ielauzties latviešu mēlē. Savukārt, sākot dzīvot Valkā, apmeklējis latviešu valodas nodarbības pie speciālistes Unas Grāves un tagad turpina latviešu valodas apguvi pašmācības ceļā. Strādājot kopā ar Ingas tēti, Nīls neesot sapratis vārda “Pag, pag!” nozīmi. Inga smejoties vīram skaidrojusi, ka tas esot saīsinājums no vārda – pagaidi. Sieva atzīst, ka vīrs ir apņēmības pilns apgūt latviešu valodu, jo uzskata, ka tā, te dzīvojot, ir jāzina. Jau pēc pirmajām ciemošanās reizēm pie Ingas vecākiem Nīls sapratis, ka viņš kopā ar Ingu vēlas pārcelties uz dzīvi Latvijā. Inga pēc astoņu gadu dzīvošanas un strādāšanas Anglijā atbalstīja vīra vēlmi pārcelties uz dzīvi Latvijā, nenostrādādama desmit gadus. Tas ir laiks, ko gandrīz katrs aizbraukušais cenšas nodzīvot un nostrādāt Anglijā, lai pēc tam varētu saņemt šīs valsts pensiju. Hārdiji savu lēmumu atgriezties nenožēlo ne brīdi, jo uzskata, ka beidzot var dzīvot bez stresa, baudot cilvēcisku laimi.

Kā vairums uzņēmīgu latviešu sieviešu, kurām vienām jāaudzina divi bērni, Ingas gadījumā – divi dēli, un jāmaksā kredīts par mājokļa remontu un studiju kredīts par mācībām augstskolā, Inga 2011. gadā pieņēma lēmumu atsaukties draudzenes aicinājumam doties uz Angliju. Tolaik Latvija piedzīvoja finanšu krīzi. Sešus gadus viņa Latvijas Universitātē apguva ekonomikas un vadības menedžmentu. Tolaik Inga strādāja “Nordik” bankā Rīgā, kur bija arī iegādājusies dzīvokli.

“Aizbraukšana saistās tikai un vienīgi ar naudas jautājumu, jo dzīvoju viena ar diviem bērniem. Ar pirmo vīru agri izšķīros, jaunākajam dēliņam bija tikai gadiņš. Godīgi sakot, pat ar bankas algu nevarēju izdzīvot. Visu laiku biju vienos vienīgos kredītos. No pirmdienas līdz piektdienai strādāju, brīvdienās mācījos Latvijas Universitātē. Mani bērni bija pieskatīti, bet viņiem nebija manas klātbūtnes. Tad pēkšņi bankā notika liela darbinieku atlaišana. Tā skāra arī mani. Tā kā nevarēju izdzīvot ar bankā maksāto algu, pirms došanās uz Angliju divas reizes piepelnījos Amerikā, aprūpējot vecus cilvēkus. Katru aizbraukšanas reizi pusgadu dzīvoju pie senioriem un viņiem palīdzēju. Uzturēšanās atļauja man atļāva tik ilgu laiku dzīvot Amerikā. Paldies maniem vecākiem, kuri vasaras brīvlaikā pieskatīja bērnus. Pārējo laiku – bijušais vīrs. Vecāki dzīvo Vijciema pagastā, tāpēc arī esam šeit – Valkas novadā. Atzīstu, esmu cīnītāja. Latvijā daudzas sievietes nonāk šādā situācijā. Dzīve piespiež cīnīties,” skumji secina Inga. Viņa priecājas, ka, neskatoties uz dažādiem dzīves sarežģījumiem, dēli izauguši par labiem un gudriem cilvēkiem. Vecākajam Tomam nesen nosvinēts 31 gads. Viņš dzīvo un strādā Rīgā, bet 27 gadus vecais Justs kopš sešpadsmit gadu vecuma mācījās un dzīvoja Anglijā. Tagad viņš strādā vienā no Anglijas bankām.

Pats grūtākais darbs dzīvē – strādāt par istabeni viesnīcā

Sitoties kā plikai pa nātrēm Latvijā, Inga saņēma draudzenes piedāvājumu braukt un dzīvot uz Angliju ar solījumu, ka pirmajā periodā varēs dzīvot pie viņas ģimenes.

