Nav pavasara vaina

2009. gada 18. aprīlis 07:46

1250

Ne zinātņu vīri, ne pareģi šogad nesolīja palus, bet pali atnāca. Pa ziemu zeme bija piemirkusi, virskārta sasalusi, un mazās upītes un tērcītes gāja pāri malām. Bet, atceroties mūžā pieredzēto, šie pali tomēr nav uzskatāmi par īpaši negantiem.

Cits piemērs Itālija. Profesionāls seismologs cilvēkus centās brīdināt par gaidāmo zemestrīci, bet gandrīz vienmēr šādās reizēs par zinātniekiem gudrāki ir ierēdņi, kuriem tā liekas panikas celšana. Tiesa, arī zinātnieki nespēj pateikt precīzu stundu, kad notiks zemestrīce vai vulkāna izvirdums, bet mūsdienās cilvēkiem vajadzētu būt pietiekami attapīgiem, lai pēc brīdinājumu saņemšanas ikviena ģimene veiktu attiecīgus piesardzības pasākumus. Piemēram, pašas nepieciešamākās mantas sasaiņot un glabāt automašīnu bagāžniekos.

Gaišreģi, kā saprotams, vispār nav ņemami vērā. Savulaik prāmja "Estonia" pasažierus esot brīdinājis kāds par dīvaini uzskatīts jauneklis, bet pasažieri bezrūpīgi turpinājuši sēdēt restorānā. Bet varēja taču vismaz glābšanas vestes turēt pa tvērienam.

Ka ierēdņi gudrāki par zinātniekiem, tas viegli izskaidrojams, jo pat pasaulslavenam zinātniekam nav administratīvās varas, kamēr činavnieks apveltīts ar tiesībām lemt citu cilvēku likteņus. Latvija tomēr ir valsts, kur nereti notiek otrādi. Šeit es domāju atsevišķu zinātnieku (Smirnovs, Osis) ietiepīgi sludināto lata devalvāciju, kaut Latvijas Banka un valdība kategoriski šādu variantu noliegusi.

Lata devalvācijas iespējamo efektu žurnālists Lemešonoks salīdzina ar situāciju, kad cilvēks sala laikā čurā sev biksēs, cerēdams sasildīties. Bet baumotāji veicināja paniku, kad daudzi valsts iedzīvotāji steidzās latus apmainīt pret eiro, krietni patukšojot Latvijas Bankas valūtas rezerves. Kam tagad vajadzība naudiņu mainīt atpakaļ uz latiem, tie cieš zaudējumus. Bet tas taču nenotiek pirmoreiz!

Oranžo revolūciju viļņošanāsPar Krieviju mēdz apgalvot, ka tur revolūcijas un dumpji notiek rudeņos. Pēcpadomju telpā sabiedrības viļņošanās notiek pēc citiem pulksteņiem, un kopīgs ir tikai tā saukto revolūciju oranžums, jo Kijevas Maidanas laukumā savulaik dominēja oranžā krāsa. Publicisti katram gadījumam ieviesuši savu īpašu terminoloģiju. Kad Gruzijā gāza Ševardnadzi, notika rožu revolūcija. Kirgīzi Biškekā sarīkoja tulpju revolūciju.

Gan ekonomiskā krīze, gan vietējās savdabības atkal daudzās valstīs uzjunda dumpošanās garu. Ungāru gulaša revolūcija vispār pa īstam nekad nav beigusies, tikai uz brīdi pieklust. Gruzijā jau labu laiku dumpojas politiskā opozīcija, zināmu tautas vienotību nodrošināja Krievijas bruņoto spēku iebrukums, bet nu atkal pienākusi kārta, šoreiz "ceriņu" revolūcijai.

