Mātes un meitas musturi

2020. gada 22. augusts 00:00

533

Cik dažādas mēdz būt mātes un pieaugušas meitas attiecības! Ābols no ābeles tālu nekrīt, sakām, kad abām līdzīga vērtību, prioritāšu sistēma. Vai gluži pretēji – katra no savas planētas, jo vēsums un neizpratne vīd saskarsmē. Kad nabassaite pārrauta, cilvēki paši drīkst izdarīt izvēles. Taču attiecības mēdz būt sāpīgas. Kāpēc tā? Varbūt pēdējā modelī slēpjas kāds protests, bērnības trauma, kļūdas audzināšanā?

Sākums – nēsājot zem sirds

Ģimenes psihoterapeite Iluta Neimane atgādina: katram no mums ir savs dzīves gājums un arī attiecības ar līdzcilvēkiem, tostarp māti, veidojas dažādas – emocionāli tuvas, neitrālas vai sliktas. Jau gaidot bērniņu, topošās māmiņas jūtas atšķirīgi. Tā sākas meitas dzīves musturs un turpinās mātes dzīves stāsts jeb viņas musturs. Grūtniece var būt psiholoģiski nobriedusi kā personība – mīlēt sevi, zināt, ko spēj, bet nebūt gatava mātes lomai. Ja grūtniece nespēj apmierināt savas vajadzības, vēlmes, justies labi un laimīgi, viņa arī meitai nespēs sniegt emocionāli tuvas attiecības.

Māte ir mazulītes primārā aprūpes persona, viņa iepazīstina ar šo pasauli, bet tēvs apbrīno mazo princesi, stiprinot viņā sievišķīgumu. Ja māmiņai nesagādā prieku meitas spēlēšanās, ja viņa nespēj kopā ar atvasīti priecāties par saulrietiem, kukainīšiem, izplaukušam lapiņām un ziediņiem, varavīksni, izceptiem pīrādziņiem, kam vēderiņi vaļā, meita nesaņem emocionālo piesaisti, lai veidotos pozitīva, droša, harmoniska personība.

Ar negatīvo pārņemta sieviete patērē daudz enerģijas toksiskās emocijās – dusmās, naidā, agresijā, neapmierinātība ar sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā. Meita, redzot šīs izpausmes, visticamāk kopēs uzvedību ģimenē uzvedību un ar laiku jutīsies slikti.

Vecāki ir tie, kuri bērnu iepazīstina ar katru sīkumiņu, sniedz atbildes uz neskaitāmiem “kāpēc?”. Pozitīvā, atbalstošā veidā saņemtas atbildes rada emocionāli siltu piesaisti, sirsnīgas attiecības pieaugušā vecumā. Un otrādi – meitenei, kura nav saņēmusi atbalstu, glāstus, mīļumu, diez vai vēlāk veidosies labas attiecības ar māti. Ja blakus būs kāds labestīgs mātes tēls (krustmāmiņa, omīte, tante, audzinātāja, skolotāja), meitene var iemācīties būt laimīga. Tikai tam vajadzīgs laiks.

Delna un plauksta

Neviena sieviete nevēlas būt slikta māte, bet sarežģītais, samudžinātais musturs, kas iegūts no pašas mātes, pielīp, līdz kādā brīdī attopamies, ka negribas līdzināties mātei, viņas musturam. Meita izvēlas atšķirīgu dzīves ceļu, ja izdevies satikt autoritātes, kuras parādījušas citu uzvedības veidu. Ja meita veidosies kā stipra personība, viņa atradīs veidu, kā komunicēt, sadarboties ar māti, bez aizvainojuma pieņemt, ka tā vienkārši ir. Ievainotu, nenobriedušu personību attiecības mēdz būt neveselīgas, konfliktējošas.

Pretmeti gadās gan sociāli labvēlīgās ģimenēs, gan tādās, kur kāds nogājis no ceļa. Piemēram, tēvs un māte pastiprināti lieto alkoholu, bet meita izaug par pilnīgu atturībnieci. Vai arī vecāki ir čakli, viens otram uzticīgi, bet meita smēķē, maina partnerus, ilgi nenoturas nevienā darbavietā. Psiholoģe rosina aizdomāties: “Vecāki var būt strādīgi un dzīvot kārtīgi kopš salaulāšanās, bet vai māte kā personība ir nobriedusi? Vai viņa no savas mātes ir pārņēmusi pozitīvo, silti emocionālo pieredzi?”