“Paldies Dievam, man bija, kas Anglijā sagaida un palīdz. Pirms tam domāju, ka esmu drosmīga, bet tik drosmīga kā citi, kuri uz Angliju brauc pilnīgi uz dullo, gan neesmu. Es tā laikam nevarētu. Devos uz ceturto lielāko Anglijas pilsētu Šefīldu. Tā atrodas valsts ziemeļos netālu no Mančesteras. Priecājos, ka nokļuvu tieši tur, jo Ziemeļanglijā dzīvo ļoti draudzīgi un atsaucīgi cilvēki. Ne tā kā Londonā. Zinu, ka Londonā man būtu daudz sarežģītāk. Dzīvojot Šefīldā, biju pārsteigta par vietējo labvēlīgo attieksmi. Kāpjot autobusā, pat šoferis jautāja, kā man klājas,” atceras Inga. Viņa stāsta, ka pirmais darbs Anglijā bija apkopēja lielākās un galvenās Šefīldas avīzes birojā. Inga no Latvijas aizbraukusi marta beigās un jau aprīļa sākumā sākusi strādāt – katru vakaru divas stundas. Atceroties šo periodu, valcēniete atzīst, ka strādājusi pie ļoti inteliģentiem, izglītotiem, izpalīdzīgiem un pretimnākošiem cilvēkiem, kuri interesējušies par viņas personību, dzīvi un iemesliem, kāpēc vajadzējis pamest Latviju un strādāt Anglijā. Uz Ziemassvētku laiku tapis raksts, kur Inga stāstījusi, kā latvieši sagaida Jauno gadu. Strādājot divas stundas dienā, protams, Inga neko daudz nav varējusi nopelnīt un iekrāt. Turklāt viņa turpinājusi maksāt kredītus un sūtīt naudu bērniem iztikšanai Latvijā. Principā viss nopelnītais tika sūtīts uz Latviju. Pavisam drīz Inga pati atradusi darbu viesnīcā.

“Brīnišķīgs darbs. Domāju – nu tik es tīrīšu! Kad reāli sāku strādāt, sapratu – tas ir pats grūtākais darbs, kādu savā mūža esmu darījusi. Viena istaba bija jāiztīra divdesmit minūtēs. Strādāju sešas stundas no vietas. Tāpat biju priecīga, jo uzzināju, ka citas istabenes strādā tikai trīs četras stundas. Faktiski reti kurš ir spējīgs intensīvi sešas stundas tīrīt istabas. Tomēr pusgadu šādā tempā nostrādāju. Sākumā – raudādama un nesaprazdama gandrīz nevienu vārdu angliski, jo tur visi runā jorkšīras dialektā. Prātoju, kā lai iemācos valodu, jo viesnīcā lielākoties strādāja portugāļu meitenes. Viņas savā starpā sarunājās portugāliski,” atceras Inga. Pēc kāda laika draudzene teikusi, ka ir jāsāk maksāt dzīvošanas izdevumi – maksa par māju, elektrību un ūdeni, bet Inga gandrīz visu naudu sūtījusi uz mājām. Par laimi, viņai izdevies dzīvošanai atrast istabiņu, kuru dalījusi ar kādu rumāņu meiteni. Tas sanācis daudz lētāk naudas izteiksmē. Abas istabas biedrenes sākušas mācīties angļu valodu, jo nav varējušas sazināties. Šīs pārmaiņas nākušas tikai par labu, jo Ingai izdevies apgūt angļu valodu un norēķināties ar latviešu draugiem, kuri pirmajā brīdī snieguši atbalstu. Drīz vien Ingai veiksmīgi izdevies pārdot dzīvokli Rīgā un atmaksāt bankām kredītus. Beidzot Ingai sākās, kā viņa pati saka, normāla dzīve, kurā varēja izdzīvot ar nopelnīto algu.

“Bija nepieciešams krietns laiciņš, lai beidzot uzelpotu. Pie manis atbrauca jaunākais dēls, jo bija divas iespējas – vai nu sūtīt aptuveni simts eiro mācību un apģērba iegādes izdevumu segšanai, vai par šo naudu dēlu atvest uz Angliju. Pieņēmām lēmumu, ka Justs brauks pie manis. Abi aizgājām uz profesionāli tehnisko skolu, jo dēlam pēc 9. klases beigšanas bija jāturpina mācīties. Tas bija smieklīgi – skolā atklājās, ka vispieprasītākā profesija ir santehniķi, tāpēc tur vairs nevar pieteikties. Justs sāka apgūt datortehniķa arodu. Pēc tam iestājās universitātē un ieguva datorgrafiķa dizainera arodu. Dēls Anglijā ieguva labu izglītību. Tolaik ne reizi vien man pārmeta, ka grib dzīvot Latvijā un būt kopā ar draugiem. Dēls bija dusmīgs uz mani, bet teicu – ja pēc pusgada viņam nepatiks, varēs braukt atpakaļ. Kaut kā ļoti ātri viņam iepatikās Anglijā. Tagad viņš man saka paldies, ka spēju viņu noturēt un nepadoties,” smaida divu dēlu mamma.

