Veiksmes atslēga – darīt to, kas patīk vislabāk

2020. gada 21. augusts 09:34

2406

Veiksmes atslēga – darīt to, kas patīk vislabāk

Sarunāt tikšanos ar Sintiju Pauderi, ko daudzi zina kā izcili skaistu un gardu kūku mākslinieci, tā man gribas viņu nodēvēt, nebija nemaz tik vienkārši. Sākumā klīrējās, ka viņai jau nav nekā ko teikt un vispār visi citi dara daudz vairāk un labāk, pēc tam nekādi nevarējām sastiķēt laiku, līdz beidzot intervija notika. Saruna izvērsās par dzīvi, vērtībām, protams, kūkām. Beigās izrādījās, lai visu, ko izrunājām, uzrakstītu, viens laikraksta atvērums būtu par mazu.

- Sintija, vai esi valcēniete?
- Tas man ir sarežģīts jautājums. Allaž apmulstu, kad man to jautā. Daudzus gadus dzīvoju Valkā, bet vai tāpēc esmu valcēniete? Nezinu īsti, vai tāda jūtos, kaut Valkā esmu iedzīvojusies. Esmu dzimusi un augusi netālu ‒ Rencēnos. Jaunība pavadīta Valmierā. Varbūt skaitās, ka esmu rencēniete? Bet Valka man patīk, arī Valga. Ļoti ceru, ka dvīņu pilsētas patiešām reiz būs kā īstas dvīnes. Es Valkā satieku daudz cilvēku, kas kaut ko interesantu un foršu dara un rada, piemēram, te meitene gatavo tik superīgas rotas, ka draugi Rīgā brīnās, kur kaut ko tik skaistu esmu dabūjusi. Ir talantīgas šuvējas, pasvied tik ideju un būs! Valkā ir fantastiski peoniju dārzi, un Valkā ir daudz amata meistaru un aizrautīgu cilvēku, kas, darot sirdslietas, iedvesmo arī citus. Tagad Zāģezerā ir supi. Man ļoti patīk. Pirms tam divus gadus Līgo dienā braucām ar bērniem uz Burtnieku supot. Šogad nekur nebija jābrauc, jo varējām to darīt tepat uz vietas.

- Tu dzīvo privātmājā, te kā Dieva ausī ‒ esi pilsētā, bet nost no acīm. Tev tas patīk?
- Arī bērnībā mēs dzīvojām mājā, nevis dzīvoklī. Man ļoti patīk. Man ir svarīgi, ka no rīta varu basām kājām, nedomājot, kas mugurā, iziet laukā, apsēsties uz kāpnēm un padzert kafiju. Protams, mīnuss ir malka, kurināšana, zāles pļaušana. Tas dzīvoklī atkrīt. Re, speciāli tevi gaidot, zāli nopļāvu. Darba pie mājas ir daudz. Protams, ne vienmēr es tieku ar visu galā, bet palīdz bērni. Daudzus gadus manās puķu dobēs nebija nevienas rozes, jo mamma man vienmēr teica, ka, lai nu kur, bet rožu dobē gan nedrīkst būt neviena nezāle. Rozes un nezāles neiet kopā. Tā kā man bez puķēm ir vēl citas aizraušanās, ļoti patīk cept kūkas un darboties virtuvē, domāju, kur ņemšu laiku, lai tās rozes vienmēr izravētu. Mammas dārzs vienmēr ir bijis man paraugdārzs. Tad meitai Alisei uz izlaidumu uzdāvināja rozes un man likās, ka skaistākas neesmu redzējusi. Man šīs rozes tik ļoti patika, ka es pieliku visus spēkus, līdz sameklēju, kas tā ir par šķirni. Un tā manā dārzā ienāca pirmā roze ‘Leonardo da Vinči’. Kad sapratu, ka roze manā dārzā izdzīvoja, tad pakāpeniski saradās pārējās. Tagad man to ar katru gadu kļūst vairāk. Cik, nezinu.