Dažā ģimenē ir gan karjeras izaugsme, gan labklājība, bet trūkst emocionālās piesaistes, klātesamības mirkļu, kopā kvalitatīvi pavadīta laika atbalstošā, drošā vidē. Bez šīm svarīgajām komponentēm meita alks pēc uzmanības no malas. Ja mani te neredz, par mani neinteresējas, es daru visu, lai tiktu ievērota, kaut vai par destruktīvu uzvedību. Jauniete sāk smēķēt, zagt, melot, tetovēties, pastiprināti krāsoties un meklēt attiecības – lai ātrāk tiktu prom no mājām.

Iespējams, meita ilgstoši centusies izpelnīties atzinību, uzslavu, bet māte to ne redz, ne sniedz. Meita nespēj izpatikt mammai, jo galavārds, visbiežāk negatīvs, vienmēr pieder mātei “vienmēr būs tā, kā teikšu es”. Visticamāk mātei pašai ir problēmas, bet viņa tās neatzīst.

Speciāliste atstāsta praksē pieredzēto: “Bērnu, pusaudžu lielākā vēlme ir būt kopā ar mammu vai tēti, uzspēlēt galda spēles, uzcept picas, aiziet uz kafejnīcu, pasēdēt un parunāties. Klienti ir atzinušies: “Mammai priekš manis nekad nav bijis laika…”

Nesen, pandēmijas ierobežojumu laikā, meita gribējusi sagādāt prieku Mātes dienā. Tikšanās klātienē nevēlamas, tāpēc nosūtījusi pakomātā dāvaniņu ar mammas mīļākajiem saldumiņiem un šampanieti. Māte piezvanījusi, pateikusies, meitas sirdī jau ielijis prieks par izdevušos apsveikumu, bet mammas pēdējā frāze “Fui tiem burbuļūdeņiem!” sabojājusi visu. Lai ko meita darītu, nekas līdz šim nav bijis labi, nu arī šis…

Šajā ģimenes modelī meitas nepiepildītās gaidas kompensējusi pieķeršanās tētim, viņam vienmēr atradies laiks pabūt ar meitu, uzklausīt. Vērtējot situāciju ar māti, jāņem vērā daudzi faktori – kāds bija mātes musturs, kāpēc neveidojās kontakts un ko darīt tagad, lai attiecības iegūtu pozitīvu statusu?

Psiholoģe piedāvā līdzību: “Es stāvu lauka malā un vēlos, lai mani paņemtu traktorā, jo vēlos būt kopā, palīdzēt, bet mani neredz vai negrib redzēt. Es sāku māt ar rokām; ja mani vēl neredz, es sāku arī lēkāt; ja mani vēl neredz, tad meklēju akmentiņus, ar kuriem trāpīt, lai mani vismaz sadzirdētu. Ja arī tad neredz un nedzird, es sagaidīšu traktoru, apguļoties uz zemes: būšu ievainota personība, kurai emocionāli ļoti sāp. Tas būs sava veida protests, tā būs tā ekscentriskā rīcība. Tas būs kā sauciens pēc palīdzības.”

“Bērnu, pusaudžu lielākā vēlme ir būt kopā ar mammu vai tēti, uzspēlēt galda spēles, uzcept picas, aiziet uz kafejnīcu, pasēdēt un parunāties.”

Izplatītākie mātes–meitas attiecību prototipi

Māte izvairīgā. Māte, kura nepievērš uzmanību meitas ikdienai, personībai, sasniegumiem, veicina mazvērtības kompleksu rašanos. Jaunā sieviete jūtas necila, uzskata, ka nav līdzcilvēku rūpju un uzmanības vērta, netic sev, ir neizlēmīga, vien retos gadījumos uzdrošinās tiekties pretī saviem mērķiem.

