Profesijas izvēle jau trešklasnieces vecumā nepievīla

2020. gada 4. septembris 08:29

1319

Profesijas izvēle jau trešklasnieces vecumā nepievīla

Blomēniete Monta Konstante pieder pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuri uz darbu dodas ar prieku, jo viņiem ir paveicies atrast savu īsto profesiju.
Nesen pārkāpusi vien trešajam gadu desmitam, Monta jau deviņus gadus ir skolotāja un šajā laikā neko nav zaudējusi no tās aizrautības, ar kādu domāja par darbu skolā jau kopš bērnības.
Pēc Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) absolvēšanas pirmo pieredzi pedagoga darbā Monta ieguva Trikātas pamatskolā, bet nu jau piekto gadu strādā Smiltenes vidusskolā – vispirms tur mācīja matemātiku 1.–4. klasēm, bet tagad šo priekšmetu pasniedz 5.–9. klasēm.
Uz darbu skolotāja katru rītu brauc no savas dzimtās Blomes, kur tagad izveidojusi pati savu ģimeni, kur abiem ar vīru Arti ir privātmāja ar nelielu dārzu.
Monta atzīst, ka šogad 1. septembri ļoti gaidījusi – vairākus mēnešus ilgais attālinātais mācību process atstājis savu iespaidu, ļoti gribējusi satikt skolēnus un kolēģus. Nu tas jau aiz muguras – Montai, tāpat kā citiem pedagogiem, sācies jauns mācību gads.
Jāpiebilst, ka Montai Konstantei ir divi bakalaura grādi pedagoģijā – viņa ir gan matemātikas, gan sporta skolotāja un arī diplomēta fitnesa vecākā trenere. Kad jau strādājusi Trikātas pamatskolā, secinājusi, ka labprāt studētu vēl, un iestājusies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.

– Kāpēc otrajām studijām izvēlējāties tieši sportu?
– Sports mani vienmēr saistījis kā hobijs un bijis tuvs sirdij. Kad mācījos Blomes pamatskolā, man bija ļoti labs sporta skolotājs – Juris Bērziņš, viņš arī šai manai interesei ielika pamatus. Skolā mācu tikai matemātiku, taču pagājušajā gadā vienu reizi nedēļā vakaros strādāju sporta klubā Valmierā. Nezinu, kā būs šogad, jo skolā būs lielāka slodze un abus darbus var būt grūti apvienot.

– Ja būtu jāizvēlas, ko mācīt bērniem – matemātiku vai sportu, kāda būtu jūsu izvēle?
– Noteikti matemātiku. Sports man ir vairāk hobijs.

– Jums ir pat divas augstākās pedagoģiskās izglītības un arī strādājat skolā, taču dzīvē notiek arī citādāk. Itin bieži tiek rakstīts par to, ka Latvijas augstskolas sagatavo pietiekami daudz jauno pedagogu, taču skolās viņu ir maz un rezultātā Latvijas pedagogi strauji noveco. Kā bija jūsu kursā?

– Diemžēl tā arī bija. Kad iestājos RPIVA klātienē, manā kursā bija 41 students, no viņiem studijas pabeidzām 16, bet pēc četriem gadiem man ir ziņas, ka no šiem 16 skolā strādājam tikai trīs.

– Kas, jūsu skatījumā, tam varētu būt par iemeslu?
– Darbs skolā ir liels izaicinājums. Tam noteikti jābūt sirdsdarbam, kurā vari sevi realizēt un redzi izaugsmes iespējas, bez jautājuma, vai par šo darbu tiek pienācīgi samaksāts. Tomēr ir cilvēki, kuri saprot, ka viņi var darīt ko citu un viņus vairāk interesē kaut kas cits. Taču, piemēram, es sevi nespēju nekur citur iedomāties, kā tikai skolā. Tas ir mans sirdsdarbs jau no pamatskolas laikiem.

– Tas ir apbrīnojami, ņemot vērā, ka daudzi jaunieši vēl 12. klasē nezina, kādu profesiju izvēlēties. Kā jums laimējās atrast savu profesiju jau tik agri?
– Pateicoties skolotājai Ilonai Burovai. Viņa bija mana sākumskolas skolotāja. To, ka es vēlos būt par skolotāju, pateicu jau 3. klasē un jau 4. klasē biju izpētījusi, kur man ir jāieiet mācīties, lai kļūtu par skolotāju. Vēlāk, kad jau mācījos Smiltenes Centra vidusskolā, bija jāraksta nākotnes plāni, atceros, rakstīju, ka gribētu strādāt Smiltenē. Tas bija viens no maniem mērķiem. Smiltene ir darba vietu centrs, šeit ir viss, kas man ir vajadzīgs, un pilsēta ir sirdij tuva. Sākumā biju domājusi studēt pedagoģiju Liepājā, bet vidusskolas laikā sapratu, ka tas būs ļoti tālu no mājām. Uz Rīgu būs vieglāk izbraukāt, tāpēc izvēlējos RPIVA.