- Teici, ka pa kādai arī uz kūkas uzliec.
- Jā. Tas ir jautājums, kur joprojām tiek lauzti šķēpi – ziedi uz tortēm. Es pieturos pie principa, ka uz kūkām lieku tikai tādus ziedus, kurus drīkst apēst. Nav jau jāēd, bet, ja nu apēd, tad tas nekaitē. Ir mums ziedi, kurus pat salātos liek, piemēram, atraitnītes. Ķiršus, piemēram, arī liek uz kūkām, tas jau nenozīmē, ka tas jāēd ar visu kauliņu vai kātiņu. Tāpat ar ziediem.

- Uz Valku, protams, tevi atveda mīlestība. Tā teikt te ieprecējies. Pastāsti, kur strādāji?
- Valkā esmu no 1999. gada. Kad sāku meklēt darbu, pārdevēju savam veikalam meklēja Miķelsoni. Viņi mani pieņēma darbā, un līdz 2005. gadam nostrādāju veikalā. Brigita un Modris bija mani pirmie draugi Valkā. Viņi man ir paraugs, kā dzīvot, strādāt un kā baudīt dzīvi. Mēs labi draugi esam joprojām. Man nevajag čupoties ar draugiem katru dienu, esmu diezgan liela vienpate. Man patīk darboties vienatnē, izdomāt kaut ko un tad darīt. Reizēm aizdomājos, vai pārāk nenoslēdzos. Draugu man nav daudz, paziņu gan. Un vēl man šķiet, ka man nav ienaidnieku. Vismaz gribas tā domāt.
Mana nākamā darba vieta bija ziedu veikalā “Elston”. Arī no tā laika ir labas atmiņas. Par floristi nebiju mācījusies, bet šādas tādas pamatzināšanas un kursi pušķu veidošanā man bija. Elstonā ātri sapratu, ka nepietiek ar izpratni par kompozīciju un savām sajūtām ‒ patīk, nepatīk, ir jāmācās tehniskais izpildījums gan dažādu pušķu veidošanā, gan jāspēj jaunākās tendences atnest līdz mazpilsētas veikalam. Florists ‒ tas vēl aizvien varētu būt mans sapņu darbs.

- Tagad tu savu radošumu izpaud kūkās, jo darbs Valgā, kur tagad strādā, šķiet, nav nekas radošs.
- Jā, Valgā arī nokļuvu nejauši, tā teikt, pazīšanās pēc. Vienai manai jaunības dienu paziņai kāds bija jautājis, vai viņa nezina cilvēku no Valkas, kas vēlētos strādāt jaunā uzņēmumā Valgā. Un sagadījās tā, ka vienīgo cilvēku no Valkas viņa zināja mani. Tā nu es pieņēmu šo darba piedāvājumu ‒ izveidot, manuprāt, pirmo zvanu centru Valgā “Verheyen”. Nu jau es tur esmu 15 gadus.
Bet par kūkām. Man vispār patīk visādas skaistas lietas ‒ gan rotas, gan kleitas, gan puķes, gan gleznas… Un man īpaši patīk visās skaistajās lietās meklēt mazās detaļas, tas mani sajūsmina. Un kūku mode tagad ir tāda, ka tur var izpausties uz nebēdu. Kaut kādā ziņā es velku paralēles ar pušķu taisīšanu. Atkal es sapratu, ka ir jāmācas, jāmēģina un ar to vien, ka man ir mikseris un krāsns, un recepšu grāmata vai, kā ierasts teikt, pilns internets ar receptēm, nepietiek. Tagad var mācīties neizejot no mājas, vien jāatrod pareizā meistarklase, kuru iegādāties, un uz priekšu.

