Jūtas laimīga starp medus pavēlniecēm – bitēm

2020. gada 14. augusts 07:59

260

Jūtas laimīga starp medus pavēlniecēm – bitēm

Cilvēki savu dzīvi visbiežāk izvērtē, kad saskaras ar grūtībām, kad piemeklē veselības problēmas. Tā krietnus gadus atpakaļ smilteniete Gundega Strazdiņa pēc operācijas sēdējusi dārzā zem ābelēm un apjautusi, ka turpmāk savu ikdienu vairs nevēlas pavadīt, strādājot četrās sienās, kas “nozog” gan dzīvesprieku, gan rada papildu stresu. Gundega ar biškopību ir saistīta arī senāk, taču pēdējā desmitgadē viņas laiks lielākoties ir pakārtots tikai bitēm. Tas dara viņu piepildītu.

“Visu laiku esmu dzīvojusi Smiltenē. Atceros, ka jau skolas laikā interesējos par bitēm. Gribēju mācīties Vecbebru biškopības un dārzkopības skolā, bet šī iecere neīstenojās. Septiņdesmitajos gados gandrīz katrā mājā laukos bija pa vienam bišu stropam, arī mans tēvs iegādājās vienu. Visi bijām laimīgi, jo domājām – nu tik būs medus! Bet nekā, visas bites aizgāja bojā. Nezinājām, ka par tām ir jārūpējas un jāārstē, ja ir kāda slimība. Toreiz sāka izplatīties varra (maza, sarkanbrūna ērcīte – red. piezīme). Gāja laiks, un sāku mācīties Rīgā. Tēvs, labu gribēdams, Centrāltirgū man nopirka medu. Salds un gards, bet mans ķermenis bija noklājies vienos pleķos. Medus izraisīja alerģisku reakciju, pēc kuras ilgu laiku biju pārliecināta, ka ar biškopību mana dzīve nebūs saistīta,” stāsta smilteniete Gundega.
Mēs tiekamies viņas privātmājā Smiltenes pievārtē. Pagalmā var redzēt vien dažus stropus, pārējie atrodas laukos. Latvijas Biškopības biedrības biedre Gundega stāsta, ka ir beigusi bioloģiskos kursus un pēc tādas pārliecības arī darbojas.
Taču, kā čaklā saimniece nonāca līdz savai bišu dravai, tālāk stāsta viņa pati. “Ja vien ir vēlme, viss ir iespējams. Ne velti ir vārds “uzņēmējdarbība”. Ja esi uzņēmīgs cilvēks, bez darba noteikti nepaliksi. Savam dzīvesbiedram Valdim teicu: “Gribas bites.” Uz ko viņš man atbildēja: “Tu zini? Tu zini, kas tas būs par darbu?” Nodomāju, ko tu man tur stāsti, bites taču lido dabā un atnes medu pašas. Nektāraugi zied, un viss notiek. Valdim izrādījās taisnība, darbs ar bitēm patiešām ir liels. Taču es nezaudēju prieku, ko biškopība sagādā,” atklāj Gundega.
No aprīļa līdz pat oktobrim ir pilnas rokas darba. “Jau no pavasara, sākumā ik pēc septiņām līdz desmit dienām, ir jāpieiet pie bišu saimītes un jālūko, vai viss kārtībā. Bet no visiem procesiem man vislabāk patīk vērot, kā pavasaros attīstās bišu saimes, kā bitītes izvelk šūnas un mātes sadēj oliņas. Tagad līdz 24. augustam ir jāievāc medus un tad jau pamazām bites jāsagatavo ziemai,” teic Gundega.
Biteniecei pašai visgardākais šķiet šūnu medus, bet gaume ir dažāda. Vaicāta, kur realizē produkciju, Gundega atbild, ka lielākoties tirdziņos, kā arī piegādā uzņēmumiem un privātpersonām. Taču koronavīrusa “Covid-19” izplatība ir skārusi arī šo jomu. “Protams, tas mūs ietekmē. Kad tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis Latvijā, Smiltenes novada pašvaldības mājaslapā ievietoju informāciju, ka varu nodrošināt medus, bišu maizes un medus maisījumu piegādi uz mājām. Pa visu šo laiku atsaucās trīs cilvēki, bet iespēju beigās izmantoja divi. Ne visu var tirgot internetā, un medus ir viens no tiem produktiem, kuru, pirms iegādājas, cilvēki vēlas nodegustēt,” stāsta biškope. Interesanti, ka otro gadu smilteniete nolēmusi bišu saimes piebarot ne tikai ar cukuru, bet arī nedaudz ar medu.
Nevaru nepajautāt, kā tad ir ar bišu dzēlieniem. Izrādās, to ir daudz un bieži arī sāpīgi. “Lai arī aizsargtērps ir cieši noslēgts, bites pamanās iedzelt. Kodumu sezonā ir daudz, bet neviens biškopis tos neskaita. Mēdz būt arī niknas bites, kuras vajā pat simt metru attālumā. Man Smiltenē ir tādas mierīgās pilsētnieces, kas sadzīvo ar kaimiņiem,” teic Gundega.
Kad aktīvā sezona būs noslēgusies, Gundega no bišu vaska lies sveces. Modernas iekārtas viņai nav, tāpēc izmanto sentēvu metodes, kas visu acumirklī piepilda ar vaska aromātu. Biškopība pavisam noteikti Gundegas un Valda ģimenē ir sirdsdarbs, vienlaikus arī iztikas avots. Taču tā nebūt nav vienīgā nodarbe, kas padodas Gundegai. Viņa arī tamborē krāšņas galda sedziņas, spilvendrānas, segas. “Jaunībā patika un arī padevās šūšana, taču tagad sāp mugura. Līdzīgi ir ar adīšanu, tāpēc ir svarīgi katram atrast to, kas patīk un ir piemērots. Man tā ir tamborēšana, bet tikai savam priekam. Tas tiešām ir ļoti svarīgi – izjust gandarījumu par savu dzīvi un ikdienišķiem priekiem,” aizdomāties rosina Gundega.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jūtas laimīga starp medus pavēlniecēm – bitēm

Kategorijas