– Tieši ko tādu jūsu sākumskolas skolotāja izdarīja, lai jūs gribētu pati kļūt par skolotāju?
– Man ļoti patika viņas mācīšanas stils, skolotāja mums deva iespēju pašiem jau 3. klasē pamācīt savus klasesbiedrus, piemēram, atkārtot tēmas. Matemātika man ļoti padevās, līdz ar to skolotāja man uzdeva paskaidrot klasesbiedriem, kā es to saprotu, un man patika skaidrot. Ievēroju, ka klasesbiedri ļoti labi saprot to, ko stāstu, un viņiem arī sanāk. Līdz ar to man šķita, – “o, jā, tas ir tas, ko es gribu darīt!”. Man patika būt klases priekšā un mācīt. Pēc tam es visas vasaras mācīju savus sētas draugus, brāli ieskaitot. Mēs spēlējāmies tikai par skolām, un es vienmēr biju skolotāja, kaut gan visi mani mācāmie bija par mani gados vecāki. Vēlāk mana interese par skolotāja profesiju nepazuda, es arvien vairāk pārliecinājos, ka tas ir tas, ko gribu darīt.

– Vai ir gandarījums par savu darbu arī tagad, kad skolā saskaraties ar šās profesijas realitāti?
– Skolotāja profesijā augļus redz tikai pēc dažiem gadiem. Bet gandarījums ir jau tagad, tādos mirkļos, kad svētkos bērni skolotāju samīļo vai pienāk un pasaka paldies, vai arī pēc ekskursijas raksta un pasaka, ka ekskursija bijusi super un jārīko nākamā. Vai arī tad, kad pienāk skolēnu vecāki un pasaka “paldies, skolotāj”. Tas ir to vērts.

– Mācāt pusaudžus, par šo vecumu saka, ka tas ir grūts periods. Kā tas ir, strādāt ar viņiem?
– Tas ir atkarīgs no klašu kolektīviem. Ir klases, kas ir ļoti atvērtas, komunikablas un gatavas darboties. Ar tādu klašu skolēniem strādāt ir nedaudz vieglāk, jo viņi ir atvērtāki, vairāk iesaistās. Un ir klases, kas ir nedaudz kūtrākas, kas grib būt ar sevi, klusumā un mierā. Tad ir jāmeklē cita pieeja. Es uzskatu, ka katram bērnam var atrast pieeju. Tikai jāsameklē, kas ir tas, kas viņam vairāk interesē, un tas viss aiziet.

– Esat krietni jaunāka par savu skolēnu mammām. Kā skolēni uztver jūs kā skolotāju? Respektē?
– Es ļoti stingri ieturu savu nostāju. Jau sākumā pasaku, kādas ir manas prasības, kādu uzvedību es pieņemu un kādu nepieņemu, lai skolēni jau sākumā rēķinās – tā šeit nedrīkstēs. Jā, skolēni to respektē, varbūt tāpēc, ka man ir kontakts gan ar meitenēm, gan ar puišiem. Meitenes vairāk ir vērstas uz mācībām, puiši – uz sportu, bet man sports arī ir tuvs, līdz ar to mums ir, par ko parunāt. Ir jāatrod konkrēta pieeja katram skolēnam, jāinteresējas par viņu, un tad jau aiziet arī mācīšanās process.

– Jūsu mācītais priekšmets – matemātika (algebra un ģeometrija) – ir viens no grūtākajiem, vismaz daudziem tā tāda palikusi skolas laika atmiņās.
– Man matemātika skolā padevās, pat pabrīnījos, kā matemātiku var nesaprast, tas taču ir vienkārši! Matemātika man patīk joprojām, pašai šķiet, ka es to māku labi un dažādi izskaidrot, jo vieniem aiziet ar vienu paņēmienu, citiem – ar citu. Tie dažādie risinājumi jau nav nepareizi. Vienkārši tie ir citādi.

– Un varbūt tas ir matemātikas ģēnijs, kurš līdz uzdevuma atrisinājumam nonāk pa citu ceļu.
– Es skolēnus uz to rosinu, lai viņi mēģina paskaidrot, kā vēl varētu risināt uzdevumu, un ja atrod citādāku variantu, lai pastāsta arī pārējiem. Taču katram skolēnam nav jābūt matemātiķim. Matemātikā ir jābūt pamatam, jābūt normālām sekmēm, nevajag pat tās astoņas, deviņas vai desmit balles. Cilvēkam dzīvē viss sanāks arī tad, ja matemātikā būs seši vai septiņi. Varbūt kādam labāk padodas sports, māksla vai mūzika. Mēs katrs esam dažādāki. Nevajag iespringt uz to, ka visiem jābūt matemātiķiem, fiziķiem vai ķīmiķiem. Mums vajag arī cilvēkus, kuri strādā radošajās profesijās.