- Kāpēc neesi konditore?
- Tāpēc, ka jaunībā biju iedomājusies, ka būšu bērnu ārste. Iestājos medicīnas institūtā, bet pēc pāris gadiem pieteicās Alise, un mans sapnis par medicīnu bija izsapņots. Bet es neko nenožēloju, patiesībā es neredzu sevi tajā profesijā.
Mana mamma Jāņos, Ziemassvētkos un Lieldienās vienmēr cepa pīrāgus, kanēļmaizītes un ķimeņu maizītes. Pa brīvdienām – pankūkas. Tās ir manas bērnības kūkas. Un vēl biezpiena sacepums, ko gatavoja bērnudārzā. Man liekas, ka tas vēl aizvien ir mans mīļākais saldais ēdiens ‒ biezpiena sacepums ar ķīseli. Vēlāk, kad gāju pamatskolā, tik daudz produktu izniekoju, cenšoties tādu, no bērnudārza laika atmiņām iedvesmojusies, izcept mājās pati. Meklēju receptes, mēģināju visādi. Nesanāca, un viss. Beigās jau sapratu, ka neiznāk plīts dēļ, nevis receptes. Atceros, tēvs man uz 8. martu iedeva dažus rubļus. Domāja, lai meita nopērk kādas konfektes uz svētkiem, bet es nopirku riekstiņu pannu, man toreiz bija tikai kādi 10 vai 11 gadi. Atceros, ka riekstiņiem vidū liku ne tikai vārītu kondensēto pienu, kā ierasts, bet arī dzērvenīti skābumam. Vēl tagad tā panna man ir. Rencēnos, tāpat kā jebkur, bija mājas toršu cepējas, dažas no viņām pazinu tuvāk un gāju skatīties, kā tiek cepta torte. Man liekas, ka Rencēnu cepējām bija visgaršīgākās tortes, lai arī visas pārsvarā piedāvāja viena veida – lauku jeb mājas torti ar biskvītu un vārīto sviesta krēmu, atšķirība bija vien vizuālajā noformējumā un ievārījumā, ko lika pa vidu. Brūkleņu, dzērveņu vai jāņogu želeja bija tie tradicionālākie. Gadi 15 man tad bija. Man ir klade, kur esmu pierakstījusi cepējas padomus, zīmējusi, kā tortei jānogarnē virsa.

- Tagad ir tik dažādas kūkas, mājas torte treknuma dēļ sen vairs nav vienīgā favorīte.
- Jā, ēšanas paradumi mainās, arī kūkas. Trekno vietā nāk vieglākas, piemēram, musa kūkas, siera kūkas. Bet arī lauku torte man vēl joprojām garšo. Tik fantastiskas kūkas piedāvā gan profesionāļi, gan amatieri no visas pasaules, spēj tik izmēģināt un nogaršot. Arī ikdienas ēdienkarte mainās. Kartupeļi ar miltu mērci un kotleti sen vairs nav pamata vakariņas, kā tas bija bērnībā. Un man tas patīk ‒ tā dažādība, kas tagad ir iespējama.

- Kad bērni brauc ciemos, tad tu viņus lutini ar ko gardu?
- Jā, protams. Sestdienās un svētdienās tad mums ir kopīgas ilgās brokastis. Pankūkas, vafeles, tartes… No Amerikas uz mājām atvedu beigeļu modi. Varētu teikt, ka latviešu variantā tie ir ūdenskliņģeri, kurus pilda ar dažādiem pildījumiem. Izcepu beigeļus, un katrs pats liek pildījumam, ko vēlas, ‒ avokado, mocarellu, krēmsieru, zaļumus, kā nu kuru reizi. Man pašai vislabāk garšo, ja liek krēmsieru, kaltētus tomātus un ķiploku. Tās nav ikdienas brokastis, tie ir brīvdienu rituāli. Ir patīkami, ja centies un to novērtē. Pasaka paldies, garšīgi. Kaut gan Emīls nekad neglaimos, ja tiešām nebūs kaut kas īsti labi. Kad izmēģinu kādu jaunu kūkas recepti vai kaut ko gatavoju, smejos, jāiedod nogaršot Emīlam, viņš pateiks ‒ der vai ne. Viņš ir objektīvs.