Prezidents Saakašvili ir paveicis ļoti nopietnus pārkārtojumus savas valdīšanas sākumposmā, bet gluži bez vainas arī viņš nav. Un pašlepnie gruzīni saviem valdītājiem nepiedod nekādus aizvainojumus. Zīmīgi tas, ka Saakašvili ar zooloģisku naidu ienīst Krievijā, un Maskavas uzturētā dezinformācijas lavīna ar laiku ietekmē arī Gruzijas iedzīvotājus. Taisnības labad gan jāteic, ka gruzīni nekad nav spējuši ievēlēt tādus vadītājus, kas apmierinātu Kremli.

Moldovas notikumiem cits raksturs. Pati nabadzīgākā Eiropas valsts ilgi pacieta kompartijas dominēšanu, līdz beidzot studenti, paklausot populārās žurnālistes Morales aicinājumiem, izgāja ielās, lai prasītu vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu. Situāciju izmantoja daži oligarhi un dedzīgi Rumānijas piekritēji, kuri sarīkoja grautiņus.

Voroņins velti vaino Bukarestes politiķus, vairāk jārunā par dažām rumāņu nacionālistu grupām, un galu galā pusmiljonam moldāvu ir arī Rumānijas pase. Nekāda īsta "vīnogu" revolūcija nesanāca, drīzāk to saukt par "mamaligas" revolūciju. Bet politiskās sekas šiem notikumiem būs tik un tā.

SalīdzinājumamMēs, latvieši, reizēm gaužamies, ka tik liela politiķu degradācija nekad agrāk nav novērota. Te gan jāpiebilst, ka sabiedrība bieži jauc politiķus ar ierēdņiem. Starpība tomēr tā, ka politiķi nāk un iet, bet ierēdņi paliek savos amatos ilgstoši, un izslavētā birokrātija un kukuļņemšana visbiežāk saistāma ar uzpūsto ierēdniecību. Tāpēc jācer, ka tagadējā krīze piespiedīs varu birokrātisko aparātu valstī samazināt uz pusi - būs mazāk nevajadzīgu kontrolētāju un atļauju izsniedzēju.

Latviešu valodā agrāk nav bijis korupcijas jēdziena, mūsu senči runāja par zagļiem, laupītājiem un blēžiem. "Mērnieku laiku" Tenis zināja sacīt, ka "mazos blēžus kar, bet lielos ceļ godā".Pirmskara Latvijā tāpat politiķi viens otru atmaskoja blēdībās. Sociāldemokrāti pat Kārlim Ulmanim pārmeta, ka viņš valsts naudu izmantojis Zemnieku savienības finansēšanai. Par atbildi "zociķiem" tika atgādināts, ka viņu partijas vadītājiem nezin par kādiem līdzekļiem Jūrmalā un Mežaparkā sabūvētas lepnas savrupmājas.

Par godīguma un likumības aizstāvja paraugu mēdz uzskatīt prezidentu Jāni Čaksti. Diplomāts J. Sesks vēlāk par Čaksti liecināja: "Viņš gan varot apžēlot tos, kurus likums bargi sodījis dažreiz par nesvarīgiem noziegumiem, bet tiem, kas valstij noblēdījuši miljonus, viņš nevarot piekļūt." Pats Čakste divdesmito gadu Latviju raksturojis ar vārdiem, kas tikpat pareizi mūsdienās: "Mums vēl nav partiju valstiskā nozīmē - ir tikai šauras grupas..."

Saimnieciskās krīzes, mēs sakām, vairo kriminogēno situāciju valstī. Bet zagļus un laupītājus ar laiku saliek tuptūžos, netīrās putas un dubļus palu straume aizskalo uz jūru, un tad aktualizējas ētiskās vērtības. Alberts Šveicers cilvēkus aicināja uz bijību pret visu dzīvo. Par to viedus vārdus teikusi arī Zenta Mauriņa: "Bijība ir ticība, ka cilvēkos un lietās iemīt dievišķs spēks un kārtība, kas visu saista un kam visiem jāpadodas. Bijība ir smalks spēks, kas spēj klusējot godināt."

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nav pavasara vaina

Kategorijas