Anglijā satiek savu īsto un vienīgo

Atceroties iepazīšanās stāstu ar vīru Nīlu, Inga atzīst – tā ir dzīves lielākā veiksme. Izšķiroties no pirmā vīra, viņa visu mūžu mēģinājusi satikt savu īsto un vienīgo. Inga bijusi absolūtā pretiniece iepazīties internetā. Taču kolēģe, pēc tautības poliete, uzstājīgi mudinājusi izmēģināt laimi internetā iepazīšanās lietotnē “Tinder”.

“Pilnīgi neticami. Sen biju atmetusi ar roku visiem meklējumiem. Domāju, kam man tas viss, jo pati ar dzīvi lieliski tieku galā. Man neviens nav vajadzīgs. Tolaik man bija vairāk nekā četrdesmit gadu. Kolēģe teica, ka tas nav nekāds vecums, lai neiepazītos. Viņa arī bija topošo vīru atradusi internetā, bet man tam visam nebija nekādas ticības. Viņa man iedeva interneta adreses, uzstājīgi lika piereģistrēties un sniegt atskaites par rezultātu. Satiekoties pēc nedēļas, interesējās par panākumiem. Sākumā visu šo uztvēru nenopietni, bet beigās viss izvērtās ļoti nopietni. Mums kopā ir ļoti, ļoti labi. Savai polietei pateicu paldies, ka mani piespieda spert šo soli,” smejas Inga. Viņa ar Nīlu iepazinās 2016. gadā – pēc piecu gadu ilgas dzīves Anglijā, bet pirms pārcelšanās uz Latviju 2019. gada janvārī oficiāli apprecējās.

Drīz pēc pirmā randiņa Nīls Ingai nopircis abonementu, lai kopā apceļotu brīnišķīgās Anglijas pilis un dārzus. Abi sapratuši, ka viens otram ir īstie. Pēdējos piecpadsmit gadus Nīls strādāja slimnīcas operāciju zālē. Latvijas izpratnē viņu varētu uzskatīt par medbrāli, bet Anglijā tas viss ir daudz sarežģītāk un nopietnāk – Nīlam bijis ļoti atbildīgs darbs – viņš pirms operācijām sagatavojis visus instrumentus, veicis nepieciešamos priekšdarbus. Vienīgā atšķirība, ka Anglijā medicīnas personālam maksā ļoti labu atalgojumu.
Pēc tam, kad mūžībā aizgājusi Nīla mamma, angļu draugs Ingai ieminējies par pārcelšanos uz Latviju. Viņam Anglijā palikusi vecākā māsa ar lielu ģimeni – bērniem un mazbērniem.

Pirmo kāzu jubileju jaunā ģimene nosvinējusi, aizbraucot uz Igaunijas pilsētu Tartu. Pirms braukšanas uz Latviju, abi domājuši, kur rīkot kāzas. Izlēmuši par labu Anglijai, jo tas bijis daudz vienkāršāk. Inga uzvārdu nomainījusi, atgriežoties Latvijā, Valkas novada Dzimtsarakstu nodaļā. Apprecoties vēl kādu laiku viņa strādāja, tāpēc, nomainot uzvārdu, būtu sarežģījumi ar dokumentiem un lidmašīnas biļetēm. Salīdzinot ar Latviju, Anglijā pasi var dabūt, gaidot ļoti ilgu laiku. Ierodoties Valkā marta beigās, Nīls jau nākamajā dienā aizgāja uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Valkas nodaļu, lai nokārtotu pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

“Jau no Anglijas zvanījām un interesējāmies, kas mums būs jādara saistībā ar uzturēšanās atļaujas saņemšanu. Mums darbinieces ļoti laipni visu izskaidroja. Pēc tam klātienē laipni sagaidīja. Tiešām piedzīvojām ļoti laipnu attieksmi,” uzsver valcēniete. Pirms atbraukšanas abi bija jau Valkā iegādājušies vienistabas dzīvokli. Pēc tam, kad nākusi apskaidrība, ka mazajā mājoklī nav vietas visām mantām, nācās meklēt jaunu mājvietu. Tā veiksmīgi ir atrasta, un tagad Hārdiji dzīvo trīsistabu dzīvoklī vienā no mājām Rūjienas ielas mikrorajonā. Abi priecājas, ka dzīvoklim ir divi balkoni, no kuriem paveras brīnišķīgs skats uz izgaismoto strūklaku un mežu. Viņi bieži vēro saulrietu. Esot arī ļoti jauki kaimiņi un sakopta māja – ar puķēm kāpņu telpās un apstādījumiem pie mājas un balkoniem.