- Tavas kūkas ir tik skaistas, tik gaumīgas. Tas ir liels talants, to apzinies?
- Tas ir pārspīlējums. Internets pilns ar tādiem brīnumiem, ko spēj radīt īsti meistari. Ir ilgi jātrenējas, lai spētu daudzas lietas atkārtot. Un tāpat atkārtot nav iespējams, arī kūku dekorēšanā katram ir savs rokraksts. Man ir daži principi vai lietas, kas man pašai nepatīk, tāpēc tādus kūku noformējumus netaisu. Nu nepatīk man kūkas ar mastikas pārklājumiem un nepatīk foto druka uz kūkām.

- Ieraugi recepti un gribi izmēģināt?
- Ieraugu ideju. Receptes bieži vien pielāgoju. Nekad nav bijis tā, ka pirmo reizi izcepu kūku un esmu apmierināta. Allaž jāmēģina vēl, jāpielāgo recepte savai saprašanai. Reizēm izmēģinu recepti un secinu – galīgi garām. Piemēram, interneta dzīlēs var redzēt tik daudz skaistu kūku, bet, kad palasi, no kā tā sastāv, saproti, ka kūkas pamatā ir biskvīts un sviesta krēms, tā teikt – maize un sviests. Skaistums vien neko nedod, vajag arī saturu.

- Tu esi bijusi Amerikā. Kādas tur bija kūkas?
- Jā, braucu ciemos pie Alises, bet ar vēlmi visu ko pagaršot. Aizbraucu ar skeptisku viedokli par amerikāņu virtuvi un konditoreju. Un aplauzos. Ņujorka ir īsta gardēžu paradīze. Tik garšīgas siera kūkas nekur neesmu ēdusi. Protams, meklējām vietas, kur prot gatavot, kur ir senas tradīcijas un labas atsauksmes. Kad pagaršoju vienā tādā izcilā kafejnīcā siera kūku, gāju viņu mājaslapā un meklēju recepti. Atradu, tagad tā ir manā īpašumā. Dažas receptes aizguvu arī no Alises Ņujorkas draugiem. Ņujorka ir vieta, kur jābrauc ēst.

- Bet dārga tā ēšana Amerikā?
- Protams, mēs negājām uz dārgiem restorāniem. Nezinu, nebija tā, ka aizejam un secinām, ‒ nevaram atļauties. Piemēram, kafejnīcā beigelis ar kafiju maksā ap 8–10 dolāriem. Siera kūka ar kafiju tikpat. Rīgā jau ir aptuveni tādas pašas cenas.

- Mūsdienās jau visi ņemas ar tievēšanu un kūkas daudzi neēd.
- Nezinu. Kas negrib, lai neēd. Man garšo. Nereāli garšo! Man garšo arī bulciņas. Reizēm cepu visu dienu tortes un vakarā aizskrienu uz “topu” pēc bulciņas. Es cepu mazas siera kūkas. Tā nav ne pārsaldināta, ne kaloriju bumba. Patiesībā mums šīs mazās siera kūciņas ir mīļākās. Man patīk, ja garša nav samocīta ar neskaitāmām sastāvdaļām un kārtām. Tas attiecas arī uz garnēšanu. Man tas ir lielākais izaicinājums – nepārcensties un laikā apstāties.

- Izcept torti ir liels darbs.
- Esmu lēna pēc dabas. Iespējams, citiem darbs veicas daudz ātrāk, bet es nesteidzos. Es izbaudu procesu.