– Kāds jūsu skatījumā ir ideāls skolēns?
– Ieinteresēts, darboties gribošs un motivēts. Tāds, kurš zina, ko dzīvē vēlas sasniegt. Ja skolēnam būs mērķis, uz ko tiekties, tad viss būs kārtībā. Diemžēl ir grūti ar tiem skolēniem, kuri paši vēl nezina, kas viņi grib būt un kas ir tas, kas viņus interesē. Un tādu skolēnu, kuriem neinteresē nekas, ir daudz.

– Kāpēc tā?
– Man šķiet, tā ir tāpēc, ka ir pārbagātība ar visu ko. Ir ļoti liels piedāvājums, un skolēns nespēj īsti izvērtēt, kas ir tas, kas viņu interesē visvairāk. Tad ir jāsāk domāt par to, kas ir prioritāte. Jāsāk izsvērt, kas ir tas svarīgākais un kaut kas varbūt ir jānoliek malā. Vecākiem nevajadzētu sūtīt bērnu piecos pulciņos, jo bērns pats vēl īsti nezina, kas ir tas, ko viņš grib. Sākumā varbūt viņam var dot iespēju izvēlēties no sešiem piedāvājumiem divus vai trīs – “izdomā, izlem, ko gribi darīt, un tad ejam uz to”. Šobrīd ir tā, ka iespēju ir ļoti daudz un skolēni arī ļoti daudz mēģina, bet sanāk, ka beigās nekas vairs neinteresē, jo cilvēks daudzajās izvēlēs pazūd, “peld” un nezina, kas ir tas, kas viņam vislabāk sanāk un interesē.

– Un kāds ir jūsu pedagoga ideāls?
– Pedagogs, kurš dzīvo līdzi laikam, strādā elastīgi, pieņemot katru skolēnu un palīdzot katram skolēnam, lai viņš nepazūd klases kolektīvā, un ieinteresē katru skolēnu motivēti darboties.

– Latvijā pedagoga profesijai ir salīdzinoši zems prestižs, tā vismaz norādīts vairākos pētījumos. Kāpēc, jūsuprāt, sabiedrībā ir izveidojusies šāda attieksme?
– Viens no iemesliem varētu būt pedagogu darba atalgojums. Varbūt sabiedrība arī nenovērtē un neaizdomājas par to, ka pedagogu darbs ir liels ieguldījums mūsu visu nākotnes veidošanā. Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka pedagoga profesijā darbam rezultātu neredz uzreiz. Bet paskaties pēc 10 vai 20 gadiem! Tu tomēr esi kaut ko izdarījis. Ja esi izaudzinājis kaut vienu kārtīgu, domājošu cilvēku, tad tas ir daudz, un, ja vēl tavs bijušais skolēns kļuvis par slavenu ķirurgu vai deputātu, vai strādā citās prestižās profesijās, tad tas ir ļoti nozīmīgi.

– Ir viena lieta, par ko citi apskauž skolotājus, – garais vasaras brīvlaiks. Vai tiešām sanāk vaļoties visu vasaru?
– Nē, jo atvaļinājums ir 40 darba dienas, un šovasar es visu atvaļinājumu pavadīju, pētot jaunos standartus “Skola 2030” 7. un 10. klasei, jo, sākoties jaunajam mācību gadam, tam nebūs laika. Vajadzēja saprast, kas tagad būs pa jaunam. Sagatavoju jaunus tematiskos plānus.

– Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina jau iepriekš intervijā uzsvēra, ka jaunais mācību gads skolai savā ziņā būs arī izaicinājums, kā organizēt izglītības procesu saistībā ar jauna mācību satura ieviešanu 1., 4., 7., 10. klasē. No šā gada 1. septembra Latvijas skolās pakāpeniski sāk ieviest mācību saturu un pieeju atbilstoši jauniem pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības standartiem. Valsts izglītības satura centra īstenotā projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” (“Skola2030”) mērķis ir izstrādāt, aprobēt un pēctecīgi piecu gadu laikā ieviest Latvijā tādu vispārējās izglītības saturu un mācību pieeju bērniem un jauniešiem vecumā no 1,5 gadiem līdz 12. klasei, kas nodrošina mūsdienās vajadzīgās zināšanas, prasmes un attieksmes. Kas, jūsuprāt, ir lielākais un galvenais jaunums šajā jaunajā pieejā?
– Galvenais akcents ir uz skolēnu pašvadītu mācīšanos, ko mēs arī mēģinājām darīt attālinātajā mācību procesā “Covid-19” dēļ ieviestās ārkārtējās situācijas laikā, bet ir jāsāk domāt par to, lai skolēni pastāvīgi paši vairāk strādā un paši vairāk dara, bet skolotājs ir tas, kurš viņus ievirza šajā darbībā.