“Esam ļoti laimīgi. Mums ir sava viesistaba ar gultu, ja pie mums atbrauc dēli vai kādi citi ciemiņi,” priecājas ģimene.

Anglis sajūsmā par Latviju

Dzīvojot Anglijā, Inga gadā reizi obligāti atbraukusi apciemot savējos. Pēdējās trīs reizes viņai līdzi braucis arī Nīls. Viņš bijis sajūsmā par Latviju un atzinies, ka kādreiz gribētu te dzīvot. Sākotnēji Inga drauga teikto uztvērusi ne pārāk nopietni, jo galvenās esot bijušas domas par strādāšanu un naudas pelnīšanu. Pēc Nila mammas aiziešanas mūžībā Nīls nolēmis pārdot māju un pārcelties uz dzīvi Latvijā un palīdzēt Ingas vecākiem. Viņi ilgus gadus nodarbojās ar tūrismu viesu namā “Dravnieki” Vijciema pagastā. Inga stāsta, ka vecākiem ir jau pāri astoņdesmit gadiem, tāpēc šai nodarbei pielikts punkts. Meita gan atzīst, ka paps joprojām esot enerģisks un gatavs turpināt darāmo. Laiks rādīs, kā viss izvērtīsies. Saistībā ar atgriešanos Hārdiji pēc Valkas novada domes priekšsēdētāja Venta Armanda Kraukļa iniciatīvas bijuši uz tikšanos. Pašvaldības vadītājs vajadzības gadījumā solījis atbalstu un palīdzību. Inga atzīt, ka vēl pagaidām abi ar Nīlu domā par iespēju saimniekot “Dravniekos”. Inga atzīst, ka tie būtu lieli naudas ieguldījumi, jo pagaidām ģimenei ir tikai izdevumi, jo ienākumu vēl nav. Pavisam drīz Inga uzsāks strādāt Valkā, veikalā “Drogas”. Inga ir noskaņota optimistiski, jo ir iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm. Viņa atklāj, ka, strādājot Anglijā, no istabenes izauga par menedžeri. Pēc divu gadu ilgas istabu tīrīšanas vēlāk pati izdalīja darbus citiem viesnīcas darbiniekiem.

“Ja man patiks, viss ir iespējams. Aiziet var vienmēr. Valkā darbu nav viegli dabūt. Tie nemaz tā nemētājas,” atzīst Inga. Viņa ir gatava strādāt, jo Nīlam pēc piecpadsmit gadus ilga saspringta darba operāciju zālē ir veselības problēmas saistībā ar muguru un sprandu. Abi jau ir apmeklējuši Latvijas ārstus. Nīls slavē Latvijas medicīnas aprūpes sistēmu, jo, salīdzinot ar Angliju, te viss notiekot ātri. Inga atceras, ka viņai Anglijā no auss vajadzējis izskalot sēra korķi, viņa vizīti pie ārsta gaidījusi mēnešiem.

“Mēs gandrīz uzreiz tiekam pie visiem ārstiem, kur vien nepieciešams. Valkā mums ģimenes ārsts ir Valdis Ķiris. Par viņu abi esam sajūsmā. Tikko atbraucot uz Valku, Nīlam vēl nebija nokārtoti visi dokumenti, bet ģimenes ārsta praksē mums teica, ka visu saistībā ar medicīnisko aprūpi palīdzēs nokārtot un izdarīt. Iedeva visus tālruņa numurus un iedrošināja vajadzības gadījumā nekautrēties un zvanīt. Piedzīvojām to, ka Nīlam bija vajadzīga steidzama medicīniskā palīdzība, jo viņš laukos neveiksmīgi izkrita caur tiltiņu. To arī saņēmām,” atzīst Inga un Nīls.