- Tavus meistarstiķus laiku pa laikam var redzēt sociālajos tīklos. Bet plašākai publikai neizrādies. Nepiedalies arī kūku konkursos.
- Es nealkstu publiskas atzinības, konkursi nav man. Es varētu izcept kūku, bet lai kāds cits to prezentē. Pēc dabas esmu neizlēmīga. Meita smejas, ka man pat kafejnīcā grūti izvēlēties, ko ēdīšu, par citu nerunājot. Tāpēc nekad neesmu apsvērusi iespēju mainīt dzīvesvietu, daudzas citas lietas, jo tas nav manā raksturā. Bet tas nenozīmē, ka nekad neizkāpju no savas komforta zonas. Pagājušajā rudenī mani uzrunāja viena māksliniece no Rīgas. Viņa bija pamanījusi manas kūkas internetā, saskatījusi tajās līdzību ar saviem mākslas darbiem un vēlējās, lai tieši es izcepu kūku viņas izstādes atklāšanas pasākumam. Temats bija sēnes. Pirmā doma man, protams, bija nē, es to nekādā gadījuma nevaru uzņemties, man nav tādas pieredzes, visi citi prot labāk… Bet diezgan ātri pie manis atnāca ideja un uzreiz uztraukums pazuda, atlika vien izdomāt, kā to ideju īstenot. Pēc šīs izstādes nāca piedāvājums veidot kūku nākamās izstādes atklāšanai, tēma, kas man bija jāapspēlē, ‒ jātniece uz vienradža. Arī ar to tiku galā, pašai patika un citiem arī. Māksliniece gatavo skaistas lietas, piemēram, zīda lakatus, somiņas, tērpus, un tas, ka viņa manās kūkas gūst iedvesmu arī sev, silda manu sirdi un dod pārliecību par saviem spēkiem. Piedalīšanās šādā pasākumā iedod spārnus. Man patīk, ja iedod ideju, bet nepatīk, ja ieliek rāmjos. Un te tā bija – ideja bez rāmjiem.

- Spārnus iedod arī bērni?
- Stipra ģimene ir visa pamats. Esmu laimīga, ka augu stiprā ģimenē. No savas mammas es mācos dzīves uztveri, attieksmi pret cilvēkiem, notikumiem un vērtības. Mamma man ir paraugs, kā es kādreiz gribētu izturēties pret saviem mazbērniem. Savukārt tētis bija paraugs, kā vīrietim jāizturas pret sievieti. Man ļoti patīk, ar kādu cieņu, it sevišķi mana tēva paaudzes vīrieši, izturas pret sievieti, patīk viņu manieres. Un man ļoti patīk arī jaunā paaudze. Viņi ir plānotāji, mana paaudze tāda nebija. Es skatos, kā mani bērni, viņu draugi veido attiecības, ģimeni, kā viņi audzina savus bērnus, kā izturas viens pret otru, un man patīk. Ja es jaunībā daudz darīju, tajā skaitā bērnus audzināju, balstoties uz savām sajūtām par to, kas ir vai nav pareizi, tad tagad jaunie daudz vairāk balstās zināšanās, un tas ir ko vērts!

- Par ko tu sapņo?
- Tas ir tāds filozofisks jautājums. Manuprāt, sapņot jau var, bet jāatceras, ka dzīve ir tagad, un viss ir pa īstam tagad! Man svarīga ir mana ģimene, attiecības ar bērniem, ar saviem radiem, ar draugiem un kolēģiem. Ļoti patīk manas ģimenes kopā būšana gan tepat mājās, gan kopīgie braucieni, kaut uz trīs dienām, bet kopā. Es ļoti vēlos redzēt pasauli pēc iespējas vairāk. Izbraukāt daudzas zemes, ieraudzīt dažādas kultūras un pagaršot dažādus ēdienus. Vēlos redzēt skaistus koncertus, teātra izrādes, izstaigāt daudzus puķu dārzus un, jā, arī kāda šefpavāra virtuvē gatavot, piemēram, franču desertus būtu īsts baudījums un kāda mana sapņa piepildījums.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Veiksmes atslēga – darīt to, kas patīk vislabāk

Kategorijas