– Izklausās pēc tā, ka skolēniem būs regulāri jāpraktizē teju pētnieciskie darbi. Un kā tad būs ar tiem skolēniem, kuriem nekas neinteresē?
– Tur būs nepieciešama lielāka motivācijas rašana. Mans uzskats ir tāds, ka 7. klasē pašvadīta mācīšanās sākotnēji ir jāintegrē. Nevar uz jauno standartu pāriet uzreiz no 1. septembra. Ir lietas, ko skolēni jau ir darījuši, piemēram, pētnieciskie un grupu darbi, bet ir lietas, kas jāizstrādā individuāli un jāizdara pašam, un tur ir vajadzīgs skolotājs. Tas arī būs integrēšanas darbs. Vajag arī iedrošināt skolēnus un uzsvērt, ka jaunais jau nav nekas tik jauns, tas viss balstās uz iepriekšējām zināšanām, un, ja tu māki saskaitīt 2 plus 3, tad māki arī saskaitīt 2a plus 3a. Kompetenču pieeja mācību saturā ir nepieciešama, jo skolēniem mūsdienās ir jābūt elastīgiem. Viņiem jāspēj pašiem domāt, kas viņiem ir vajadzīgs, kā viņi to izdarīs, un ir jābūt mērķim, uz ko viņi grib iet. Informācijas tehnoloģiju laikmetā ir tik daudz informācijas, ka ir jāprot tajā orientēties un paņemt to, kas katram vajadzīgs.

– Kā jūsu skolēni tika galā ar attālināto mācīšanās procesu?
– Es attālinātajā procesā strādāju ar skolēniem pēc principa – mazāk apjoma ziņā, bet labāk, kvalitatīvāk tā izpildei. Uzdevu viņiem mazāk apjomīgus darbus, lai viņi paši spēj tikt galā, un kopumā viņiem tas izdevās diezgan labi. Visiem viss sanāca. Tomēr, ja attālinātās mācības vēl kādreiz notiks, tad noteikti ir jādomā par tiem skolēniem, kuriem ikdienā ir grūtības ar mācīšanos skolas laikā, jo attālinātajās mācībās viņiem ir vēl grūtāk. Es tāpēc ar telefonu nofilmēju maziņus, pāris minūtes garus klipus, kuros skaidroju uzdoto vielu, tad nosūtīju, un skolēni pēc šā skaidrojuma mēģināja risināt uzdevumus. Sanāca, jo izlasīt ir viens, bet, ja tev izskaidro, pavisam kas cits.

– Vai jaunajā mācību gadā būsiet arī kādas klases audzinātāja?
– Jā, audzināšu 7.a klasi. Es šai klasei neesmu neko mācījusi, tāpēc 28. augustā sarīkoju mums iepazīšanās pasākumu – satikāmies Baznīcas laukumā un ar velosipēdiem braucām līdz atpūtas bāzei “Silmači”. Ceļā bija dažādas stacijas ar iepazīšanās aktivitātēm un komandu spēlēm, bet “Silmačos” vārījām zupu. Paldies vecākiem, jo viņi aktīvi iesaistījās un palīdzēja. Es uzskatu, ka šādas klases ekskursijas un cita kopā būšana ir vajadzīga, tas saliedē klasi un nāk par labu gan skolēniem, gan man kā klases audzinātājai. Es redzu skolēnus arī ārpus skolas, kur viņi ir citādāki, mēs varam kopā vairāk pasmieties un ko citu padarīt.

– Kādas ir jūsu pašas ārpusskolas aktivitātes jeb hobijs?
– Dejoju Blomes pagasta tautas deju kolektīvā “Atspēriens”. Pagājušajā gadā sāku dejot arī Smiltenes novada Kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvā “Ieviņa”. Tautas dejas man ir sirdij tuvs hobijs. Skolotājiem ir vajadzīgi hobiji, lai neizdegtu darbā, jo tie brīvajā laikā novirza domāšanu citā virzienā, dod iespēju smadzenēm atslēgties un nedomāt tikai par skolu. Dejošana tāpēc ir laba, jo jākoncentrējas uz soļiem, jādomā līdzi, kas jādara. Arī sports tāpēc ir labs. Tomēr vislielākā motivācija darboties un vismīļākā dāvana ir skolēnu smaids un apskāviens. Neko vairāk nevajag, tas ir tas, kas pilda sirdi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Profesijas izvēle jau trešklasnieces vecumā nepievīla

Kategorijas