Nīls skaidrā latviešu valodā saka: “Man ļoti patīk dzīvot Latvijā. Paldies Dievam, ka esam šeit, nevis Anglijā.”

Viņš gan dusmojas par banku politiku Latvijā, jo līdz šim neko tādu nebija piedzīvojis. Piemēram, kāpēc bankas klientam būtu jāmaksā bankai par norēķinu kartes izmantošanu. Anglijā bankas maksā mēnesī aptuveni piecas mārciņas par to vien, ka tieši viņu bankā ir atvērts konts. Nīlam nav saprotams arī tas, ka Valkā nav nevienas bankas filiāles. Ja viņš aizbrauc uz banku Valmierā un grib no sava konta izņemt savu naudu, viņam par šo operāciju ir vēl jāmaksā bankai. Apskatoties banku peļņu, tiešām šķiet, ka tās cilvēkus vienkārši aplaupa. Tāpat Nīls pukojas par Latvijas odiem un dunduriem, jo Anglijā tādu nav. Toties viņu sajūsmina Latvijas daba, īpaši meži, un tas, ka var izbaudīt visus četrus gadalaikus. Viņš bauda arī Latvijas līdzenumus, jo Šefīlda ir kalnaina. Tāpat viņu ir apbūrusi dabiskā un civilizācijas neskartā Baltijas jūra, jo, piemēram, Anglijā, Ziemeļu jūras piekrastē ir ierīkoti atpūtas parki ar karuseļiem un tirgotavām. Tāpat, ja viņš saviem angļu draugiem vai ģimenei stāstītu, ka mežā ogo vai sēņo, tie viņu uzskatītu par traku. Nīlu sajūsmina, ka latvieši dzīvo saskaņā ar dabu un jau kopš mazotnes bērnus ņem līdzi uz mežu vai māca strādāt dārzā. Lielākoties arī ceļi Latvijā esot labi, vienīgi neasfaltētie grants ceļi prasās pēc nopietnas atjaunošanas. Inga un Nīls jautājumā par ceļiem meklējuši palīdzību arī novada domē, kur saņēmuši atbildes uz interesējošajiem jautājumiem. Viņi uzskata, ka pašvaldība daudz dara ne tikai vietējo iedzīvotāju labā, bet arī to cilvēku labā, kuri ir atgriezušies no ārzemēm. Inga un Nīls aizvadītā gada decembrī piedalījās pirmajā iepazīšanās pasākumā Valkas pilsētas kultūras namā, kur satikās ar līdzīgiem un izrunāja visas lietas. Hārdiji ir sadraudzējušies ar valcēniešiem Aiju un Aleksandru Zālīšiem, kuri arī pēc ilgiem gadiem ārzemēs Valkā iegādājās dzīvokli un tagad te dzīvo un bauda vecumdienas. Inga ir pārliecināta, ka neko labāku nevar gribēt, jo viss nepieciešamais atrodas tuvu un ir sasniedzams kājām. Savukārt Igaunijas tuvums sniedz papildu iespējas ceļot un apskatīt skaistas vietas ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā. Viņi piedalīsies jau otrajā Valkas novada domes iepazīšanās pasākumā. Tas notiks 8. augustā Kārķos. Inga un Nīls uzskata, ka šādas tikšanās ir nepieciešamas, lai iepazītos ne tikai ar pašvaldības darbiniekiem, bet arī tiem, kuri pēdējā laikā ir atgriezušies ar mērķi te dzīvot, strādāt, audzināt un skolot bērnus. Tas ir svarīgi, jo laikā, kas pavadīts ārzemēs, daudz kas Latvijā ir mainījies un nezināms. Nereti neziņa baida, tāpēc, iespējams, daudzi atliek pārcelšanos uz Latviju. Arī vairākums Ingas paziņu latviešu negrasās atgriezties, jo galvenokārt baidās par izdzīvošanu. Arī viņi paši, īpaši Nīls, brīnās par latviešiem ar zemiem ienākumiem, kuri pamanās samaksāt rēķinus un pabarot ģimeni. Tas ir galvenais klupšanas akmens – niecīgās algas, kas latviešiem liek dzīvot ārzemēs un pelnīt naudu, lai dzīvotu bez stresa. To Nīls un Inga ir sapratuši.

Par mediju projekta raksta saturu atbild laikraksts “Ziemeļlatvija”.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

#SIF_MAF2020

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Valcēniešu Ingas un Nīla ģimene atgriešanos Latvijā nenožēlo nevienu brīdi

Kategorijas