Māte kontrolējošā. Meitas vēlmes un sajūtas māte sadzird, bet neņem vērā, arvien pieņem galalēmumu šķietami cēla mērķa vārdā – es taču zinu, kā labāk. Atvases ikdiena tiek skrupulozi menedžēta, liekot zaudēt ticību savu izvēļu un vēlmju nozīmībai. Meitā rodas bezpalīdzīgums, neticība saviem spēkiem. Izaugusi viņa lūkojas pēc partnera, kurš norādītu, ko un kā darīt. Tas savukārt var veicināt nepārdomātu lēmumu pieņemšanu partnerattiecībās, nelaimīgu laulību ar despotisku vīrieti.

Māte nepieejamā. Emocionāli nepieejama māte ignorē bērna centienus tuvoties vai nesniedz vienādu sirds siltumu, vienu bērnu lutinot, citu noniecinot. Šāds uzvedības un attiecību modelis nodara neatgriezenisku kaitējumu atvases jūtu pasaulei, rada emocionālu izsalkumu un izmisīgu vajadzību pēc līdzcilvēku novērtējuma. Labākajā variantā mātes emocionāli atraidītajam bērnam vajadzīgo sirsnību izdodas rast pie tēva, vecmāmiņas vai cita radinieka, bet atsevišķos gadījumos ģimeniskuma un siltuma niša paliek nepiepildīta. Kad jaunā sieviete kļūst par māti, viņa izvairās no cieša kontakta ar bērnu. Jo nezina, kā šo kontaktu veidot.

Māte nomācošā. Attiecībās viņa neievēro emocionālās robežas savās vajadzībās pēc mīlestības un bērnu sniegtā novērtējuma, kas vairo pašapziņu, teju smacējot atvases. Sieviete dara visu, lai radītu nevainojamas mātes iespaidu, pašas sapņus, nepiepildītās cerības izdzīvo caur bērniem, uzspiežot pienākumu tās realizēt. Viens no emocionāli postošākajiem modeļiem: liedz meitai izdzīvot savu dzīvi, liek nemitīgi būt disharmonijā ar sevi un baidīties sāpināt tuvāko cilvēku savā dzīvē – māti.

Māte sāncense. Sāncensību raksturo nezūdoša vēlēšanās būt labākai, spilgtākai, veiksmīgākai par meitu, nemitīgi norādot uz atvases trūkumiem, cenšoties tos izmantot sava tēla spodrināšanā. Spēkošanās iznākums paredzams – mātes dzīves pieredze ļauj viņai vienmēr “uzvarēt”, radot meitā neizpratni un reizē arī nemitīgu vilšanos par nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Sievietes, kuras bērnībā šādi cietušas, atzīst, ka jūtas vainīgas par mātes negācijām, aso izturēšanos, pat fizisko vardarbību, sadzīvojot ar apziņu, ka pašas konkrēto rīcību ir izprovocējušas.

Māte mainīgā. Meita nekad nav droša, ar kuru no “mammām” būs darīšana – labo vai slikto. Mainīgs noskaņojums, nepastāvīgs raksturs un prasme manipulēt ar atvases vajadzību pēc mātes mīlestības un novērtējuma ir spēcīgs ieroču arsenāls, ar ko māte operē, ietekmējot bērna personību.

Māte aprūpējamā. Iemesli, kāpēc bērns salīdzinoši agrā vecumā uzņemas rūpes par māti, ir dažādi. Iespējams, sieviete pārāk agri kļuvusi par māti vai bērnu ir vairāk, nekā iespēju aprūpēt. Sociālekonomiskie apstākļi var meitai likt jau agrā vecumā uzņemties rūpes par sevi, māti, jaunākajiem brāļiem un māsām. Trūkstošs vecāku atbalsts pirmajos patstāvīgas dzīves uzsākšanas gados biežāk novērots ģimenēs, kur māte sirgst ar kādu atkarību vai depresiju. Konkrētajā attiecību modelī valda mīlestība un pieķeršanās jūtas no mātes puses, taču vainas apziņas dēļ viņa jūtas neizrāda.

PEGA STRĪPA, psiholoģe, grāmatu un zinātnisku publikāciju autore

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mātes un meitas musturi

Kategorijas